Comments: |
nu, tagad tu to visu esi dabūjusi nost no sirds, un notiks kaut kas labs. bronzas cilvēki būs sudraba cilvēki, sudraba cilvēki būs zelta cilvēki utt. tikai labie domās, ka viņiem ir taisnība, bet sliktie labāk neteiks neko. ja kādam patiks viena filma, bet otram nepatiks, tad viņi teiks: "mums būs jāvienojas nepiekrist". ja kāds kādam iebildīs (tas būs retums), nevajadzēs ilgi strīdēties, jo atbilde būs atbilde un viss. es tiešām nevaru to sagaidīt, un pateicos par iespēju dzīvot šajā uzaustošajā ērā
ātri ieskicējot jaunās pasaules noteikumus, 1. nenopietnās lietas ir aizliegtas 2. atļautas ir nopietnās lietas
āmen
Priekšstats, ka ironija padara sakāmo gudrāku, ir maldīgs.
Man (kā varbūt būsi ievērojis) nekādu iebildumu pret dažādu lietu — arī gaumes — apspriešanu, taču man nepatīk, ka tu izdari visaptverošus slēdzienus par manu raksturu, spriestspēju u.tml., balstoties uz to, ka man ir vienaldzīga filma, ko tu uzskati par labu (pirmajam komentāram par snobismu, liekas, bija tikai šāds pamats).
es esmu redzējis tik elegantu ironiju (piem., Hjūmā), ka tev par to nevaru piekrist. par pārējo, bet izdarīt plašus slēdzienus par dogmatismu no tā, ko esi redzējusi Cibā, tev patīk? teikt lietas, kas kādam ir intuitīvi skaidras, joprojām neviens nav aizliedzis. turklāt tas man dažādos veidos drīzāk runātu par sliktu, ja es būtu nopietni centies kaut ko argumentēt par šādu tēmu. es vienkārši esmu atklāts
Es komentēju tevi Cibā, nevis tevi vispār, jo tevi vispār es nepazīstu. Vai man vajadzētu spekulēt par tavu "patieso dabu"? Visos gadījumos, kad kāds vispār kaut ko apgalvo par kādu citu, jārēķinās ar informācijas ierobežotību, un šajā gadījumā ierobežotība ir acīmredzama. Tu vari teikt to, kas tev ir intuitīvi skaidrs, bet man, protams, ir tiesības tev nepiekrist (un es gandrīz vienmēr izmantoju tiesības nepiekrist). Un: ironija pati par sevi nepadara tekstu gudrāku. Konkrētajā gadījumā tas ir Hjūma, nevis pašas ironijas nopelns. | |