tomēr joprojām vislielākā mīkla man ir tāda, kā cilvēki dabū sajūtu, ka dzīve ir tā pati un ka tā ir nepārtraukta un tajā ir tās pašas vērtības un viņiem ir noteiktas vajadzības. ar tādu vieglumu, it kā tas būtu sākumpunkts, nevis milzu panākums. man nav neviena stabila realitātes redzējuma, kurā būtu droša pārliecība, ka tas tūlīt nepārplīsīs kā ziepju burbulis. es pagaidām nezinu, vai tā ir dāvana, vai dzelonis, bet es tagad gribu pamēģināt cīnīties, kaut kā iezīmējot drošo teritoriju. ar ģimenes bildēm un sausajiem ziediem.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
es otro rindkopu nesapratu līdz galam. faktiski otrās rindkopas otro teikumu. man šķiet, ja grib sākt kaut ko par sevi saprast, vispirms jāmēģina runāt ar sevi pavisam skaidrā valodā un bez metaforām. nemēģināt neko izpušķot, lai gan bez šīs poetizēšanas, protams, visas lietas mēdz izskatīties ļoti banālas un triviālas. bet tas nemazina patiesumu, drīzāk otrādi.
(Reply to this) (Thread)
ak, nu nē, ar tevi viss kārtībā, es varbūt nepareizi nosaucu par metaforām to, kas ir tikai metaforiska domāšana:)
(Reply to this) (Parent)