teiksma_ragana

Un zinātne,pirmsākumā ir tumšā matērija,no kuras rodas izpaustā matērija un gaisma,kas ir viens un tas pats.
Un,gan matērijai,gan gaismai,gan tumšajai matērijai un tumšajai enerģijai piemīt gravitācija.
*
Ja mēģina likt kopā ezotēriku ar zinātni, tad zinātne arī būtu jāzina pietiekami labi, lai radītu elegantu teoriju. Ja grib apgāzt vai papildināt to, ko saka zinātne - mēs atkal nonākam līdz tam, ka ir jāzina, ko saka zinātne. Tādi apgalvojumi kā "zinātne noliedz enerģiju" vai "zinātnieki domā, ka ir visu atklājuši un visu zina" ir pārāk bieži sastopami, lai varētu būt runa par kādām jēgpilnām teorijām. Nu jā, nonāku laikam jau vienkārši pie tā, ka pasaulē ir ļoti daudz muļķu. Un ne jau es zinātnes atziņu apstrīdēšanu uzskatu par muļķību, bet, ja kāds zinātni uzskata par ienaidnieku, pretinieku, tad viņam vajadzētu iegaumēt un dzīvē pielietot slaveno izteicienu - pazīsti savu ienaidnieku. Lielākā daļa ezotēriķu liekas pat viņam vienu skatienu nav uzmetuši, tikai kaut kur izdzirdējuši gudrus vārdus, ar ko spēlēties. Ja kāds zina par zinātni vēl mazāk, kā es zinu (un es daudz nezinu, bet tomēr vairāk par kaut kur saklausītām baumām), tad viņam vajadzētu strikti palikt ezotērikas lauciņā un brīvi improvizēt, mākslinieciski izpausties un gudri ļerināt par kaut ko, ko nesauc vārdos "pirmsākumā bija tumšā matērija".
Tiesa, man nācās padomāt par pēdējo teikumu, un tas mani uzvedināja uz interesantu iedziļināšanos tajā, kādā veidā gaismai tiešām piemīt gravitācija. Es atceros, kā bērnībā, droši vien ap gadiem 12-14, es lasīju par melnajiem caurumiem. Toreiz bija par tiem zināms daudz mazāk, taču tik daudz, ka gaisma netiek no tā ārā, rakstīja pat bērnu astronomijas grāmatiņās. Atceros, kā es mocījos ar jautājumu, kā melnais caurums var apēst gaismu, ja tai nav masas un, manuprāt, nav arī gravitācijas? Es iztēlojos divus gaismas starus, kas ņem uz pievelkas viens pie otra, un man tas likās ļoti smieklīgi. Es jautāju mātei, bet viņa nevarēja paskaidrot. Toreiz nebija pieejams internets (es laikam pat nezināju, ka tāds ir), un es nezināju, kur meklēt atbildi uz šo jautājumu. Tagad ir internets, un es atcerējos savus moku laikus, kad man radās šie zinātniskie jautājumi, kādi parasti nemoka bērnus manā vecumā, bet gan zinātniekus. Tagad pašai tā kā smiekli nāk, tāds kā tomēr nedaudz lepnums. Būtībā es gribēju risināt jautājumus, kurus vēl tagad risina paši izcilākie prāti. Par to pašu gaismas gravitāciju. Izrādās, ka tas viss tiešām nav tik vienkārši, vai vismaz šobrīd nav tik vienkārši, lai bērnu grāmatiņā varētu vienkārši atbildēt uz tādu jautājumu. Man bija interesanti parakties par gaismas gravitāciju un vēl šādiem tādiem jautājumiem, kas mani mocīja bērnībā.
Starp citu, vēl tajā laikā, kad garkaklainos dinozaurus, zauropodus, attēloja ar eleganti izliektiem kakliem, čūskvkeidīgiem, un kad apatozauru vēl arvien sauca par brontozauru, es domāju - bet paga, kā tas kakls tā turas? Izrādījās, ka tiešām viņš tā neturas :D Kakls ir vai nu augstu pacelts uz augšu kā Brahiozauram, vai arī taisns uz priekšu kā diplodokam, bet tas nav lokans kā čūskai un nekustās visus virzienos, tāpat kā dinozaurs viņu ikdienā netur kā pusīti no U. To var tikai ūdenī, kur ūdens spiediens balsta kaklu, tā var darīt tikai elasmozauri. Tas man toreiz dziļas pārdomas neraisīja, bet šobrīd es vairs neatceros, kāpēc es biju izdomājusi, ka kakls tā nevar stāvēt, taču kaut kāds pamatojums man bija. Ha, ha, izrādās, ka man bija taisnība :D Protams, ka mans pamatojums noteikti bija visai aptuvens un intuitīvs, un, iespējams, pat pilnīgi nepareizs.
Vēl atceros, ka es šausmīgā sašutumā stāstīju mātei, ka es nelasīšu šo grāmatu, jo tajā ir teikts, ka Neptūns ir lielāks par Urānu, un bildītē ir attēlots cilvēks skafandrā uz Mēness, bet skafandrs ir pieguļošs kā ūdenslīdēja tērps. Kaut ko vāvuļoju par spiedienu un daudzajām skafandra kārtām (it kā kaut ko no tā saprastu), un mamma smējās par mani. Viņa teica, ka grāmatiņa ir ļoti veca, no viņas bērnības, un tajā laikā vēl cilvēki nebija bijuši uz Mēness, nebija uzražots neviens skafandrs, un cilvēki varēja mierīgi nezināt, vai lielāks ir Neptūns vai Urāns.
Priecīgi nesos atpakaļ pie grāmatiņas, kura izrādījās īsts dārgums, es to lasīju un pasvītroju vietas, kas manuprāt bija novecojušas, pēc tam mācīju māsai, ka vajag noskaidrot grāmatu izdošanas gadu un nedrīkst uzticēties vecām grāmatām, rādīju viņai pasvītrojumus un stāstīju, kādas kļūdas ir šajā grāmatā. Jau tad man patika meklēt kļūdas grāmatās un piesieties tām :D
Bet ja tā padomā... nav jābūt nemaz salīdzinājumam ar senās Romas laikiem, Viduslaikiem vai 19.gs. Man bija knapi pāri 10 gadiem (varbūt, ka toreiz pat nebija), bet es jau biju gudrāka par 20.gs sākuma astronomiem (dažos jautājumos). Vismaz jautājumā par planētu izmēru noteikti. Senie cilvēki varēja būt nez cik gudri, bet tagad katrs bērns (normālā ģimenē) zina, ka Zeme riņķo ap Sauli, ka pastāv vairākas galaktikaši un mūsējā vēl nav viss, ka Visums ļoti ticams ir radies sprādzienā, un vēl visādas lietas, ko senāk nezināja pat visgaišākie prāti.
Es zinu, ka brīnos un sajūsminos par ļoti vienkāršām lietām, bet nopietni... man liekas, ka tagad arī bērns pats izdomātu, ka priekšmets, ko ieliek ūdenī, izspiež no pilnas vannas tikpat lielu tilpumu ūdens, cik ir tilpums pašam, taču kaut kad senāk tas bija liels atklājums.
21.gs ir forši, nu ko lai saka, vienkārši forši :)
Vēl viens jocīgs atgadījums - bērnībā man viena no mīļākajām grāmatiņām bija bioloģijas sērijas grāmatiņa Zivis. Bija vēl kukaiņi, plēsēji, augi un vēl laikam kaut kas. Zivis man patika vislabāk. Es tur pielūdzu haizivis tāpat kā Kusto grāmatā Haizivs, un vispār man ļoti patika šī grāmata.
Reiz tēva draugi kaut ko pie mums apsprieda, kam ir visstiprākais sakodiens pasaulē. Viņi minēja, ka lācim, vai lauvam, vai krokodilam. Tā bija no tām reizēm, kad, kamēr mamma strādāja, tētis bija savācis dzīvokli pilnu dzērāju. Tas nebija bieži, bet kaut kad gadījās. Es toreiz lepni teicu, ka... Dunkleosteus :D Tā ir aizvēsturiska zivs, kam ir visu laiku spēcīgākais kodiens. Par mani smējās. Es parasti ar māsu klusi sēdēju virtuvē, kad viņi tur tusējās, bet šoreiz man nepatika, es atnesu grāmatu un rādīju zivi. Biju iemācījusies šo nosaukumu (ko tagad vajadzēja meklēt vikipēdijā, jo es zivi atceros, bet vārdu nē) tāpat kā daudz citu latīnisku vārdu. Toreiz par mani pasmējās un iedeva šokolādi (vai kaut ko saldu). Teica, ka es esot jocīgs bērns. Tēta draugi mani nebiedēja, pat tad, kad sadzērās, es biju kautrīga, bet neviens man neko sliktu nekad nedarīja.
Laikam jau es arī biju. Bērns, kam vairāk par visu interesē aizvēsturiski okeāna monstri un tas, vai gaismai ir gravitācija, laikam ir visai netradicionāls, pie tam, ja interese ir radusies gandrīz no tukša gaisa. Nu labi, vecākiem abiem interesēja daba, dabaszinātnes, bet mana interese paleontoloģijā un astronomijā bija visai netradicionāla, jo zinātnieku mūsu ģimenē nav. Un jocīgi, mana interese tāpat nekur nav pazudusi. Kā viņa agrā bērnībā uzplauka, tā ir saglabājusies laikam jau uz mūžu.
Nav brīnums, ka es klasē neiederējos. Un ka es nekur neiederos... līdz šai baltai dienai.
Zinātnes apsēsta un fascinēta ragana :D Es vismaz kaut ko nedaudz jēdzu no abām tēmām :) Un jau agrā bērnībā jēdzu vairāk, kā vidējai latvietis. Par abām jomām.
Ko es te rakstos?
Patīkami atcerēties, ka ar visu to, ka man nebija normālu drēbju, mantiņu, ka es biju netīra un smirdēju, ka man ne vienmēr bija, ko paēst, ka manas mājas bija kaķu sačurātas un netīras, ka trauki bija jāpārmazgā pirms lietošanas un pirms sēšanās jāpārbauda dīvāns, vecāki tomēr man iemācīja un deva nākotnei kaut ko ļoti svarīgu - saprātu, zinātkāri, ieinteresētību pasaulē. Un nez kāpēc draugi nāca pie manis un māsas ciemos, lipa klāt šim smirdīgajam dzīvoklītim, kur bija jāiet uz tualeti ārā pagalmā. Par spīti tam, ka man bija visas iespējas nonākt apsaukāto lokā, jo manā klasē bija tāda šķira - kurus apsaukāja un pat sita, tie bija nabadzīgākie bērni vai tie, kuriem bija kādas problēmas, es nekad netiku sista vai īpaši apsaukāta. Nesita mani tāpēc, ka es situ pretim jau pirmajā reizē, un situ es nevis pa jokam, bet uz dzīvību un nāvi. Neapsaukāja... kāpēc?
Nākas vien atzīt, ka laikam vienkārši tāpēc, ka es tiešām biju bērnībā pārāka. Es biju daudz, daudz gudrāka par vispārējo sākumskolas līmeni, es nebiju nekāds ģēnijs, bet biju emocionāli nobriedušāka ar visu savu cīņu par izdzīvošanu. Es nemācēju klīrēties un ķiķināt un runāt mazu bērnu valodiņā, un būt jauka, maza meitenīte.
Tad nu tomēr paldies vecākiem, jā, arī tētim, par to, ka esmu izaugusi jau no mazām dienām tik citādāka. Jo patiešām man liekas, ka tā ir mana labā daļa - zināšanas, pat zināma veida gudrība, un nebeidzama zinātkāre.
Protams, ka tas daudz arī ir traucējis, nekad neesmu varēju saprasties ar cilvēkiem, kas ir primitīvi, tomēr - vai man vajag?
Nē.
Es esmu, biju un būšu forša! Ar visu savu jokainumu un to, ka no viena grāvja otrā mētājoties laikam tā arī nekad neko nesasniegšu. Es esmu sasniegusi jau loti daudz tādā ziņā, ka aptuveni mana līmeņa cilvēkam ar mani ir ļoti interesanti runāties un es 90% gadījumu izceļos no pūļa un cilvēki man saka - visi cilvēki ir īpaši, bet daži ir īpašāki, un tu esi no tiem :)
Nesen atkal to dzirdēju, tieši tādos vārdos :)
Patika :)