| |
[Aug. 14th, 2026|05:40 pm] |
|
Nekā (vairs) personīga |
|
|
| |
[Aug. 14th, 2026|09:39 am] |
Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski):
Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls?
Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini. |
|
|
| Par ko es runāju ar ChatGPT |
[Aug. 13th, 2026|10:06 am] |
Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?
ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju. |
|
|
| Spānijas iekšlietu ministra atbilde dombravam ar tunci |
[Aug. 11th, 2026|11:37 am] |
Jūsu vēstuli saņēmu dienā, kad Seūtā vēl skaitīja mirušos. Jūs tajā atklātību piesakāt piecas reizes, pirms to lietojat; es to lietošu bez brīdinājuma.
Spānija Savienības ārējo robežu Āfrikā sargāja jau tad, kad Latvijas robežu vēl apsargāja cita valsts. Divās diennaktīs mēs uzņēmām, apgādājām un lielākoties atgriezām vairāk cilvēku, nekā Jūsu dienesti ir novērsuši piecos gados. Es nelūdzu par to atzinību — es tikai iesaku piesardzību ar Jūsu pašu loģiku: ja zemākais skaitlis ir vislabāk aizsargātās robežas zīme, atgādināšu, ka Jūsu citētie 48 000 attiecas uz četru valstu robežām kopā. Dalīsim godīgi.
Legalizācija ir Spānijas suverēns lēmums, ko pieņēmis mūsu parlaments un vērtējušas mūsu tiesas. Es neatceros, ka Madride būtu sūtījusi Rīgai vēstules par Jūsu robežas likumiem, par kuriem starptautiskās institūcijas izteikušas nopietnas bažas. Mēs klusējām nevis tāpēc, ka mums nebūtu viedokļa, bet tāpēc, ka cieņa pret partneri nav "nacionālā izņēmuma luksuss" — tā ir Savienības darba valoda. Iesaku to apgūt pirms nākamās vēstules.
Par solidaritāti runāsim precīzi. Spānijas karavīri šodien dien Ādažos — Latvijas aizsardzībai. Viņi neieradās ar pavadvēstuli par Latvijas "pašizraisītajām" drošības problēmām un nejautāja, vai Jūsu politiskie lēmumi austrumu kaimiņu attiecībās ir bijuši nevainojami. Ja solidaritāte Jūsu izpratnē pienākas tikai tiem, kas krīzi nav "pelnījuši", gaidīšu dienu, kad pēc šī standarta vērtēs Latviju.
Jūsu tehnisko konsultāciju piedāvājumu pieņemšu tad, kad Jūsu robežu vienā dienā mēģinās šķērsot piecdesmit tūkstoši un Jūs to pārvaldīsiet, nezaudējot ne cilvēkus, ne savaldību. Līdz tam iesaku vēstules par citu valstu iekšpolitiku saskaņot vismaz ar savu valdību — kā noprotu, arī Jūsu Ministru prezidents to būtu novērtējis.
Lūdzu, pieņemiet, ministra kungs, manas visdziļākās cieņas apliecinājumu — tieši tādā nozīmē, kādā Jūs rakstījāt man.
P.S. Vēstule, protams, nav īsta. |
|
|
| |
[Aug. 10th, 2026|04:12 pm] |
|
būsim godīgi - mom topiņus un bikses pilnīgi mierīgi varētu arī saukt par mom & dad |
|
|
| |
[Aug. 10th, 2026|01:52 pm] |
|
dzīve valmieras festivālā ir tāda, ka uz kojām ved ar limuzīnu
(valmierā ir limuzīnu serviss, auksti rekomendējū) |
|
|
| |
[Aug. 9th, 2026|04:49 pm] |
Sugar |
|
|
| gaišās cirtas lido pār parketu (c) |
[Aug. 9th, 2026|04:21 pm] |
|
rasistiskie gāganu gari WNBA (sieviešu baskets, ja kās nezin) pieņem aizvien resnākus apmērus pēc posta kaut kur instagramā par to, ka baltās meičas laukumā vienkārši dauza - tas ir par indiānas "fever", keitlimu klārku un sofiju kaningemu (esmu gan kluba, gan sofijas individuāli atbalstītājs) atskanēja reakcija RACISM RACISM RACISM bez jebkādiem tālākiem paskaidrojumiem, a kas īsti nav tā
tagad čikāgas dižona karingtone pēc tam, kad viņu palūdza nahuj pamest pludmali pēc kontakta ar kaningemu, raksta tviterī WHITE PRIVILEGE, nopietni, bļ
|
|
|
| Do you know what I mean? |
[Aug. 7th, 2026|08:42 pm] |
| [ | music |
| | Paul McCartney - Looking for Changes | ] |
Let's empty the cages! |
|
|
| |
[Aug. 7th, 2026|04:12 pm] |
|
Merkurs restorānā |
|
|
| |
[Aug. 7th, 2026|09:41 am] |
|
TV3.LV Kolumbijas karteļi nosūtījuši savus locekļus uz Ukrainu. |
|
|
| |
[Aug. 6th, 2026|03:19 pm] |
|
No reklāmas pieturā: “Trešai daļai cilvēku trombi veidojas bez acīmredzama iemesla.” |
|
|
| |
[Aug. 4th, 2026|11:27 pm] |
|
dombrava ar tunci un vēstuli |
|
|
| |
[Aug. 3rd, 2026|10:52 pm] |
|
es nopirku divas paciņas, bet parasti es pērku vienu un izejot ārā no veikala nesapratu kāpēc nopirku divas. otru iemetu neērtajā kabatā, jo ērtajā pa rokai pēc kārtas pirmo nopirkto. es nezinu kāpēc man tas šķita svarīgi bet es respektēju pirmpirkto ka tā nonāca pie manis pirmā. lai gan bija godīgi sasniegts balanss abās kabatās, tas viss likās neērti. nebij balanss ieradumā. neērtajai kabatai bija jābūt neērtai un bez balansa - tas lika man justies ērti. ne gluži ka "lika" lika, bet es tā jutos. pierādīt es to nevaru tāpēc nevienam neteicu, jo tikai uz pierādījumos balstītu sajūtu es varu dzīvot. es iztērēju visu iekš paciņas divreiz ātrāk nekā parasti, lai ātrāk tiktu vaļā no disbalansa. piedāvāju citiem. ja kāds prasīja, tad piešķīru div via trīs. mans satraukums un nagu graušana (sagraut mājas)[, grauzšana, graužšana, grauž-sānā] biedzās līdz ar pēdējo. ou jeee, brīvība ir ieradusies ar lielu karogu. es svinīgi pārcēlu otro uz īsto kabatu! 2 par 1 cenu ir sabojājis man pirmo dienas daļu. tagad. beidzot. viss ir mans. HhHhHHaaaaa, manssssssssssss |
|
|
| |
[Aug. 3rd, 2026|10:06 am] |
|
No instagrama reklāmas: “Roku darināti HISUI naži slīd cauri jebkam - gaļai, dārzeņiem, pat tomātiem. Griez gudrāk. Gatavo ātrāk. Pasūti zemāk.” |
|
|
| |
[Aug. 1st, 2026|06:39 pm] |
|
Es vakar divos naktī braucu cauri Vecrīgai un dzirdēju, kā viens tūrists otram teica: “Holy shit, you are here for six weeks already?” |
|
|