https://www.youtube.com/watch?v=WWHInsH
Akk, atmiņas, nostaļģija un manas iedomas....
Bet par pavisam ko citu...Kas man riebjas pašlaik. Visvairāk jau man riebjas nākt majās, man patīk iet uz darbu un strādāt, jūtos novertēta un laimīga, pēc ilgiem laikiem, man patīk mans darbs. Man patīk arī skola, lai arī daudz nekontaktējos ar kursa biedriem, jo neesmu spejīga uzturēt attiecības, kurām neredzu jēgu, un protams tas, lai arī cik ļoti man gribētos iziet cilvēkos un iepazīties, man vislbāk patīk būt sava nodabā. Bet man riebjas nākt majās. Galvenokārt tādēļ, ka tad manī automātiski iestājas depresijas un nekā negribēšanas sajūta. Pēdēja laikā daudz domāju par attiecībām, un pašlaik, es patiešām nezinu kādēļ esam kopā, man liekas, ka es ceru uz kaut ko, kas nekad nepienāks. Man arī bail, kas notiks ar viņu, ja es viņu pametīšu, jo viņam nav ne darba, nedz draugu, vienīgais cilvēks ar kuru viņš kontaktējas esmu es, un mēs varam dienā parmīt tikai dažus vardus, arī tie saistīti ar vakariņu izvēli. Ja agrāk man bija vēlme pēc fiziska kontakta vismaz pāris reizes dienā, kaut vai tā būtu tikai buča vai apskāviens, tad tagad esmu tik ļoti noslēgusies sevī, ka ja nepietiek ar to, ka nespĒju citiem pastāstīt to, kas mani nomāc un kāds ir mans emocionaliālais stāvoklis, bet man nevajag fizisku tuvību, varu nedēļām nodzīvot un nevēlēties apskāvienus, vai pat seksu. UN man taču tk ļoti patika sekss. Ilgu laiku atpakaļ. Un ņemot vērā pašreizējo situāciju, kāds ir nolēmis, ka es nu būšu tā, kas mājās nesīs naudu un viņš būs kā mājsaimniece. un fak nē. es uz kaut ko tādu neparakstījos. tas arī man visvairāk riebjas, ka es varu pieņemt jebkuru dzīves situāciju kā kaut ko pārvaramu, varu strādāt vienalga ko, jo apzinos, cik svarīgi tas ir, bet man liekas tik negodīgi, ka man, kā sievietei, būs visu mūžu jāuztur kāds. Ja arī ne pašlaik, bet tad nākotnē noteikti. Un protams tas, ka man pārmet par manu svaru, ka man jāsāk trenēties, jo būtībā esmu apaļīga. Jā, esmu slinka šajā ziņā, bet jau tā esmu nometusi diezgan daudz kg, tagad ir ap 60, kas, manuprāt, ir normāli. Protams, ka man nav ne lielas krūtis ne planaks vēdres, bet ne jau tas padara sievietes skaistas. Pieņemu, ka arī šis is iemesls kādēļ jūtos tik ļoti neapmierināta ar sevi un savu ārējo izskatu. Ir jau arī dažas labas lietas šajās attiecībās, šad tad tieku lutināta. Mani nekrāpj.Šad tad uzjautrina un cenšas palīdzēt.bet ja viņam nebūtu Loki, tad es nezinu vai mēs vispār tik ilgi būtu kopā, jo es patiešām mīlu to suni. So jā, esmu nonākusi pie secinājuma, ka man ir pārāk zemi standarti un pašapziņa, lai gan nezinu kā lai to uzlabo...
Akk, atmiņas, nostaļģija un manas iedomas....
Bet par pavisam ko citu...Kas man riebjas pašlaik. Visvairāk jau man riebjas nākt majās, man patīk iet uz darbu un strādāt, jūtos novertēta un laimīga, pēc ilgiem laikiem, man patīk mans darbs. Man patīk arī skola, lai arī daudz nekontaktējos ar kursa biedriem, jo neesmu spejīga uzturēt attiecības, kurām neredzu jēgu, un protams tas, lai arī cik ļoti man gribētos iziet cilvēkos un iepazīties, man vislbāk patīk būt sava nodabā. Bet man riebjas nākt majās. Galvenokārt tādēļ, ka tad manī automātiski iestājas depresijas un nekā negribēšanas sajūta. Pēdēja laikā daudz domāju par attiecībām, un pašlaik, es patiešām nezinu kādēļ esam kopā, man liekas, ka es ceru uz kaut ko, kas nekad nepienāks. Man arī bail, kas notiks ar viņu, ja es viņu pametīšu, jo viņam nav ne darba, nedz draugu, vienīgais cilvēks ar kuru viņš kontaktējas esmu es, un mēs varam dienā parmīt tikai dažus vardus, arī tie saistīti ar vakariņu izvēli. Ja agrāk man bija vēlme pēc fiziska kontakta vismaz pāris reizes dienā, kaut vai tā būtu tikai buča vai apskāviens, tad tagad esmu tik ļoti noslēgusies sevī, ka ja nepietiek ar to, ka nespĒju citiem pastāstīt to, kas mani nomāc un kāds ir mans emocionaliālais stāvoklis, bet man nevajag fizisku tuvību, varu nedēļām nodzīvot un nevēlēties apskāvienus, vai pat seksu. UN man taču tk ļoti patika sekss. Ilgu laiku atpakaļ. Un ņemot vērā pašreizējo situāciju, kāds ir nolēmis, ka es nu būšu tā, kas mājās nesīs naudu un viņš būs kā mājsaimniece. un fak nē. es uz kaut ko tādu neparakstījos. tas arī man visvairāk riebjas, ka es varu pieņemt jebkuru dzīves situāciju kā kaut ko pārvaramu, varu strādāt vienalga ko, jo apzinos, cik svarīgi tas ir, bet man liekas tik negodīgi, ka man, kā sievietei, būs visu mūžu jāuztur kāds. Ja arī ne pašlaik, bet tad nākotnē noteikti. Un protams tas, ka man pārmet par manu svaru, ka man jāsāk trenēties, jo būtībā esmu apaļīga. Jā, esmu slinka šajā ziņā, bet jau tā esmu nometusi diezgan daudz kg, tagad ir ap 60, kas, manuprāt, ir normāli. Protams, ka man nav ne lielas krūtis ne planaks vēdres, bet ne jau tas padara sievietes skaistas. Pieņemu, ka arī šis is iemesls kādēļ jūtos tik ļoti neapmierināta ar sevi un savu ārējo izskatu. Ir jau arī dažas labas lietas šajās attiecībās, šad tad tieku lutināta. Mani nekrāpj.Šad tad uzjautrina un cenšas palīdzēt.bet ja viņam nebūtu Loki, tad es nezinu vai mēs vispār tik ilgi būtu kopā, jo es patiešām mīlu to suni. So jā, esmu nonākusi pie secinājuma, ka man ir pārāk zemi standarti un pašapziņa, lai gan nezinu kā lai to uzlabo...
šobrīd injicēju:: deftones-tempest
2 pardozēja | iedur sev
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}