| |
[16. Dec 2008|03:26] |
Savstarpēji minimāli saistītas un ne sevišķi strukturētas pārdomas par tipiskajiem argumentiem abortu un ētikas sakarā.
Pirmais preliminary secinājums – jautājums par to, vai vispār un cik ilgi drīkst izdarīt abortu, daļēji ir problemātisks tāpēc, ka ētika (par ko argumentē racionāli) var būt pretrunā ar instinktiem. Piemēram, par dažām iespējamām pozīcijām („pārtraukt dzīvību drīkst līdz brīdim, kad bērns sevi apzinās/izveidojas par personību/viņam ir unikālas atmiņas”) nav iespējams domāt tāpēc vien, ka piedzimšana krasi maina attieksmi pret jaundzimušo, lai arī viņš pats nav būtiski atšķirīgs no tā, kāds bija pirms piedzimšanas. Citiem vārdiem sakot, priekšstats, ka runājam atsvešināti, daudzos gadījumos ir maldīgs: ir stipri problemātiski nopietni apspriest to, kas instinktīvi nav pieņemams.
Argumenti, kas balstās uz dzīvības tiesībām eksistēt, ir nekonsekventi attiecībā pret citām dzīvības formām. Risinājums ir precizēt apgalvojumu, izvēloties dzīvus organismus pēc noteiktām pazīmēm vai piederības noteiktām grupām (turklāt tādējādi mēs no kaut kā, kas izklausās ārkārtīgi cēli un diženi, varam nonākt pie daudz konkrētākām pozīcijām, kas nav noformulētas tā, lai šķistu pašsaprotamas).
Argumenti, kas balstās uz cilvēka tiesībām eksistēt, ir problemātiski, pat neapšaubot pašu apgalvojumu (ko varētu pārformulēt atkarībā no pamatojuma – piemēram, „katram no mūsu sugas ir tiesības eksistēt”, „katram, kam piemīt apziņa, ir tiesības eksistēt”, „katram, no kā mūsu sabiedrībai ir vai varētu būt kāda vērtība, ir tiesības eksistēt”, „katram, kurš mirstot varētu izjust sāpes, ir tiesības eksistēt” utt. u. tml.). Iemesls, protams, ir jēdziena „cilvēks” definīcija, kas parasti nekādi nekonkretizē indivīda rašanās brīdi. Ja cilvēks šādā aspektā nav definēts, pastāv risks to definēt pēc vēlamās darbības (piemēram, „abortus veikt ir slikti, tāpēc jāiekļauj definīcijā arī embrijs”). Manuprāt, tas ir pietiekams iemesls, lai mēģinātu šādos gadījumos atteikties no spekulācijām par to, kas ir cilvēks, – ja uzmanības centrā ir aborti, turklāt no definīcijas atkarīga aborta atļaušana vai aizliegšana (piemēram), jēdziena "cilvēks" precīza definīcija varētu balstīties uz runātāja priekšstatiem par abortu, nevis priekšstatiem par cilvēku. Citiem vārdiem sakot, apgalvojumos par morāli (un arī citos apgalvojumus) nevajadzētu izmantot jēdzienus, kam nav skaidras pamatnozīmes, jo diskusija tādējādi bezjēdzīgā kārtā ir par jēdzienu (ko apgalvojums vispār izsaka?), nevis pašu apgalvojumu (vai apgalvojums ir pamatots, pieņemams?). (Tīri personiski man šāda tipa apgalvojumi – kā „cilvēkiem ir tiesības uz dzīvību” – vispār liekas diezgan bezjēdzīgi. Tas ir kas līdzīgs aforistiskām patiesībām, kas tipiski ir nepamatotas, nekonkrētas un pretrunīgas. Lielisks piemērs ir kaut vai tas pats pro-life/pro-choice terminoloģiskais pretnostatījums.)
Neesmu pateikusi neko par savu pozīciju iekš abortion debate, bet diez vai kāds tik tālu izlasīs, tā kā slinkums pūlēties. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}