22 Oktobris 2017 @ 20:26
 
Kafija un sekss no rīta, mākslas muzejs un vakarā karsta pirts! Jauka svētdiena, ko lai saka. :))
 
 
22 Oktobris 2017 @ 20:09
maxla pa lēto  
Zem kata 8 bildes, kuras ir izdrukātas un uzlīmētas uz putukartona. Izmēri pirmajai ir apmēram A2, pārējām apmēram A3. Kaut kas ir ķepināts klāt, lai nostiprinātu pie sienas, bet nekas nopietns. Kādi stūrīši minimal iemīcīti transportējot, bet nekas traks.

Bildes ir no autostopu ekskursijas pa Skrundas militāro pilsētiņu pāris gadus atpakaļ.

Respektīvi - gribu tikt vaļā pret atlīdzību. Naudā vai graudā. Novērtē un nokritizē un, ja patīk, taisam barteri.

Rīgas centrs vai Brasa šonedēļ. Vēlāk tikai centrs.

... tālāk ... )
 
 
šobrīd injicēju:: My Dying Bride
 
 
20 Oktobris 2017 @ 16:02
televizors, sieviešu šalle  
pārdodu teļļuku (€30) un dzeltenu šalli (cigarešu paciņa)

bilžas )
 
 
19 Oktobris 2017 @ 18:25
 
Man jau zabesījis lasīt tos daudzos #metoo, jo ik pa laikam uzpeld "ak, jā, pareizi, tas arī bija". Es tieši domāju, ka man nebija neviens piesējies, kad biju skolā, vidusskolā. Nu vismaz neatceros. Es mazliet dzīvoju citā pasaulē un nebiju tik jautra kā krutās meitenes, kuras ar čaļiem dauzījās, jo vienīgajā reizē, kad man klasesbiedrs uzbruka, es ļoti spēcīgi iekodu rokā. Nu kā es tā pārspīlēju. Jau tajā laikā apzinājos, ka audzēt garus nagus ir arī ierocis. Bet tad atcerējos to pliko vīrieti, kas man un māsai uzgūnēja no krūmiem pludmalē. Un tikko man vēl atgādināja, ka ak, jā mani arī iespieda stūrī kāpņu telpā puika, kurš bija vecāks un stiprāks. Bet viņš jau nebija nopietni ņemams un vispār vai tas skaitās seksuāli, jo biju samērā sīka. Un nez vai tas tēva draugs, kurš reiz iemaldījās manā istabā, kad viņš bija palicis pa nakti, jo ļoti piedzērās, arī skaitās. Zabesīja lasīt. Jo ir bijis tik daudz situāciju, kurās es sajutos kā meitene vs vīriešu dzimums, pat ja nekas tāds nav bijis. Un tas arī nav nekas tāds... bet sakrājas.

UPD: Nepagāja ne piecas minūtes un - Ak, jā! Bija arī gadījumi, kad uz mani masturbē taču arī! Un dēļ daudziem, daudziem gadījumiem es zinu, ka nūdistu pludmalē ir labāk tuvāk ūdenim, aiz pakalniņa vai krūmiem, lai neredz no kāpām. Labāk tur kur vairāk cilvēku, jo citādi tas viens visu lai staigās garām un tikai vēlāk saproti kāpēc. Ideāli, ja ar kādu, bet reizēm nevar saprast arī, ko tas kāds pēc tam sadomā, tas tricky. Esmu tur saņēmusi arī tiešus piedāvājumus, bet tas vispār mani nerausta - pieklājīgs interesants kungs, samulsis čalis, kas slēpa konkrētas vietas aiz dvielīša, jaunietis, kas piedāvāja kaut kādu alkoholu. Šie atstājās, kad izteicu savu neienteresētību. Izņemot čali aiz dvielīša, bet viņš jau taisīja mazliet parodiju iz sevis, pat smieklīgi. Un nav jau viss jāuztver saasināti.
 
 
18 Oktobris 2017 @ 22:46
Es arī?  
#metoo sakarā es sāku domāt par gradācijām, kas zem šī haštaga slēpjas. Ļoti daudz, ārkārtīgi plašs spektrs. No seksuālas aizskaršanas līdz izvarošanai. Un godīgi es nevaru iedomāties sievieti, kuru tas nemaz, nemaz nav skāris. Taču es mazliet raustos to #metoo postot, jo... atzīt ta negribas! Daudz aizmirsts, daudz normalizējies, daudz es neņemu vērā, jo erm... neizvaroja? Man ir stāsti par jaukiem puišiem, kuri ir jauki, jo neizvaroja taču! Uzbāzties, uzmākties, piedzirdīt, apgrābstīt, mēģināt pierunāt, sagrozīt patiesību, neklausīties iebildumus, izmantot situāciju, kad esmu emocionāli vāja... nu bet taču neizvaroja! Daudzi no gadījumiem man ir atsājuši nepatīkamu sajūtu, daudzi ne, varu saderēt, ka daudzus esmu aizmirsusi, bet vienu gan es varu teikt droši - traumēta es nejūtos. Nu nejūtos. Jā, arī tā reize, kad cilvēks ar kuru biju kopā kādu laiku, neņēma vērā manu nē, iebildumus, ka man jāiet uz darbu un vispār nē, līdz es vienkārši nu... padevos, pārstāju pretoties. Bļe, neforši, riktīgi sūdīga sajūta, bet traumēta nejūtos. Kā jau teicu - pieredzes normalizēšana.

Bet tad es turpināju to cilāt domāt - protams, katra pieredze atsevišķi mani traumējusi nav. Bet... vai tas nozīmē, ka nekādu iespaidu tas nav atstājis? Oh,nē, ir gan atstājis, ir.

Man gribētos iet uz randiņiem, bet iepazīšanās un randiņošana ir nepatīkama domās vien. ATKAL būs jāskaidro, ka es neiekarstu tik ātri, man vajag laiku, pat ja man cilvēks tiešām patīk. Un zinu, ka līdz smadzenēm neaizies. Tie, kuri vienkārši nesaprot un stulbības stāsta un liek šaubīties pašai par sevi, mēģina pierunāt uz kaut ko vai aicina pie sevis mājās, jo tā ir normāla vieta, kur sākt randiņu. Ja atsaka, tad es kļūstu ļoti stulba un mauka un vispār nez ko sadomājusies. Tā sajūta, ka nemaz negribas uzsākt sarunu par "erm, labāk nebrauc man pakaļ ar mašīnu, es gribu tevi satik publiskā vietā", skaidrošanās, ka tas nav nekas personisks. Mēdzu neuzsākt un tad mašīnā sēžot pie sevis domāt cik lielam riskam sevi pakļauju, ka vispār tā jau nav prātīgi, visticamāk, ka nekas nebūs. Kad vēl stopēju, tas bija mazliet citādi*, bet savu devu piedāvājumu arī stopējot ir bijis. Es nekad nevedu puišus mājās, jūtos ļoti neērti arī tad, ja mani pavada līdz vārtiem - zinās, kurā mājā es dzīvoju, pat ja ne dzīvokli. Nepatīk teikt, kur es strādāju - ak jel, paldies dievam man ir ļoti sakarīgi klienti, negribu to mainīt! Es gribētu iet uz randiņiem, bet man tik ļoti negribas visu laiku sevi sargāt un uzspiest, lai robežas tiktu ievērotas, ka es... vairs negribu randiņus.

Ikdienā es esmu izveidojusi tādu ne pārāk patīkamas meitenes attieksmi. Smieklīgi, ka priekšnieks reiz pat tā komentēja citai meitenei: "Bet redz, [info]nomirusi atšķirībā no tevis negrib nevienam iepatikties." Bija runa par pucēšanos un tā. To noteiki var norakstīt manā pofigismā un vēlmes izpatikt neesamībā. Bet godīgi sakot es jau gadiem sen esmu arī pamanījusi, ka tad mani liek mierā, puiši pakaļ neskrien. Reizēm varu salīdzināt ar paziņām, kuras ir jaukākas raksturā un uzcītīgākas izskatā. Distancēta attieksme, skarbums un humora izjūtas neesamība lieliski atgrūž cilvēkus. Ziniet ir tas brīvais, radošais noskaņojums, kad gribas smieties un atslābt un dejot un priecāties? Jā... nedrīkst**, tas pievelk kā medus. Un tad būs atkal jāsargājas, jāaizsargājas varbūt pat mazliet jātop ievainotai, jo tā notiek, kad tu atļaujies būt pārāk brīva.

Man ļoti patīk pieskārieni un apskāvieni. Jebkurš, kurš mani pazīst, zin, ka mani apskaut nevajag, it īpaši bez jautāšanas. Man ļoti patīk, ka man jautā pirms apskaušanas, bet bieži arī atsaku. Ir daži, kuriem ir brīva pieeja apskāvieniem. Un lai arī tālāk rakstītais varētu likt to iedomāties - tas nav nekas personisks! Kaut kā gribas sarauties un labāk būt drošai nevis samīļotai. Agrāk tā nebija. Es jau teicu, ka es centos būt brīva. Tas apskāviens, kad apskaujies, bet tevi tā izteikti lēni apčamda. Tie pieskārieni, kuriem atrod neesošus attaisnojumus, bet ir klāt Tā, sajūta, ka tu saproti, ka meklē kaut mazāko iespēju tev pieskarties visintīmākajā iespējamā veidā. Reizēm jau nelabi paliek no skatiena, tas siekalainais, kad liekas, ka esi noslienāta no galvas līdz kājām. Apšaubāmi izteikumi vai piedāvājumi var būt un paldies dievam var nebūt komplektā ar To pieskārienu vai To skatienu. Bet tik un tā nepatīkami, it īpaši, ja nevari īsti izvairīties, jo, piemēram, esi darbā. Un tā pieredze, ka pieskāriens tiek tulkots kā kas vairāk. Pretīgi jociņi, kad plecu masāža draugam likās pilnīgi normāla lieta. Vai arī piekrist masāžai, bet tomēr uzskatīt, ka tā nav priekšspēle, jo es jau diezgan ilgi skaidroju, ka ātri nepavelkos, man gribas vairāk laika, lai liktos gultā. Vai arī kad riktīgi emocionāli zemā punktā tu aizej pie drauga uz koju istabiņu parunāties, dabū mierinošo apskāvienu, bet... tas turpinās par kaut ko daudz vairāk. Tu pēc tam stāvi dušā, mazgājies un ir vienkārši trula, trula sajūta, nesaproti. Es vairs nevaru saprast vai pieskāriens ir pieskāriens vai atļaujas meklējums citām lietām. Pēdējos gados sevi jau vairāk sapratu, izmantoju vārdus, skaidroju, bet tik un tā pēc tam nākas vai nu piekāpties nepatīkamajai sajūtai vai cīnīties par robežām, kas ir fucking nepatīkami. Ir sajūta, ka nevari uzticēties. Un... es neuzticos. Jā, arī tiem, kuriem varētu. Jo šobrīd esmu kopā ar fantastiskāko cilvēku, kādu pazīstu, bet pirmajā randiņā/nedēļas nogalē arī viņam es teicu daudz par daudz nē un cīnījos par robežām, jo es pieskāros, es ļāvu pieskarties. Man... patīk pieskārieni. Un tas tika tulkots pavisam citādi (seksuāli) par spīti tam, ko es biju skaidri un gaiši pateikusi. Jā, viss jau ir beidzies laimīgi, robežas netika pārkāptas, bet godīgi - es tiešām, tiešām negribēju par to cīnīties.

Un tad pēdējā piebilde - nē, viņi nav monstri. Man jau nav traumatisku pieredžu. Daudzi no viņiem tiešām ir labi cilvēki. Mans partneris tiešām ir fantastisks manā skatījumā. Un viss #metoo nav lai meklētu vainīgos. Bet, sasodīts! Tās sīkās lietas sakrājas un savelkas kopā un man gribētos justies brīvi un droši apskauties un pieskarties. Bet nevaru! Bļe, nevaru!

* Man piemita vairāk pozitīvisma, pozitīvās domāšanas (the secret style), bet arī pašdestrukcijas mazliet. Es vienmēr zināju, ka kaut kas slikts var notikt, bet es tik un tā biju droša par sevi. Nezinu kāpēc. Man šķiet es biju emocionāli atsaldēta un bardakā (vispār jā, bija problēmas ar emocijām).
** Kaut šis arī ir no bērnības, bet pieaugušo dzīve to ļoti, ļoti uztjūnēja. Bij gadījumi, kad es centos būt brīva.
 
 
16 Oktobris 2017 @ 22:05
 
Šodien laikam sapratu dziesmas vārdu "Mūūūļķēēē sīīīrds..." īsto nozīmi.
Dopamīns vnk ir narkotika, to vispār vajadzētu aizliegt!