tas radās no tā, ka mamma bija angļu valodas pasniedzēja, turklāt tāda, kas ar visu sirdi tajā iekšā, un mūždien mēdza runāt par to, ko darot angļi un kā angļi sakot. otrkārt, jau no 1. klases mamma mums sāka mācīt atsevišķus angļu vārdiņus. vārdusakot, "anglis" tika bieži pieminēts, līdz galam neizskaidrojot, kas tas ir, tā nu viņš neizbēgami kļuva par mītisku tēlu, ārpuszemes autoritāti. atceros kādu gadījumu, kad sēdējām visas trīs pie bērnu ārsta uzgaidāmajā telpā, blakus bērnu pārtīšanas galdiņam un mēs mazie ākstījāmies, ietilpinādamas visu savu mēli gaļas kabatā starp apakšzobiem un apakšlūpu un šļupstēdamas teicām: es esmu anglis. mērķis bija panākt, lai apakšlūpa izspīlējas uz priekšu, jo arī tāds bija kaut kur redzēts. un tad mamma pateica, ka mēs esam stulbas un lai mēs beidzam, jo tas jau nav anglis, bet nēģeris.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
tā, starp citu, ir viena no manām spēcīgākajām atmiņām - vasaras diena, es velkos aukšā pa Zemeņkalnu un iebāzusi mēli tajā vietā nepārtruakti saku - "es esmu anglis" un "mamma". Man arī bija pilnīgi skaidrs, ka tieši šī mēles iebāšana TUR ir atslēga uz pareizu un īsto valodas izrunu
(Reply to this) (Thread)
jā, pareizi, izruna.
bet vispār man liekas, ka cilvēkam mēle neaug.manuprāt, bērnībā tā kabata bija mēles pārpildīta, bet tagad mierīgi saiet iekšā un vēl vieta pietiek.
bet vispār man liekas, ka cilvēkam mēle neaug.manuprāt, bērnībā tā kabata bija mēles pārpildīta, bet tagad mierīgi saiet iekšā un vēl vieta pietiek.
(Reply to this) (Parent)