atmiņas par domām

teja @ 11:13 am: es padodos. sāku apsvērt iespēju aiz sevis pīt ikonu tīklu. no pakaļas vilkt tādu pavedienu. piemēram šito dzelteno ārniku (aizsargājamais augs) no pļavas pie Heidegera būdas varētu ielaminēt un pielikt pie sienas. varbūt izprintēt un piespraust ģimenes foto. varbūt šī konstrukcija mani noķers un uzsviedīs augstāk. citādi katru reizi ir jāsāk atkal no nulles. no īstas, bēdīgas nulles, nevis no nulles apzināšanās, kurā man varētu palīdzēt arnika.

tomēr joprojām vislielākā mīkla man ir tāda, kā cilvēki dabū sajūtu, ka dzīve ir tā pati un ka tā ir nepārtraukta un tajā ir tās pašas vērtības un viņiem ir noteiktas vajadzības. ar tādu vieglumu, it kā tas būtu sākumpunkts, nevis milzu panākums. man nav neviena stabila realitātes redzējuma, kurā būtu droša pārliecība, ka tas tūlīt nepārplīsīs kā ziepju burbulis. es pagaidām nezinu, vai tā ir dāvana, vai dzelonis, bet es tagad gribu pamēģināt cīnīties, kaut kā iezīmējot drošo teritoriju. ar ģimenes bildēm un sausajiem ziediem.