Kathe Kollwitz

Jaunākais

14.8.16 17:09

But how to grow without being bored

10.8.16 14:45

neredzu nekādu jēgu savai rakstīšanai. šī būs pēdējā intervija. tas prasa pārāk daudz laika un pārāk maz piepildījuma.

piekritu kopdzīvei.
paliekot viena un vēlreiz visu apdomājot pārņēma panika. esmu taču pārāk emocionāla un depresīva. ar tādiem cilvēkiem nevajag gribēt dzīvot kopā.
Current Music: wicked game

2.8.16 09:10

"Karot par mieru, ir tas pats, kas drāzties par nevainību."

29.7.16 11:51



Ar draugu mēģinājām saprast Voldemāra Johansona izstādes saistību ar Blumbergu. Viņš atrada aprakstu, kur izsmeļoši teikts, ka kopīgais starp viņiem ir "laika izohronās struktūras nojaukšana", kas likās tik skaidrs izskaidrojums, ka viņam radās ideja par spēli:

Viesību spēle "Mākslas zinātnieks", spēlējama izstāžu atklāšanās.
1) spēles dalībniekus (vēlams, visplašāko loku) sadala divās grupās - tie, kuri saprot, kas ir "laika izohronā struktūra", un tie, kuri nesaprot. Grupas nostājas viena otrai pretī.
2) tiem, kuri saprot, tiek ļauts skaidrot terminu tiem, kuri nesaprot.
3) no nesapratušajiem, tie, kuri skaidrojuma rezultātā saprot, pārvietojas pie sapratušajiem un turpina skaidrot nesapratušajiem.
4) spēles dalībnieki, kuriem šī nodarbe apnīk, drīkst atdalīties un skatīties izstādi.
5) spēle beidzas, kad visi ir pārgājuši sapratušo pusē (uzvar recenzijas autors) vai kad visi devušies skatīties izstādi (uzvar veselais saprāts).
Īpašu garšu spēlei piešķir recenzijas autora klātbūtne.
Ja visi devušies skatīties izstādi, uzvar mākslinieks. Ja visi devušies uz bāru, uzvar daba.

19.7.16 19:26

i'm a nightmare

19.7.16 19:18



The Dunning–Kruger effect is a cognitive bias in which relatively unskilled individuals suffer from illusory superiority, mistakenly assessing their ability to be much higher than it really is.

9.7.16 21:43

būt vienai ir visslabāk. skaidri dzirdu savas domas, apzinos rīcības.
nav neviena cilvēka ar kuru es justos labāk un skaidrāk nekā esot viena.

It seems we all get sick,
we all die in some no name hospital with the same colored walls,
and I guess that's fine
Current Music: Piano becomes the teeth - i'll get by

7.7.16 20:02

wicked game

23.6.16 02:59

rakstīšana bija ikdienišķa darbība ilgus gadsimtus, bet vai tad varam sūdzēties par izcilu literātu pārprodukciju?
tas, ka visi fotografē, nenozīmē, ka ir daudz fotogrāfu.

21.6.16 03:43

kur lai dabon kā samierināties ar savu nenozīmību?

10.6.16 18:42

Imagine the worst things you think about yourself. Now, how would you feel if the one person that you trusted the most in the world not only thinks them too, but actually uses them as reasons not to be with you.

8.6.16 16:40

man ir sākusies paranoja. es neticu cilvēkiem. liekas,ka visi man melo vai liekuļo.

5.6.16 20:07

Kaņepes kultūras centrs ir drausmīga vieta, kur rīkot izstādi. Nevienam neiesaku!

1.6.16 11:22

reāli riebjas savs uzvārds. gribētu to nomainīt uz Tarkovska vai Godāra.

25.5.16 17:42

cerību iekaisušās vēnas tavus pirkstus apsējušas
tu gribētu kliegt
bet tu sēdi coffee in
un izliecies, ka raksti vienu no saviem miljons darbiem
lai tikai nebūtu ar viņu jārunā
vai jāatbild

gluži tāpat kā visu iepriekšējo gadu
apkrauj sevi ar vajadzīgiem un nevajadzīgiem darbiem,
lai tikai nebūtu jāuzņemas atbildība
lai varētu pateikt,ka esi aizņemta
lai vienmēr būtu iemesls aiziet ātrāk vai vispār neatnākt

15.5.16 22:38

kāpēc es tik bieži piekrītu lietām, kuras pēc tam nožēloju.
nožēloju,ka vakar piekritu iziet laukā un biju mājās 12 no rīta. nakts laikā paspēju dejojot izmežģīt roku, pazaudēt balsi un sevi apkaunot bijušajam kolēģim atzīstoties jūtās, kas bija reāli stulbi, jo tagad pēc izgulēšanās, esmu pārdomājusi.
nožēloju,ka pirms laiciņa piekritu paziņai rakstīt bakalauru (par attiecīgu samaksu,protams), kuram rīt no rīta dedlains, bet es apmēram tagad pamodos.

14.5.16 08:36

Neskatoties uz savām šaubām un 37,6 temperatūru tomēr piedalījos Rīgas foto mēneša portfolio review. Biju drausmīgi neizgulējusies un satraukusies.

Pirmā eksperte bija The Carvert journal redaktore Anastasiia Fedorova, kura pilnīgi negaidot izrādīja diezgan lielu ieinteresētību, Viņai patika visas bildes un stāsta slāņi, vismaz viņa tā teica. Turklāt iedeva savu vizītkarti un palūdza manu e-pastu, sakot, ka mums noteikti jāsakontaktējas, jo šeit ir publicējams materiāls.

Minskas Fotogrāfijas mēneša direktors Andrejs Lenkevičs piesējās fotogrāfiju dažādajiem stiliem, un arī tam, ka ir miksētas melbaltās un krāsainās. Viņš arī atlasīja tās bildes, par kurām es biju vismazāk pārliecināta, bet pieminēja Tarkovski un Nenu Goldinu.

Žurnāla YET redaktors Salvatore Vītale likās diezgan sajūsmināts par to, ko daru. Bija priecīgs par tik emocionālu un patiesu stāstu, uzdeva ļoti daudz personīgus jautājumus un teica, lai vairāk pievēršu uzmanību arī brālim.

Savukārt Amsterdamas fotogrāfijas muzeja Foam kuratore Kima Knopersa nevienā bildē neredzēja sasaisti ar mani un manu vēlmi konstruēt iedomātas fotogrāfijas no pagātnes. Pamatojumam, kāpēc es daru to, ko daru, man likās svarīgi uzsvērt, ka no bērnības man nav saglabājusies neviena fotogrāfija ar sevi, jo neviena nav tikusi uzņemta. Un šī apsēstība ar ilggadējo pusbrāļa un pusmāsas fotografēšanu ir kā mēģinājums atrast savu bērnības attēlu, kas ir neiespējami, tādēļ šis process visu laiku turpinās. Viņa redzēja vienīgi 2 glītus un pārāk nopietnus bērnus un, ka pēc dažām nosacīti intīmajām abu kopbildēm varēja nolasīt, ka viņi ir brālis un māsa. Viņa ieteica, lai apskatos Willem Popelier, kuru tagad pētu un nevaru saprast, kāda tur varētu būt saistība ar manu darbu. Ja nu vienīgi tāda, ka tādā veidā viņa norādīja, kas viņu interesē, un, lai es arī labāk mēģinu darīt kaut ko konceptuālu (?).

Īstenībā šāds pasākums ir visai nogurdinošs un katram nākamajam ekspertam bija arvien grūtāk atklāties un vispār kaut ko stāstīt. Tallinas Fotomēneša direktori Lauru Totsu man jau bija grūti uztvert. Viņa daudz runāja par attēlos redzamo interjeru un, ka pietrūkst bildes, kur nebūtu viņu, bet gan viņus raksturojoša vide vai elementi.


9.5.16 16:43

Šodien tiešām ir brīnišķīga diena.
Aizmirsu no rīta skolā izlogoties no saviem sociālajem tīkliem un pēc tam skatos, ka mans vārds ir nomainīts uz Saeimu, dzīvoju Korejā, esmu vīrietis, mācos Latvijas Hujtūras akadēmijā, profila bildē redzams melnādains bērns ar gļotainiem dobumiem acu vietā, un fanoju par Hitleru un Džordžu Bušu, jo gan twitteri,gan fb esmu piespamojusi ar viņu citātiem un bildēm.
foršākais ir tas, ka es vairākas stundas par to nenojautu un brīnījos, kāpēc man cilvēki raksta sms ar tekstu:"Tev viss kārtībā?", visu laiku domāju, ka tas ir par to neveiksmīgo interviju. bet redz, nē.
kad ir slikti, vienmēr notiks kaut kas vēl, lai būtu vēl sliktāk.

9.5.16 10:06

nedrīkst intervēt emocionālus latviešus, kuru radošā darbība saistās tikai ar viņiem ļoti personīgām tēmām, jo tad viņi arī runā tikai par sevi un liels risks nopublicēt nepareizās lietas.
jāintervē tikai konceptuālisti, kuri runā par idejām, abstraktām teorijām. viņi arī nav tik jūtīgi.

9.5.16 09:57

tas nu ir noticis arī ar mani.
esmu pārkāpusi kaut kādas ētikas robežas.
pēc intervijas nopublicēšanas intervējamā persona publiski paziņo, ka jūtas ļoti izmisusi un nelaimīga, jo viņasprāt, manis rakstītais teksts ir izņemts no konteksta, viņa ir parādīta pārāk neglaimojošā gaismā, kas pilnīgi neatbilst patiesībai.
jūtos ļoti vainīga un nesaprotu, kā tagad rīkoties.
Powered by Sviesta Ciba