11.5.17 20:44
svarīgākais mākslā ir jautrība.
ar nopietnību nevar neko sasniegt.
/margrieta dreiblate
5.5.17 01:43
besī. tagad nožēloju, ka pieteicos. pirmkārt, es nebiju nemaz plānojusi, ka izvēlēsies manus darbus. otrkārt, man ir drausmīga angļu valodas izruna un lampu drudzis. tā publiskā prezentācija būs vienkārši publiska sevis apkaunošana. treškārt, man nav pārliecības par savu ideju. jo vairāk domāju, jo mazāk saprotu, ko es ar tajām bildēm vēlos pateikt un kāpēc.
reāli pietrūkst d'Aagatas. tas ir tik dīvaini, es to cilvēku pazinu tikai vienu nedēļu, bet viņa klātbūtnē man likās, ka es sāku domāt daudz skaidrāk, apzinātāk. viņš reāli iedvesmoja. atbraucot uz latviju es vairs nevaru saņemties bildēt līdzīgi. šeit man ir pārāk bail, bet d'Agatas klātbūtnē bija bail nedarīt, bija bail nesaņemties, nebūt drosmīgai.
3.5.17 23:18
Šodien bija pirmā diena jaunajā darbā. Priekšnieks norādīja, ka esmu atstājusi radoša, enerģiska cilvēka iespaidu. Neskatoties, ka attiecīgajā jomā man bija mazāka darba pieredze nekā pārējiem pretendentiem, pārbaudes uzdevumus veicu negaidīti labi un pēc pārrunām vairs nebija šaubu, ka jāpieņem mani.
Tāpat arī viņš piebilda, ka iepriekšējo darbinieci atlaida, jo viņa bija pārāk jūtīga pret kritiku, par katru piezīmi gandrīz sāka raudāt, negribēja nearvienu komunicēt, "kaut kāda depresīvā". Bija grūti ar tādu sastrādāties.
Es iekšēji skaļi nosmējos, bet viņam apstiprināju, ka man nekas tāds nepiemīt.
Tāpat arī viņš teica, ka juties ļoti pārsteigts, kad ieguglējot mani, atrada kaudzi tik drūmas, tumšas, dīvainas fotogrāfijas un, ka tas viņam nekādi neliekoties galvā iekšā un vispār kāpēc es kaut ko tādu fotografēju un, ka tas citiem klientiem var atstāt sliktu iespaidu.
Padomāju, varbūt tiešām mana googles vēsture ir iemesls, kāpēc mani negribēja pieņemt citās vietās.
Pārnākot mājās ar skumju nopūtu sāku revidēt un dzēst savu vēsturi, jo vispār kāpēc man tik daudz lietu ir jārāda jebkuram, kuram nav slinkums skatīties. pārāk daudz atklātības. pietiek ekshibicionēties.
30.3.17 19:56
Kopš decembra sākuma mana ikdienas ēdiena papildinājums ir 7 tabletes (antidepresanti+miegazāles). Reizi nedēļā apmeklēju psihoterapeiti, reizi mēnesī psihiatru ar kuru konsultējos par zāļu ietekmi. Jūtami ir uzlabojusies mana spēja sevi mobilizēt, savākties, nokoncentrēties uz jebkuru lietu, kuru ieplānoju realizēt. Tāpat arī priecē, ka pamostoties, pirmā doma, kas neplosa nav vairs vēlme nomirt. Tiesa joprojām nespēju savaldīt dusmu lēkmes un sociālo fobiju. Tāpēc spēja neaizmirst sakāmo un kaut ko norunāt izstādes atklāšanā bija man priekš sevis liels sasniegums, sevis pārvarēšana. Tāpat arī aizbraukšana uz Atēnām un piedalīšanas fotogrāfijas meistarklasē, kur katru dienu cīnījos ar sevi un nesaudzīgi bradāju komforta zonas robežas. Bet lielu lomu spēlēja arī pats pasniedzējs, kurš ir izgājis cauri ellei,bet spējis saglabāt apbrīnojamu domāšanu, skaidru uztveri un spēju visiem redzēt cauri un uztausīt īstās stīgas, lai no cilvēka izvilktu laukā spēcīgāko, kas viņā mīt, bet dažādu iemeslu dēļ slēpts, jo bail vai nav pārliecības.
Neliek mieru Dāvida Keiša pašnāvība. Vairākus gadus viņš mocījies ar bipolārajiem traucējumiem. Tik viegli iztēloties to tumsu, šausmas, izmisumu, kas viņu plosīja tajā brīdī pirms izlēma pakārties.
Tas ir dubult dīvaini, jo manā atmiņā viņš ir saglabājies kā vienmēr smaidošs, pozitīvs, gaišs cilvēks...
Dāvida ģimene aicināja nepirkt ziedus atvadu ceremonijai, bet ziedot RĪGAS PSIHIATRIJAS UN NARKOLOĢIJAS CENTRA ATTĪSTĪBAS FONDAM, jo ir nepieciešams izveidot mūsdienīgas un cilvēkcienīgas ārstēšanās iespējas pacientiem ar garīgiem traucējumiem.
Par šīm lietām būtu jārunā vairāk. kad tiek lauzta kāja, visi saprot problēmu, ir normāli iet pie ārsta, ir normāli gulēt mājās un neko nedarīt, neviens tev neliek skriet maratonu, bet psiholoģiskās slimības neviens ārēji neredz, tāpēc tās neeksistē.
27.3.17 17:55
bet tagad tas ir beidzies.
liekas, ja es atkal kaut ko neizdarīšu, es nosmakšu
pēc idejas vajadzētu meklēt normālu darbu, bet paredzamība un plāni man ir kā nāve. uzreiz saslimstu.
27.3.17 17:52
Antoine d'Agata ir unikālākais cilvēks pasaulē.
tikšanās un sarunas ar viņu bija kā mūžību meklēts ūdens malks izslāpušam ceļiniekam tuksnesī.
27.3.17 17:49
bet varbūt tas ir labi.
citādi es pavilktos pa straumi un viegli dzīvotu rutīnā, bet tā es visu laiku izaicinu sevi un eju iekšā citādajā/nezināmajā, meklējot arvien jaunas sajūtas un iedvesmas impulsus.
27.3.17 17:46
stulbi,ka nevaru dzīvot bez emocijām un kaislībām
21.3.17 18:47
Viss notiek!
Process <3
16.12.16 15:45
drausmīgi nepatīk iet laukā no mājas. drausmīgi nepatīk satikt cilvēkus. drausmīgi nepatīk iet uz publiskiem pasākumiem.
šobrīd nestrādāju un nekur nemācos. bail no jautājumiem, jo liekas, ka bez šīm etiķetēm ar konkrētu darbu, tu neesi pilnvērtīgs sabiedrības loceklis. pat ja pašai liekas, ka tā nav, bet tomēr pārāk uztrauc ko citi padomās. nezinu. mēģinu saprast, kāpēc man pēdējā laikā socializēšanās sagādā tādas mokas.
biju pie psihiatra. izrakstīja man antidepresantus un zāles pret bipolārajiem traucējumiem. jau divas nedēļas katru dienu lietoju Brintellix, Stilnox, Xanax, Lamictal un Kventiax. daktere klausoties manu dzīves stāstu, secināja, ka kopš bērnības esmu mocījusies ar šiem traucējumiem. tādēļ arī tik grūti realizēt jebkuru plānu, tādēļ tik grūti sev uzticēties, jo grūti paredzēt savas darbības un emocionālos stāvokļus.
pēc vizītes pie šīs ārstes un izrakstītajām zālēm pašapziņa vēl vairāk sabruka, jo tagad tiešām liekas, ka neesmu īsti normāla un, ka tiešām nevaru iet laukā satikt cilvēkus, jo negribu nevienam neko stāstīt, bet neparko citu kā par savu nestabilo psihi arī nevaru padomāt.
labi, ka draugs visu dienu ir darbā un visu dienu varu būt mājās viena pati. labi, ka ir blakus cilvēks, kurš spējīgs mani pieņemt ar visām manām drausmīgajām izpausmēm un nenosoda, nekritizē, bet sniedz atbalstu un cerību, ka viss nokārtosies.
28.11.16 03:42
Atkal bezmiegs. Nesaprotu kā es vienā dzīves posmā varēju katru rītu celties piecos. Tagad es ceļos ap 12-13 dienā un izdodas iemigt vien ap kādiem 3-4.
14.11.16 16:37
Kauns par sevi. Pieteicos zīmēšanas kursos. Samaksāju mēnesi uz priekšu. Pirmajā nodarbībā viss patika. Otrajā nodarbībā iesprūdu perspektīvas zīmēšanā. Skolotājs likās diezgan paviršs. Ļoti ātri, neskaidri kaut ko visu laiku nokomentēja un uzreiz skrēja pie nākamā skolnieka. Bet visi apkārt likās lieli meistari. Naski zīmēja ģipša galvas un visādus aktus. Kamēr es to divu stundu laikā nemācēju pat lāgā izmocīt pareizi 2 līnijas, kur nu vēl atcerēties par pareizu zīmuļa turēšanu. Likās es vienīgā tāda losene, kura neko nesaprot un nemāk. Tā tizluma sajūta paralizēja spēju uztvert un vispār kaut ko pienācīgi saprast. Uzklupa liela stresa vilnis. Atgriezās visi bērnības kompleksi un traumas un vairs nevaru saņemties aiziet uz nākamajām nodarbībām.
31.10.16 15:11
Whatever it is, remember that to stay healthy, you need to be more than just one thing.
27.10.16 02:21
atkarība vai aizrautība?
26.10.16 16:29
floating is for boats
4.10.16 02:53
tukšums komunicē daudz vairāk
kauns atklāties
space is emptiness
4.10.16 00:29
I BOTTLE UP MY FEELINGS.
Es pudele manas jūtas.
2.10.16 01:17
vienmēr mežonīgi brīnos, kad izdodas iepazīties ar tehniskiem cilvēkiem, kuri saprot vai aizraujas ar mākslu. tas ir tāds retums.
tas ir tik dīvaini, ka cilvēks ikdienā strādā par aviācijas inženieri, bet brīvajā laikā atrod laiku skatīties antonioni un bergmaņa filmas, apmeklēt izstādes un pārzināt laikmetīgo fotogrāfiju.
žēl, ka viņš nedzīvo Latvijā
24.9.16 11:51
women like you drown oceans
17.9.16 11:41
"es kā cilvēks varu pieaugt, tikai izejot caur grūtībām un nelaimēm, citādi palieku mūžīgā bērnībā."