atmiņas par domām

09:12 pm: tātad bija tā. vācu fotogrāfe, sapratusi, ka jumtistabiņu stāvā viņai blakusdzīvokļos būs latviešu tēja un krievu komponiste&operdziedātāja maša, krita izmisumā un lūdza, lai viņu pārceļ uz pagraba stāvu, un viss, kā viņa to pasniedza, bija so german middle class, ach, trīs cilvēki uz vienu vannasistabu un virtuvi ir einfach zu viel, und, ach, mēs šeit gan esam tik jauki un ir tik žēl, ka viņai jāpārceļas bet tur viņa būšot tuvāk darbnīcai utt. un vispār viņai bija taisnība, (kad viņa baidījās), jo vēlāk visi gāja uz veikalu un tur tagad ir tā, vācietis nopērk jogurtu, latvietis - alu, krievs - vīnu, armēnis - šņabi, ko neatejot no kases piedāvā iedzert mūsu virtuvē un visu vakaru izglīto mūs mata tehnoloģijās, piemēram, ko tu tur stāvi kā pežai nepiešūta piedurkne, un maša stāstīja tik rupjas anekdotes, cik nebiju dzirdējusi kopš skolas gadiem. harmonija starp krieviski runājošajiem mājas viesiem izveidojās vēl pie iepazīšanās tējas, pirms kāds bilda kaut vārdu - jo vācieši metās uz galvas iekš small talk, kurš ir no berlīnes un no kura rajona un kādas augstākās izglītības sistēmas īpatnības ir vērojamas dažādos vācijas apgabalos. lai arī mēs trīs vācu v. runājam pietiekami, lai tajā iesaistītos, drūmi klusējām. kad mums oficiāli deva vārdu, kļuva skaidrs, kāpēc. postsovjetus vieno divas lietas: alkoh. un ķeršanās vērsim pie lietas.