tēvs' Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 140 most recent ones recorded in
tēvs' LiveJournal:
[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
| Saturday, October 6th, 2018 | | 5:13 pm |
burtiņi, ne bildītes
Bērnudārzā bija talka. 6 nerdi 3 stundas šūpoles būvēja. Trīs citi nerdi tikmēr komposta kaudzi rāmēja. Viens no mammuķiem jautāja, kas tā par valodu, kurā es ar sīko vervelēju. Uzzinot, ka latviešu, teicās, ka ar saviem mākslenes skolnieciņiem esot braukuši uz Rīgu, jo tur, redz, biennāle. Atteicu, ka nezinu, kas ir biennāle un no mākslas neko nejēdzu. Ar to saruna arī beidzās. Glupais, nekulturālais imigrants. Tumsonība. Viena vienīga tumsonība. | | Friday, October 5th, 2018 | | 6:46 pm |
PhDibens
Šodien, atceļā no bibliotēkas, saskrējāmies ar doktoranti kolēģi ar 2 sīčiem. Vecākais biš vecāks par mūsējo. 3 mēnešus varbūt. Šī prasa, ko mēs ganāmies, pie tam piektdienā ap 11 no rīta. Saku, ka nupat no bibliotēkas, mugursoma pilna ar grāmatām. Šai acis lielas, sak, kas, jūs grāmatas lasat?!? Eemu pārsteigts par pārsteigumu. | | Saturday, September 29th, 2018 | | 1:08 pm |
Ar emōcijām viss kārtībā
No bibliotēkas atstiepās grāmatiņa par māju (ēku), kas vēlējās kļūt par mājām (dzīvesvietu) kādam. Neviens negribēja, pat bomzis Juris negribēja tajā dzīvot. Skumjš stāsts. Tik skumjš, ka sīkais pat appuņķojās. Un tas nebija vienīgais gadījums. Lasot atkārtoti nākamajā dienā atkal birst krokodīla asara. Kundzīte saka, ka jamam vnk asaro viena acs, jo kautkāda infekcija. Bet es neticu. | | Thursday, September 27th, 2018 | | 9:19 am |
Pieklājība un kārtība
Sīcis trijos naktī ievelkas guļamistabā un jauta, vai drīkst pie mums gulēt. Kad saņemta apstiprinoša atbilde, sākumā aiziet pakaļ savam spilvenam un segai, kas tiek kārtīgi ielikti gultā. Tad aiziet pakaļ podiņam. Tad atnes ūdeni un padzeras. Tad ielien gultā, apsedzas un momentā izslēdzas. | | Saturday, September 22nd, 2018 | | 10:15 am |
Kundzītes apbrīnojamā kreativitāte
Izdomāja, ko darīt - uzzīmēja uz papīra lapas lielu iepirkumu grozu, paņēma lielveikala spama katalogu un nu griež preces un līmē groziņā. Iepērkas | | Friday, September 21st, 2018 | | 10:42 am |
Meibī jēs, meibī nō
Vēl viena lieta, ko jau sen gribēju apgremot - aizliegumi. Kautkur lasīju/redzēju, ka bērnam pirmo 15 gadu laikā "nē" tiek teikts apmēram 150 000 reižu, bet "jā" tikai 7500.
Ir viegli saprotams, ka nevajadzētu ļaut darīt pilnīgi aplamas lietas, kā bāzt naglas rozetēs un lekt zem braucoša auto. Bet kādēļ gan bērnam liegt lēkāt pa peļķēm, skraidīt lietū vai spēlēties izlietnē ar ūdeni? Atrunas par to, ka bērns var saslimt, sasmērēties vai aizdirst māju, tak nav nopietnas. Tas ir vienkārši mūsu pašu, vecāku, slinkums. Nav tak vairs ar rokām jāmazgā netīrā veļa, nav jāskatās, kā bērns mirst no asins saindēšanās vai kā pūst grīda no mitruma. Tehnoloģiju attīstība mums ir ļoti atvieglojusi dzīvi, sniegusi daudz brīvā laika, ko varam veltīt sev un ģimenei. Tas, ka esi nedaudz noguris, nav īsti attaisnojums. Un vispār - šādi liegumi ir koks ar diviem galiem. Ja aizliedz to 20-30 minūšu izklaidi, pēc kuras tev jāpavada 2 minūtes uzkopjot, tu iegūsti garlaikotu un neapmierinātu bērnu, kurš tev kritīs uz nerviem nākamo stundu un atpūsties tu galīgi nedabūsi. Tādēļ labak tomēr ir neteikt "nē", apsēsties un izbaudīt šovu. Skatīties, kā sīča kreativitāte izpaužas trauku mazgāšanā vai pīlītes peldināšanā izlietnē. Skatīties, kā bērns, skaļi smejoties, skraida pa dārzu lietusgāzes laikā, mazgā zābakus pie notekcaurules vai mēģina noķert mutē no jumta tekošo ūdeni. Nu, saslims, saslims, ja ne šodien, tad rīt. Imūnsistēmai tak jāaug kopā ar cilvēku. | | 10:28 am |
Slimība ārā, kastaņi iekšā! Nedēļas nogalē sīcis sāka kārtīgi puņķoties, izdomājām, ka labāk uz bērnu dārzu nevest. Par spīti puņķiem, dzīvīguma netrūkst. Māte pa dienu mājās jūdzas prātā, jo sīkajam tak miera nav. Vakarā, kad es pārnāku, skrien uz darbu, man tikmēr jāauklējas un jāizklaidē. Vakar izdomāju, ka ir tak rudens un laiks ierādīt, kā no kastaņiem un zīlem dzīvnieciņus taisīt. Patlaban vecums gan tāds, ka pats taisīt nemāk, bet palīdzēt palīdz, skatās, piedalās. Ar knaiblēm sērkociņus graiza, līdz ar maniem pirkstiem. Bet kautko tomēr sataisījām. Bilža ( zem kata ) | | Sunday, September 9th, 2018 | | 1:20 pm |
Daudz sjeitparku dzimšanas dienā!
Šodien sīcim 3. dzimumdiena. Brokastīs torte, vakariņās vecāmāte. Aizmaucām iepazīties ar skeitparku, laikam patika. Vismaz prom negribēja doties līdz asiņainam celim. Laikam jāiegādājas būs ceļu un elkoņu sargi, tad var tur visu dienu tusēties. Pagaidām, tiesa, vēl nedalec, ka, braucot rampā, bremzēt nevajag. It īpaši, ja brauc pa diagonāli. Bet nu labi, gan jau daleks, pirmā reize tomēr | | Monday, August 27th, 2018 | | 8:51 am |
Sīcim tūlīt 3, jāiet visādas apskates. Ģimenes ārsts ar mērīšanu un potēm bija pirmais. Neesot īsti paticis. Māsiņa esot bijusi jauka un pieredzējusi ar bērniem, tā bija ok, bet jaunā dakterīte, kas praksējās pie mūsu ģimenes ārstes esot bijusi... pastīva. Nopietna, oficiāla, sabiedēja sīci, vārdu sakot.
Lai palīdzētu tikt pāri neizskaidrojamajām bailēm no dakteriem, sagādājām pudelītes, pipeti, šļirci, marles, masku un plāsterus, sabāzam mazā instrumentu kaštelē un spēlējam dakteros. Tagad katru reizi, kad ir kāds kodums/griezums/apdegums, sīcis ārstē. Bet nu tomēr, ja ārsts nav bērniem draudzīgs, tad tomēr ir biedējoši laikam.
Rīt jāved jams pie zobārsta uz apskati. Viss jau kādu nedēļu sarunāts. Iepriekš jau ir bijis, dakterīte pazīstama, draudzīga. Mucīts ies apskati pirmā, lai parādītu, ka nekā tāda tur nav. Likās, ka ir ok. Šonakt ap vieniem sīkajam sākās histērija par to, ka negrib pie daktera, bail. Laikam kautko samurgojis būs. Stundu(!) vāvuļoja, raudāja, līdz beigās nomierinājās un aizmiga. Bērnus traumēt ir krietni vienkāršāk, kā varētu šķist. | | Wednesday, August 8th, 2018 | | 10:48 am |
Bērnu dārzs
Jau maijā sākām sīci fīrēt uz bērnu dārzu. Nu, vismaz es. Pēcpusdienās gājām spēlēties ar citiem sīčiem, lai mūsējais radinās pie vietas un sabiedrības. Tā kā laiks bija pa lielam silts un jauks, spēlēšanās bija tikai dārzā. Reiz sīcim sagribējās mīzt, bija jāiet iekšā. A tur pilns ar visādām neredzētām rotaļlietām! Protams, ka bija gaudošana par to, ka grib palikt iekšā un spēlēties, bet nedrīkst.
Šonedēļ beidzot sākās jaunā bērnu dārza sezōna un sīcis ar prieku iet uz bērnu dārzu no rītiem - beidzot var spēlēties ar tik ilgi kārotajām rotaļlietām! Tiesa, diendusai joprojām tiek vests mājās. Kundzīte priecājas par brīvā laika daudzumu, jo uz darbu joprojām tikai pēcpusdienās. Aber man joprojām jājājas pēcpusdienās/vakaros. Pagaidām. Drīz sāks dzīvoties visu dienu pa silīti, tad būs arī man miers.
Enīvej, iestāde diezgan interesanta. Viņiem ir Waldorf tipa režīms: sīči mācās darboties praktiski - zīmēt, dziedāt, kārtot, mazgāt, gatavot un vēl nezin ko. Cik sapratu, parasti viņiem ir līdz 10 apkopjamajiem un 2 tantes uz vietas. Sīči vecumā no 3-6 gadiem, kad vecākie tiek sūtīti uz skolu. Sistēma ērta audzinātājām - vecākie bērni pieskata un arī pamāca jaunākos. Ķip mācās atbildību. Rotaļas ir arī visas daudz maz praktiskas, rotaļlietas domātas radošuma stimulācijai, blablabla. Internetos var to waldorfa ideolōģiju atrast un palasīt, ja ir interese. | | 9:48 am |
Micupišī
Pagājušonedēļ sākās interese par auto "vārdiem". "Kā šito auto sauc? Kā tam auto vārdā?". Pīķa stundās baisākais zajobs pa aktīvākām ielām klīst. Nepārtraukti jāsauc markas, kamēr sīcis tikai baksta ar pirkstu. Ierādīju, ka markas var pēc šiltītēm atpazīt, tagad sāk mācīties. Pirmais, ko jams iemācījās, ir Ford. Jo, acīm redzot, fordi ir populāri kvartālā. Nākamais, lai cik dīvaini arī nebūtu, bija Mitsubishi. Par spīti tam, ka tikai viens ir redzēts. Laikam iepatikās vārds. Tāpat viņu piedur Hooondaaaaa, bet tās neatpazīst vēl (pārak maz redzētas, laikam). Nākamais bija folksvāgens. Tagad, kad sīcis prasa, kas ir forda "vārds", es saku kautkādu random marku, jams uzreiz lepni mani labo - "Fooooords taču!" | | Monday, July 30th, 2018 | | 8:32 am |
Krāsotāju dienas
Jaunākais hīts ir dārza mēbeļu, smilškastes un šķūņu krāsošan ar rullīti un ūdens spaini. Izdomājām sagādāt jamam papildus vēl plato krāsotaju otu, lai dažādo savu instrumentu klāstu. | | Tuesday, July 24th, 2018 | | 9:24 am |
Just don't throw the baby out with the water
Mums no kustoņiem mājās ir tikai mušas un gliemeži. Āfrikas milzu gliemeži. Dzīvo lielā caurspīdīgā plastmasas kastē. Protams, ka tie ir jābaro, kaste jātīra, utt. Kā jau naksnīgi dzīvnieki, tie lielākoties pa dienu guļ zem vāka kājām(?) gaisā.
Kundzīte vakar izdomāja arbūza mizu iemest šiem. Metot ievēroja, ka kaste aizdirsta (starp citu, tie gliemeži pēc arbūza dirš sarkanu), nesīs satīrīt. Kautkā aši un neuzmanīgi izņēma līkumu, viens nokrita un izšķīda. Pats lielākais un smukākais. Balts bija. Nu neko, satīrījām, savācām, izmetām miskastē. A ko citu, bēres tak netaisīs. Sīcis tikai salika divi un divi pa savam. Vakarā, gulēt ejot, jams prasīja: "Mamma tak mani miskastē neliks?" Vot tā, centies un centies, bet tāpat traumējas tā dvēselīte. | | Thursday, June 28th, 2018 | | 9:10 am |
Uzlīmes Dēlam patīk uzlīmes līmēt. Tas laikam visiem bērniem ir aktuāls, cik noprotu. Sākumā krāmējāmies ar veikala uzlīmju grāmatām, bet to pietiek labi ja pāris stundām. Tad no ībeja pasūtīju pa 10$ biezu paku kautkādu pirmskolas uzlīmju - krustiņus, smailijus, "well done!", utml. Paka (kādas 100 A4 loksnes) izvilka kadu pus gadu. Tad vienu dienu iepeldējām muki.lv un atradām šitādu "līmējamo grāmatu". Laminētas fōna bildes, uz kurām lipināt gumijotas "uzlīmes". Pluss tāds, ka daudzkārt lietojamas. Salīdzinot pat ar ībeja uzlīmju noietu mūsmājās, šķiet, ka grāmatele pa nedēļu jau sevi atpelnīja. | | Tuesday, June 19th, 2018 | | 3:07 pm |
Šorīt sīcis pamodās biš pēc sešiem, apskāva guļošo mani un pateica, ka tētis grib iet lejā skatīties multenes un cept pankūkas. Grib taču? Ēēēēēj dīīīīīrst! Visjaukākais bija tieši tas "grib taču" beigās.
Vispār savdabīga fīča - jams pats nekad neko negrib. Vienmēr mamma grib iedot baranku. Tētis grib palaist mašīnā spēlēties. Tētis grib nopirkt saldējumu. Šķiet, ka psiholōģijā to sauca par projicēšanu? | | Thursday, June 14th, 2018 | | 6:08 pm |
Pannas
Šitādā karstumā visi rotaļlaukumi pārvēršas par Elles pekli. Nekas cita neatliek, kā dzīvoties pa ūdeni. Pat mājās nevar sēdēt, jo iekšā par 5 grādiem siltāks | | Wednesday, June 13th, 2018 | | 12:05 pm |
The pool is closet
Jau iepriekš rakstīju, ka ar sīci bijām pasākuši iet uz peldēšanu. Nosacīti treniņi. Parakstījos pamatā tādēļ, ka gribējās iet uz milfiņām paglūnēt. Nu i sīcim, protams, ūdensprocedūras iet pie sirds.
Pirmajā reizē bijām četri pāri (vecāks + sīcis). Umulīgi, smukas milfiņas, až nopriecājos. Nākamajā reizē aizgāju - 8 resni tēvaiņi un nevienas dāmas. Bļin. Arī pēcak, kā izrādās, vairums tomēr tētuki. Te nu bija milfiņas.
Labi, pupi lai paliek, parunāsim par treniņiem kā tādiem. Ideja sekojoša - viss notiek bērnu baseinā (60-90cm dziļums). Trenerīte tusējas baseina malā un komandē - tagad visi lec uz baseina otru galu. Tagad šļakstam ūdeni sejā. Tagad vicinam kājeles. Tagad stumjam bumbiņu ar degunu. Tagad vingrojam ar desām (elastīga putuplasta stieņi). Tagad vingrojam ar gredzeniem. Tagad peldam uz vēdera (vecaki tur, kamēr sīkais tirina rokas un kājas). Tagad peldam uz muguras. Utt, utjp.
Nav slikti, daži labi sīči (pēc skata gadi 4) jau diezgan naski nirst. Tikai manējais ir anarhists. Nekāda vingrošana, ņemam pīlīti un nēsājamies apkārt. Tik vien, kā lēkt ūdenī no malas. Mavka, tā peldēt toč neiemācīsies...
Sīču baseinā ūdens ~30 Celsiju. Ziemā forši - biš izsalsti, kamēr tiec līdz turienei, tad silti un jauki. Sīcim tāpat pilnīgs Trīcvaidziņš iestājas pēc 25 minūtem. Tad ar steigu jānes uz pirti. Pirtī gan patīk iet. Ēst nedod, bet pirtī jāsēž. Tad ir tusiņi ģerbtuvēs ar paslēpēm skapjos. Dullais matu žāvējamais aparāts, kas pūš matus no galvas un acis no pieres. Jestri, vārdu sakot. Ja vien nebūtu kasīšanās ar paklausību baseinā...
Izrādās, ka jamam ir kautkāda superjūtīga āda. Pēc baseina baisākie pleķi uz kājām, vēdera un dibena metas. Izskatās pēc kautkādas ēdes vai ekzēmas, bet neniez. Lieli sarkani pleķi, teiktu ka divlatnieka lielumā un tikpat augsti. Sākumā sarkani, tad uzmetas balta krevele, pāris nedēļu laikā noplok un lēnām pazūd mēneša laikā. Ārsti, protams, neko pateikt nevar - jūtīga āda, lieto mitrinošus krēmus un zieķē steroīdus uz pašām ēdēm. Man ir aizdoma, ka tas no pirts lāviņām - kā reiz tajās vietās, kas gar lāviņām rīvējas. Publiska telpa tomēr + sīcis tusējas uz zemākās lāviņas, pa kuru visi staigā, atstādami savas sēnes un vēl velnsviņzin ko. Diemžēl šo hipotēzi ir pagrūti pārbaudīt, jo sīcis kategoriski atsakās baseinā līst bez pirtošanās. Bet privatās pirtīs tādas ķezas netiek novērotas. Varbūt hlōrs. Nez. Varbūt kautkas paikā, bet šaubos. Vienīgā paika, kas trobelē, ir āboli, jo to sula tiek izsmērēta pa visu mūli un skābums saēd vaigus, kas tā jau sausi (mums ir ūbersauss dzīvoklis ziemā, konstanti zem 10% mitrums).
Vot tā, sākām ar pupiem un beidzam ar vaigiem. Dibena vai prastajiem. | | Friday, June 8th, 2018 | | 12:34 pm |
Eko-šmeko rotaļlietas
Jau no paša sākuma izlēmām, ka centīsimies iztikt bez plastmasas rotaļlietām, jo to mūžs ir relatīvi īss, un, kad salauztas, nav īsti pārstrādājamas (vismaz mūsu galā nē - labākajā gadījumā iet uz sadedzināšanu). Tā vietā lai spēlējas ar koka rotaļlietām, tās pēcāk var kamīnā samest. Protams, ka radi/paziņas dāvina visādus plasmasas sūdus, kas vēl ļaunāk - mirgojošus un dziedošus krāmus. Baterijas, tas viens, bet tas troksnis ir neciešams. Protams, ka sīcim patīk visādi plastmasas krāmi un mirgojošas/trokšņojošas huiņas - jams tak ir izstrādātāju mērķauditorija. Mēs, savukārt, nejauši "pazaudējam" viskaitinošākās. Vai arī baterijas negaidot nosēžas nakts laikā. Un nevar nomainīt :(
Tā vietā dāma ada/tamborē/šuj visādus dzīvnieciņus un lellītes. Es, savukārt, šo to no koka un elektronikas uzmeistaroju. Un kautkā sanāk, ka dāmas taisītās rotaļlietas ir krietni ilgdzīvojošākas par manējām. Vilnai tomēr mētāšana, dauzīšana un košļāšana īsti netraucē. Izrādās, ka rotaļlietu dizains nemaz nav tik vienkāršs - tiem bērtniem tomēr ir nejēgā daudz spēka un apņemšanās visu lauzt. Kā ūdens - dod tik laiku un viss tiks izļurkāts līdz lūzuma punktam.
Pats pirmais meistarojums bija kautkas līdzīgs tradicionālajam celtnieku bukam, tikai krietni mazāks un slīpētāks. Kad sīcis uz muguras vien gulēja, to varēja pārlikt jamam pāri un iekarināt tajā rotaļlietas. Kautkas līdzīgs amīšu tradicionālajiem piekariņiem virs bērnu gultiņām (lidmašīnītes, putniņi, etc), tikai pārvietojams.
Vēlāk, kad sāka rāpot apkārt un interesēties par pasauli, saskrūvēju "aktivitāšu sienu" - biezāka finiera plāksne ar visādiem loriņiem virsū - rokturīši, durtiņas, ķēdītes, magnētiņi, velozvaniņš, utt. Vēlāk vēl salodēju potenciometru ar lielu rokturi un LED gaismiņām apkārt. Grozot gaismiņas slēdzās iekšā, efekts līdzīgs vecajiem audio pastiprinātājiem. Pat mikrene no pastiprinātāja nāca. Tas nokalpoja gandŗīz gadu. Līdz brīdim, kad sīcis vnk potenciometru aprāva. Mācība - šitādas lietas ar enkoderiem jādara, tie vismaz var griezties uz riņķi bezgalīgi. Nākamais eksperiments bija izdarīt to pašu ar reostatu. Sīcis atlauza reostatu no sienas (lai gan pats reostats bija otrpus sienai, bet "rotaļu pusē" bija tikai kloķītis redzams. Jidritvaikociņ. Reostats bija ar superlīmi pielīmēts (neatradās pareizas skrūvītes), atlauza ar visu finiera kārtu.
Tad izdomāju sanaglot no finiera pāris mājiņas. Paklājs ar pilsētas plānu un ceļiem ir, varētu piešķirt trešo dimensiju rotaļām. Izzāģēju, sanagloju, salīmēju. Diezgan palielas iznāca, 25x25x25 cm apmēram. Pus dienu nopisos. Nebiju iedomājies, ka tām mājiņām tak var ne tikai uz jumta uzkāpt, bet pat uzlekt. Izjuka. Labi, salīmēju kaktiņos papildus balstus, lai virsma lielāka. Pats uzkāpu virsū - nesalūza. Pagaidām nav iemanījies salauzt, par spīti mētāšanai, lēkāšanai un vēl velnsviņzin kam. Grēt saksess!
Virtuves apakšējos skapjos mums pannas un katli mētājas. Jau no gada vecuma sīcis tās atrada un sāka spēlēties "mammās". Tobiš gatavot. Un joprojām spēlējas, pāris gadus vēlāk. Par to būs cits ieraksts, tur daudz ko teikt. Vārdu sakot, vienā brīdī gribēja uz plīts cept savus kastaņus un čiekurus. Neļāvām. Tā vietā kartona kastē izgriezu caurumus, sabāzu LED gaismiņas iekšā, potenciometri klāt, caurspīdīgs vāks virsū un šeku-reku elektriskā plīts gatava. Kvēlo, bet nededzina. To arī pāris reizes saplēsa, bet es jau viltīgs, vairs pat nemēģinu lodēt, vnk sastiķēju, lai kopā turas un viegli salabot, ja apgriež kautkur kautko par daudz.
Pēdējais hīts ir konservu bundžas. Ne tradicionālo gaļas, bet tās iegarenās pupu un kukurūzas bundžas. Ja aploka asās malas, sanāk tīri normālas kanniņas, kurās var sakrāmēt lietas. Vai mest bumbiņas. Bumbiņas arī "na haļavu" - Ginesa bundžas iekšā ir baltas putojamās bumbiņas, dēļ kurām tās kannas neņem uz pārstrādi. Griežam vaļā, velkam ārā - smukas bumbiņas, kādus 2cm diametrā. Tiesa, tām vajag caurumus izurbt un izskalot, jo nav pilnībā noslēgtas un ar laiku alus nereti sasūcas iekšā. Un tad tas tur sāk pūt un savā nodabā smirdēt. Pieredze. Tās pašas pupu bundžas var krāmēt torņos, var izmantot kā mērķi mētāšanai. Mētāt var zeķes ar griķiem/zirņiem iekšā. Lido diezgan labi un pārāk nesāp, ja ieplivina pa purnu.
Vārdu sakot, māja ir pilna ar sūdiem. Jau iepriekš minētie čiekuri un kastaņi, tad ir īpaši vērtīgie akmeņi, veca tara, visur mētājas zirņi un pogas. Miskaste, vārdu sakot.
Gari sanāca, bet ir vēl. Vēlāk varbūt pierakstīšu ko klāt. | | Friday, May 25th, 2018 | | 12:51 pm |
Ikdiena uz pusēm
Kad sīcim otrais gads tuvojās noslēgumam, bija jāizlemj, ko daram ar jamo - bāžam silītē vai nē. Jo mātei jau zb pa mājām ganīties, gribas ĀRĀ! Ar kundzīti appīpējām un izdomājām, ka nebāzīsim. Tā vietā gadu dzīvosim uz pus (man sanāca pat 75%) slodzēm - es rukāšu no rītiem bez pusdienām, at 14:15 būšu mājās, tad viņa dosies uz darbu. Tādā vīzē sīkais mācīsies mūsu pašu (ne)tikumus. Domāts - darīts.
Sākumā bija diezgan baisi - nav tak ne jausmas, ko lai ar to sīci dara pusi dienas. Bet, izrādās, nav tik traki. Ir treniņi priekš tādiem - vingrošana, baseins. Ir pulciņi - dziedāšana. Ir bibliotēka, ir rotaļlaukumi un rotaļistabas. Galu galā, ir arī mājas darbi apdarāmie - tīrīšana, veļa, gatavošana. Tagad jau esam iedzīvojušies tik tālu, ka reti vairs ir jādomā, kā izklaidēt(ies). It īpaši maija mēnesī, kad ārā silts un saulains un atvasei svaigs gaiss patīk. Braukājam ar dipdapu, tie paši rotaļlaukumi, upmala. Ļepotāāā, vārdu sakot.
Tagad normāla rutīna - ierodos mājās, sīcis guļ diendusu. Klusām piestumju māgu un var vai nu nosnausties, vai palasīt, vai intervebzos padiņģēties. Ja ir baiss iekāriens, var pat pastrādāt. Nereti nopampst līdz pat četriem. Kad piecēlies, paskatamies multenes, ieņukājam pa banānam un laižam dzīvē. Piecos-sešos atpakaļ, gatavot, ēst, novakties. Tad var vēl padiņģēties līdz astoņiem, kad jāpakojas uz gulēšanu.
Visā visumā, eksperiments izdevies. Daudz laika pavadam ārā, sīcis saprot valodas un diezgan raiti runā. Ar dipdapu jau kā profesionālis, savus 5 km + rotaļas var pavilkt. Tik daudz saldējuma, kā šovasar, savā mūžā neesmu ēdis. Gandrīz katru dienu.
Tāda, lūk, rutīna | | Monday, May 14th, 2018 | | 8:29 am |
Dad bod
"Dad bod" amīšu kultūrā tiek izmantots, lai apzīmētu jauno tētuku ķermeņus. Ja vecpuiši visi staigā uz svarenēm un pumpē bleķi, tad jaunajiem tētukiem nav laika ne ar ko tadu nodarboties un jamie sāk lēnām izplūst miesās.
Man šķiet, ka pats nekad neesmu bijis tik labā fiziskā formā, kā pēc bērna piedzimšanas. Jau pašā sākumā piefiksējām, ka sīcim patīk svaigs gaiss, it sevišķi gulēt ratiņos, kas kustas. Tad nu gandrīz katru dienu staigāju apkārt pa pilsētu ar ratiņiem līdz pat trīs stundām no vietas, klausoties podkāstus. Nedēļas nogalēs pat divas vai trīs reizes. Visa diena svaigā gaisā uz kājām.
Tagad, ka sīkais lops jau ir paaudzies un pats ripinās ar dipdapu (mini velosipēds bez pedāļiem, nosaukumu aizguvu no cita tētuka, kas to atvasināja no zīmola), kā arī ir spējīgs staigāt garākus gabalus, diendienā noskrienu pāris kilometrus. Nekad mūžā neesmu aizrāvies ar skriešanu treniņa nolūkos, tagad vnk jāmēģina tikt sīcim līdz un pieskatīt, lai jams zem mašīnām nelec.
Vakar, piemēram, aizgājām pastaigāties pa mežu un purva laipiņām. ~7 km līkums. Sīcis varēja pavilkt nedaudz vairāk kā pusi no tā. Atlikušos 3 km to 17 kg gaļas blāķi nācās stiept pašam. Un tā salīdzinoši nereti. Katru reizi, kad nedaudz pārvērtē distanci. Trenē ne tikai kājas, bet arī presi, plecus, muguru un rokas (ja pareizi nes, lai palielinātu slodzi :) ).
Papildus tam, esmu pasācis arī uz treniņiem iet (nejaukt ar svareni), tīri lai tiktu prom no mājām. Mentālai atslodzei.
Nopirku viedpulksteni, lai tīri intereses pēc pasekotu aktivitātei. Statistika rāda, ka normāla ikdiena ir 12-20 tūkstoši soļu (liela daļa no tiem vieglā riksī), ja laiks ir slikts, tad 8-10 tūkstoši. Ja plānā darbs, veikals un gatavošana tad ~6 tūkstoši. Ja esmu atstāts viens pats uz pāris dienām un ir laiks krāmēties ar personīgajiem projektiem, tad šis cipars var nokrist līdz vienam tūkstotim, kad ir tikai dzerts un spēlētas datorspēles.
Tas tikai par staigāšanu. Vēl ir nešana, mētāšana, grūstīšanās, cilāšana, pietupieni. Pilns fiziskais, jopt.
Tāds, lūk, dad bod. |
[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
|