Bet es ar domāju, ka latgaliešu valoda ir atsevišķa valoda. Kas tad atšķiŗ valodu no dialekta? Ir teorija, ka tas, vai viens otru saprot -- redz, latgalieši latviešu valodu saprot, mēs viņu arī, tāpēc tas nav dialekts. Bet tad jau arī nav ne norvēģu, ne dāņu, ne zviedru valodas -- viņi viens otru tīri labi saprot. Vai, piemēram, ja māk krievu valodu un kādu brītiņu padzīvojas starp ukraiņiem, tīri labi var saprast, ko viņi saka. Bet vai ukraiņu valoda tāpēc nebūtu atsevišķa valoda? Protams, tas, vai saprot, ir labs kritērijs, tomēr ar to nepietiek: valodu no dialekta šķiŗ tas, kas viņā runā un tas, kā viņi paši savu dialektu/valodu uztveŗ. Ja divās savstarpēji saprotamās valodās runā divas cilvēku grupas, kas uzskata, ka viena no otras būtiski atšķiŗas, kam ir bijusi atšķirīga vēsture, reliģija, pasaules uzskats, tradīcijas un kas tik vēl ne, tad tā īsti nav pamata uzstāt, ka tas ir dialekts.

(Reply to this) (Thread)

Jā, par to šad tad esmu domājusi. Un esmu nākusi pie secinājuma, ka acīmredzot valodas/dialekta šķiršanā zināma nozīme ir arī politiskajam aspektam, t.i., valstij: tā arī tu (un citi) piemēros mini atsevišķu valstu valodas, nevis piemērus vienas valsts ietvaros. Piedāvāju: ja vienas valodas runātāji bez iepriekšējas sagatavošanās var savstarpēji saprasties un dzīvo vienā politiskajā sistēmā (var skatīties pēc tā, ko atzīst par galveno varas orgānu), tas ir dialekts. Un, tevi pārfrāzējot: ja ir divas cilvēku grupas, kas savstarpēji viena otru saprot un kam vēsture, reliģija, pasaules uzskats, tradīcijas utt. atšķiras pietiekami, lai šīs grupas saņemtos politiski atdalīties (kas principā nācijai ir normāla vēlme) vai vismaz mēģinātu to darīt, uzskatīsim, ka tās runā divās valodās. Protams, te vēl būtu visādas atrunas vietā, bet principā, šķiet, cilvēkiem īpaši netīk, ka tieši valstu valodām/dialektiem liedz valodas statusu, nevis kam šaurākam.

Starp citu, ja latvieši padzīvojas starp ukraiņiem, viņi arī tīri labi sāk saprast, ko viņi saka.

(Reply to this) (Parent)