31 Janvāris 2015 @ 18:36
 
Ja es turpināšu muldēt par to, ka man nepatīk, ka monogāmija ir vienīgā "pieņemamā" attiecību forma, drīz pārvērtīšos par ko līdzīgu vienam no tiem durakiem, kuri zākā kristietību, bet īstenībā viņiem nepatīk aprobežotība. Jo ne jau pašā kristietībā/monogāmijā ir vaina. Vaina ir aprobežotībā, apzinātu izvēļu neesamībā, mīlestības trūkumā pret līdzcilvēkiem.
 
 
30 Janvāris 2015 @ 13:45
 
Vai monogāmas attiecības vispār strādā? Nē, bet nopietni! Ir daļa cilvēku, kam pilnīgi noteikti jā, bet es šaubos par to, cik daudziem tā ir. Man īstenībā rodas iespaids, ka mazākumam. Monogāms attiecību modelis der dažiem. Nu lab, varbūt pat pusei, bet diez vai vairāk.

Man drīz būs viedoklis par šo tēmu.
upd: un visdrīzāk tas viedoklis būs, ka monogāmija vai ne, tas neko neliecina un neko nenozīmē. Līdzīgi kā kādas reliģijas pārstāvēšana nekādā veidā neliecina neko par cilvēka garīgumu.
 
 
30 Janvāris 2015 @ 01:40
 
Astroloģija rauj jumtu. Jo vismaz Kāds izskaidro tās visstulbākās emocijas un sajūtas. Saule 12. mājā. Varbūt es neesmu sapisusies smadzenē, vnk zvaigznes man tādas. XD
 
 
29 Janvāris 2015 @ 20:25
***  
Tas, ko es nesaprotu, ir - kāpēc mums viss nav tā viegli, "vienkārši?
Kāpēc Tu ne reizi neesi pateicis, ka gribi mani satikt. Un kāpēc mēs nekad neko nesarunājam - viss ir itkā spontāni, nejauši.
Tu piezvani un pat nevari pateikt, ka gribi mani satikt. Tas ir jāpasaka man. Bet, kad satiekamies, viss, protams ir mīļi, jauki, silti.

Kas mainījās starp sākuma un to, kā ir tagad?

Sākumā mani sajūsmināja, ka Tu, vīrietis, kurš ir gandrīz divreiz vecāks par mani - gudrs, lielisks, veiksmīgs - esi tik aizrāvies ar mani, Tava sajūsma, puiciskais satraukums, Tavs skatiens un tas viss - šķita, ka Tu vairs nespēj kontrolēt sevi.
Un tad notika tāds kā "klikšķis" - nezinu, kas notika Tavā galvā. Bet pēc tam viss mainījās.

No malas varētu šķist - klasika - vecāks vīrietis, jauna meitene - tas viss noteikti ir tikai sekss vai arī kaut kas no sērijas "atradusi sev bagātu veci". Bet viss izrādījās pavisam savādāk. Un, šķiet, man būtu daudz veiglāk saprast visu notiekošo, ja tas tiešām būtu "tikai sekss". Bet - mums taču pat nav seksa!!!

Pirmajā mūsu tikšanās reizē Tu biji gatavs mani paņemt. Burtiski. Uz vietas. Un to neslēpi. Tas viss bija tik primitīvi un mežonīgi. Un man tas patika. Es biju tik ļoti noilgojusies pēc kā tāda. Pēc šīs reizes es Tevi tādu vairs neesmu redzējusi.
Es nezinu, kas notika. Vai es izrādījos pārāk forša, lai mani tā vienkārši izdrāztu?
Pēc tam Tu kļuvi tik maigs un uzmanīgs ar mani. Tu apzināti "bremzēji" mani, kad gribēju būt kaislīga. Viss kļuva tik lēns un mierīgs. Un šobrīd es pat vairs nesaprotu, kā man izturēties gultā. Tas viss mani mulsina. Un arī tas, ka viss ir jauki, mīļi un jā - bez seksa. Es atkal jūtos noilgojusies pēc kaut kā kaislīga un ātra un jā - primitīva. Gulta ir vieta, kur es vienmēr esmu jutusies brīva un bez kompleksiem. Bet šobrīd ar Tevi es jūtos TIK nedroša... nebrīva. Kā mazs, mežonīgs zvērēns, kuru Tu būtu ieslodzījis.

Pēc tā klikšķa, kas ar Tevi notika. Tu kļuvi vēl mīļāks un jaukāks pret mani, kopā esot. Bet tajā pašā laikā, brīžos, kad neesam kopā - Tu šķieti tik vēss un neieinteresēts. Itkā Tu speciāli turētu mani pa gabalu. Tu nekad nesaki, ka gribi mani satikt vai, ka esi sailgojies. Tu nekad napajautā, ko tādu, kā citi normāli, vienkārši cilvēki, piemēram: "Ko darīsi brīvdienās? Satikamies? Vai aizbraucam tur un tur?" NEKAD.
Tu itkā nespēj izteikt šos vārdus. Un es to nesaprotu.
Tu piezvani un minstinies, ir pazudusi Tava sākotnējā bravūra. Tu vairs nesaki - atnāksi pēc darba ciemos? Kā tas bijs sākumā. Ir tāda sajūta, ka Tu vairs nespēj izteikt šos vārdus - ka gribi mani satikt.
Bet es jau zinu, ka Tu brīvdienās piezvanīsi un gribēsi satikties, tikai tas, visticamāk, būs jāpasaka man pašai. Protams, mums nekas nebūs sarunāts, kā jau vienmēr.

Un nu jau man ir bail pašai Tev rakstīt, jo ir sajūta, ka uzbāžos vai traucēju. Vai, ka garlaikoju Tevi. Vai, ka pateikšu, ko muļķīgu un Tev tas nepatiks.
Tas taču nav normāli. Nu nav tā jābūt.

Kas tas par murgu? Es to nesaprotu.

Mēs pavadījām kopā svētkus, divatā. Mēs pavadam kopā brīvdienas. Tajos brīžos viss ir kā mazā idillē. Tik ļoti tuvu viens otram un tajā pašā laikā tik tālu.
Un tad Tu pazūdi uz vairākām dienām un nedod nekādu ziņu. Vai arī vienkārši neatbildi uz manu vēstuli vairākas dienas. Un varētu jau atkal teikt - "tas jau tikai brīvdienu sekss" - bet nav taču pat seksa.

Pa šo salīdzinoši īso laiku es jau esmu pieņēmusi un pieradusi pie tā, ka ik pa laikam nozūdi, jo zinu, ka pēc brītiņa atkal parādīsies. Un mēs varēsim dienu vai divas "patēlot" laimīgu pāri. Jo es taču pati esmu izvēlējusies Tevi. Neviens mani netur. Mana izvēle ir būt ar Tevi tieši šādās attiecībās.
Bet, jo vairāk es sāku mīlēt sevi, iepazīt sevi, jo vairāk mani pārņem domas, ka šis viss ar Tevi man nav veslīgi. Ka es tomēr vēl neesmu ne tik stipra, ne gudra, lai spētu dzīvot ar šādu neskaidrību. Un, ka patiesībā, es nespēju pieņemt šo visu, kā mums ir. Tu taču mani neprecēsi, nedz arī mēs būsim ta pa īstam kopā, vai ne?

Kas īsti es Tev esmu?
 
 
29 Janvāris 2015 @ 17:32
... kas? ... realitāte? ...  
Bļ*, DURA!

Tikko ieslēdzās kaut kāds reality check. Un aizgāja kā pa strīpiņu. Un tad gribas lamāties dikti un daudz uz sevi. (Tas gan nenozīmē, ka es būtu pārtraukusi sev patikt, ja!) Nu bāc, tāda Dura. (Jā, ar lielo burtu.) Tāāāda Dura...

Nu neko. Atceramies atkal, ka ir jāēd (un zāles jādzer), ka lietas ir jādara (darīt... such wow), temats šim mēness ciklam ir vēl jo vairāk aktuāls, meditāciju arī neviens nav atcēlis, derētu tā kā zeķes uzvilkt, jo no paša rīta salst basās kājas, un prioritātes, prioritātes... jobanās mauku piedrāztās klhem... tas ārkārtīgi būtiskais reālās dzīves aspekts - prioritātes. Jā, šobrīd komunikācija ir samērā svarīga prioritāte, bet ir dažas $%^&*~!@#$% svarīgākas lietas. Un diskusijas cibā pilnīgi noteikti nav tā komunikācija, kura būtu svarīga kaut jebkādā veidā, i bitīt ārā! Turklāt es sapisos vienā lietā, kur vajadzēja vairāk realitāti piečekot. Un turklāt jau nedēļas beigas. Un garīgajā tēmā arī ir vairākas izdarāmas lietas.

Tā ir savā ziņā atkarība, ar kuru cīnos, šī nerealitātes izjūta, kad pazūd saikne ar realitāti. Bet nekad nebūtu domājusi, ka forša komunikācija ar cilvēkiem būs tas, ka pavilks un iemetīs tajā nerealitātē. Bet pēdējā laikā sastapti/iepazīti/atjaunots kontakts ar superīgiem cilvēkiem. Akdieniņās kā tagad turos neieslīgt tajās domās. Mierīgi. ... Bet tas cilvēks, jau gandrīz sarunājām uz vasaru to, bet tas cilvēks ir ar to domu kopumu, kas mani ar interesē, bet atkal tas cilvēks izrādās ir tāds un tas ir forši, bet tas cilvēks tomēr izrādās ir satiekams, bet uz to cilvēku es turu nepamatotu aizvainojumu, satikšu tad un.........lt uh eSGDKH Dsdj sgd G mIERĪGI.

Es zināju, ka seriālus skatīties es nedrīkstu. Bet ko darīt ar cilvēkiem? It īpaši tādēļ, ka BEIDZOT es viņus vēlos sastapt. (Un vajag.) Heh, laikam jau struktūra, prioritātes un definēti laiki, kad un cik ilgi var vandīties pa nerealitāti. Tā nerealitāte ir forša, tā ir mana narkotika. Hmm... un atkal varētu sameditēties uz to superīgi kaifīgo sajūtu... hmm...
BET kontrolētos apstākļos. Vot.
A savadāk - pēkšņi attopies un lamā sevi pa duru. :D

Eh, nu tāda dura, bet forša tomēr. Un varētu paveikt daudz vairāk, ja vien nebūtu tāda dura. :)
 
 
28 Janvāris 2015 @ 17:51
 
Par atkarībām. To, ka ne jau konkrētā viela izraisa to baiso atkarību.
http://elitedaily.com/news/world/scientists-may-discovered-real-cause-addiction/915030/

Man ļoti patīk, ja lietas, par kurām vienmēr esmu domājusi, ka tā ir, mēdz kāds arī apstiprināt.

Sarežģītāks un garāks teksts. Te.