atmiņas par domām

Es to saistu ar ķēdītes turpināšanu - nevis tādā egoistiskā nozīmē, ka es esmu tik kruta, ka man noteikti ir jāatražojas, bet tādā nozīmē, ka man ir ticis dots (devumu būtu ilgi un dikti jādefinē) un tādēļ es dodu un man ir jādod tālāk, vienkārši iekļaujoties "pasaules ritumā". Man personīgi primārais veids, kā es to turpinātību gribētu realizēt, ir ģimenes jomā, jo tas vislabāk atbilst tam, ko esmu saņēmusi un ko man visvairāk gribas, bet pieļauju, ka gadījumā, ja šis konkrētais ceļš neizdotos, es varētu atrast arī citus ceļus, kā sabalansēt to, ko esmu saņēmusi, ar to, ko esmu devusi.

Vēl man liekas, ka lietas ļoti maina tas, kā cilvēks vispār uz savu dzīvi skatās - kā uz nogrieznīti, kurā realizēt savas vēlmes un pēc tam klusi izpakšķēt nebūtībā, vai kā daļu no kā lielāka. Man ir otrais variants, varbūt tādēļ visa šī tēma šķiet savā ziņā pašsaprotama.

(Reply to this)