|
31. Jan 2008|22:08 |
Jā, par to šad tad esmu domājusi. Un esmu nākusi pie secinājuma, ka acīmredzot valodas/dialekta šķiršanā zināma nozīme ir arī politiskajam aspektam, t.i., valstij: tā arī tu (un citi) piemēros mini atsevišķu valstu valodas, nevis piemērus vienas valsts ietvaros. Piedāvāju: ja vienas valodas runātāji bez iepriekšējas sagatavošanās var savstarpēji saprasties un dzīvo vienā politiskajā sistēmā (var skatīties pēc tā, ko atzīst par galveno varas orgānu), tas ir dialekts. Un, tevi pārfrāzējot: ja ir divas cilvēku grupas, kas savstarpēji viena otru saprot un kam vēsture, reliģija, pasaules uzskats, tradīcijas utt. atšķiras pietiekami, lai šīs grupas saņemtos politiski atdalīties (kas principā nācijai ir normāla vēlme) vai vismaz mēģinātu to darīt, uzskatīsim, ka tās runā divās valodās. Protams, te vēl būtu visādas atrunas vietā, bet principā, šķiet, cilvēkiem īpaši netīk, ka tieši valstu valodām/dialektiem liedz valodas statusu, nevis kam šaurākam.
Starp citu, ja latvieši padzīvojas starp ukraiņiem, viņi arī tīri labi sāk saprast, ko viņi saka. |
|