syringe
03 Decembris 2016 @ 00:35
Surrender  
“Would you give me the key to the empire of bliss
Gimme a substance to dismiss
Everybody's searching for a difference
Everybody 's searching for deliverance
Gimme just another reason to live

Things you can resist
Things you cannot
They're just framed in blood

Would you give me redemption in your kiss
Gimme something that I already miss”
/The 69 eyes-Framed in blood/

Sen neesmu neko rakstījusi šeit.....Tad nu būs apkopojums par visu,kas noticis un kā jūtos....
Iesākumā gribu pateikt,ka lai arī nekontaktējos vairs ar diviem,man ļoti svarīgiem(vismaz agrāk)cilvēkiem,laiku pa laikam viņi abi joprojām iemūk manā prātā,bet viss,kas notiek,notiek uz labu...Vismaz man pašai tā gribētos ticēt....

Šo uzrakstīju pašā sākumā, kaut kad darbā,kad nebija ko darīt,bet gribējās apkopot domas, gribējās,lai tās pirmās sajūtas nekad neaizmirstas. Lai arī pagājuši 2 mēneši,joprojām sajūtas ir tādas pašas un man viņam jāpateicas par to
-Viņš- vienmēr būs kāds īpašs VIŅŠ manā dzīvē, tā vismaz liekas, ja paskatos atpakaļ uz visu piedzīvoto...BET....šoreiz ir savādāk.

Tad nu stāsts par viņu un sākumu: Esmu bijusi viena pati nu jau pus gadu,zinu,ka tas nav ilgs laiks, bet tas bija laiks, lai es atrastu sevi un saprastu,ko vēlos un ko nē. Es biju atmetusi visas cerības uz to, ka kāds man varētu iepatikties tā, ka patiešām gribas būt kopā, ka gribas būt blakus visu laiku,tikai tāpēc,ka kopā ir labi. Mēs iepazināmies tik ļoti nejauši. Draudzene vienu vakaru man pajautā, tā kā man nav problēmas ar angļu valodas izrunu,vai es varu ierakstīt vienu tekstu angļu valodā,bet tādā ūber seksīgā balsī,ka visiem gribētos mani izcirst. Tā kā nekad iepriekš nekad,neko neesmu ierakstījusi,saku,ka varu mēģināt. Viņa saka,ok, tad davai tagad nāc šurp un pamēģini, un tā kā man uz to brīdi bija maiņu darbs, nākošajā dienā brīvdiena,teicu,ka jā, why not,varu aiziet arī tagad. Man nekad nelikās,ka šis vakars izmainīs visu. Es joprojām brīnos kā man sanāca,tajā varakā,kautrējoties,ierakstīt balsi tik labi,ka cilvēkiem noklausoties ir zosāda. Jocīga liekas apziņa,ka zinu,ka tā esmu es, katru reizi kad dzirdu to ierakstu viņa koncertā. Dienu pēc ieraksta viņš pats man uzrakstīja,lai gan draudzene teica,ka man būs pašai jāraksta,jo viņš kautrējas utt,bet nu tā sarunājām, ka varu atnākt arī nākošajā vakarā ierakstīt pārējos gabalus,kurus viņam vajadzēja sieviešu balsī,jaunā albuma ietvaros. Tad nu sarunājām satikties. Man bija tik ļoti bail par to, ka aiziešu pie viņa, jutīšos neērti,jo viņš neskatās acīs cilvēkiem kurus nepazīst,ierakstīšu savus gabalus un tik pat neērti aiziešu mājās,BET tad man pat prātā neienāca,ka mums būs tik daudz kā kopīga. Viņš tiešām daudz runāja, bija pavisam savādāk nekā biju domājusi. Mums pat mīļākais mūzikas žanrs ir vienāds. Nekad neaizmirsīši viņa seju,kad man jautāja kāds mans mīļākais žanrs un pateicu, ka melodic death, jo viņam pat prātā neienāca,ka mums var patikt viena un tā pati mūzika, meitenēm tāds metāls parasti nepatīk. Bet nu nekad neesmu teikusi,ka esmu tipiska sieviete.
Uz atvadām neērts apskāviiens,no manas puses,jo es vienmēr visus apskauju. Nākošajā dienā viņš uzrakstīja atkal,kas man bija liels pārsteigums, jo tiešām, no viņa to negaidīju. Es vienmēr palieku debīli kautrīga,ja man kāds patīk,patiešām patīk.

Pēc tam sarunājām filmu vakaru,kad viņš man gatavo vakariņas. Filmu vakars ievilkās un izvērtās no svētdienas līdz 2dienas vakaram, ņemot vērā,ka viņš dzīvo 10 minūšu gājienā no manis. Bija tik ļoti ērti,droši,mājīgi un labi. Es vēlējos lai šis mirkis nekad nebeidzas,palikt ar viņu šād mūžīgi būtu svētlaime.
Un tā nu kopš tā vakara,mājās esmu tikai lai pārģērbtos.
Man gan žēl, ka nespēju vairāk laika pavadīt ar manu mīļo D, jo nespēju sevi sadalīt divās daļās, lai arī neesmu fiziski klāt, vienmēr esmu pieejama savādak, kaut vai caur telefonu, lai gan zinu, ka tas nav nekas.
Bet viņš mani apbūra un es nespēju/negribu pārtraukt šo saikni,kas ir starp mums.
Pirmajā vakarā,kad paliku pie viņa, mēs abi aIzmigām pie filmas, man bija neērti viņu apskaut, vai noskūpstīt,lai gan tiiiiik ļoti gribējās. Tā arī nekas nenotika, bija nedaudz skūpsti un tas viss,lai gan gribējās vairāk..ak....tik daudz vairāk....

Pēc tam par to runājām, ka mums abiem gribējās pieskarties, skūpstīt,bet bija bail par reakciju,jo ja nu es tev nepatīku tā kā tu man.. Tas man lika justies tik labi,jo mums abiem bija vienādas sajūtas tajā mirklī. Parasti ar puišiem man tā nav. Un tas,ko viņš padomā, es pasaku pēc tam, vai otrādi, arī tā man nekad nav bijis. Tikai ar viņu. Viņam atliek man pieskarties un es viņu gribu, I can’t help myslelf, tas notiek automātiksi, tas pat ar kutrināšanu,un man parasti nekut....
Ja no paša sākuma mani uztrauca tas,ka viņam ir dēls,tad tagad tas pat liekaskā bonuss, jo viņš zin ko dar;it ar bērniem. Un viņa dēls ir tik jauks, tiešām jaukākais bērns ko es pazīstu. Kopā spēlējām paslēpes manā dzīvoklī,atgādināja to jauko vasaras dienu,kad biju atpakaļ LV un manas mīļās dzīvoklī,tumsā,pieguši cilvēki,slēpāmies viens no otra. Bērns manī tomēr man miris un nekad nenomirs.

Smieklīgi bija tas,ka viņa mamma viņam visu laiku prasa,kad tad viņš beidzot precēsies. Mans tēvs man atkal prasa,kad tad man būs bērni,beidzot. Tad nu smējāmies,ka mums vajag precēties un taisīt bērnus,tā vismaz visi būtu laimīgi.
Viņš ir pirmais un vienīgais vīrietis,kuru es tiešām vēlētos apprecēt. Es parasti par tādām lietām nedomāju, īpaši ņemot vērā manu iepriekšējo bildināšanas pieredzi,bet ar viņu....akk..ar viņu viss ir savādāk. Ja viņš jautātu,es nedomājot teiktu jā. Zinu,ka tas nekad nenotiks,bet sapņot nav kaitīgi. Un es nekad,līdz šim, neesmu sapņojusi par to,ka ļoti vēlos kādu sev blakus tik ļoti.

Es parasti,pēc pāris dienām, jūtos nogurusi no sabiedrības,tā ka man vajag būt vienatnē mājās. Bet ar viņu kopā es gribētu būt visu laiku. Iet gulēt un pamosties viņam blakus,katru rītu/vakaru,tā būtu mana svētlaime.

I think I am fucked up in the head.
 
 
syringe
30 Septembris 2016 @ 21:32
Still counting  
"Counting all the assholes in the room
Well, I'm definitely not alone,
You're a liar, you're a cheater, you're a fool
Well, that's just like me yoohoo and I know you too
Mr. Perfect don't exist, my little friend
And I tell you it all again, and I do it again

Well, the music seems to cover
And the liquid do the colours
Well, I turn my back and
Go for all the better things in order...."
 
 
syringe
16 Septembris 2016 @ 16:26
Putniņš un vispārējā narkoze  
Šodien ilgi gaidītais slimnīcas apmeklējums. Man nekad nav skaidrs, vai ārsts sauks iekšā kabinetā, vai jāiet pašai atrādīties, ka esmu ieradusies. Tā nu sēdēju ārā liekas 10 minūtes, jo blakus esošā kundze zināja teikt, ka paši pasaucot (nekad vairs neticēšu blakus sēdošām kundzītēm), pēc tām nelaimīgajām 10 minūtēm tomēr saņēmos un iegāju pati, labi vien ka tā, savādāk līdz vakaram būtu gaidījusi. Biju sevi sagatavojusi uz sāpēm, nepatīkamām sajūtām un pavisam pretīgu procedūru, jo esmu dzirdējusi, ka šī procedūra ir viena no briesmīgākajām. Bet, man par izbrīnu, māsiņa jaukā balsī paziņo, ka būs vispārējā narkoze. Like, koooooo?! Man nekad mūžā tāda nebija bijusi, bija patiešām bail, visvairāk jau par to, ka uz mani neiedarbosies, un, ka pamodīšos procedūras vidū. Bet nu lika apgulties uz sāna, mutē ielika jocīgu ierīci un tad sāku sajust tādu kā dīvainas izcelsmes un garšas gāzi un viss, neko neatceros, pamodos no tā, ka mani modināja, nesaprašanā kur atrodos, un ar vēlmi pagulēt vēl. Tik labs miegs man tiešām sen nebija bijis. Apsēdināja mani pie loga, kā par laimi, jo tad varēju vērot “Gaiļezeru” un mākoņus, tiešām labi iederējās pie manām sajūtām, kad viss liekas maigs un pūkains. Aizdomājos par to, ka “Gaiļezerā” pēdējo reizi biju pie mammas ciemos, tad man varēja būt gadi 11, ne vairāk, nespēju arī atcerēties kādēļ viņa tur atradās, atceros tikai faktu, ka tad mani pieskatīja mammas draudzene, gājām ciemos ar ēdienu un puķēm, un to, kā smaržoja tur, jeb precīzāk, oda, jo slimnīcām vienmēr ir tāda jocīga smarža, kuru grūti aprakstīt vai salīdzināt ar kaut ko citu. Pat tagad par to iedomājoties tā smarža iecērtas degunā. Lai gan tik jocīgi, ka vienu brīdi manī valda eiforija jau nākamajā skumjas, bet varbūt tā jābūt pēc narkozes, nav ne jausmas. Galva vismaz ātri beidza reibt un nespēju attapties, kā jau biju ārā no slimnīcas un ceļā uz darbu, viss laiks likās tik relatīvs un neeksistējošs, droši vien dullās galvas dēļ. Jauks piedzīvojums tas bija, pēdējā laikā man sanāk daudz ko pamēģināt pirmo reizi, ha.

Darbā šodien pēdējā diena, protams, ka’jau ierasts nekas nevar iet gludi, meitene, kurai jāstrādā manā vietā nav ieradusies, darbi apstājušies un viss slikti, bet man ir vienalga, ha. Ne par to gribēju rakstīt. Atnāk namdaris un man ar viņu kopā jāiet meklēt mistiski pieteikta (nakts dežuranti ir jocīgi), tecēšanas vieta. Aizejam, apskatamies krust, šķērsu, nav nekas tecējis, pat slapjšs nav, bet uz ietves, tieši pei kājām guļ mazs putniņš, nevarēdams pakustēties. Tik žēl palika, jo var redzēt, ka viņš vēl elpo. Nezināju, ko lai dara pirmajā brīdī, bet atstāt tā vioņu arī nevarēja, sameklēju mazu kastīti, ielikām putniņu tur un namdaris aizveda uz tuvāko vet klīniku. Tiešām ceru, ka sadakterēja tur viņu kārtīgi un, ka mazais slimnieks, izveseļosies un spēs atkal lidot. Palika tik jauki apzinoties, ka ir palīdzēts kādam, kuram to vajadzēja, lai arī zinu, zinu, ka tas jau bija tikai mazs putniņš, bet visas dzīvībiņas ir no svara…..
 
 
syringe
12 Septembris 2016 @ 13:54
Unsend  
- Man ir žēl, ka mēs nevaram palikt draugi. Man pietrūkst ikdienas sarunas pa telefonu, nemitīgā sarakstīšanās un tas, ka spēju Tev izstāstīt kas jauns man noticis, vai arī padalīties ar emocijām, kuras pārņēmušas attiecīgajā situācijā. Man žēl, ka Tu manī iemīlējies, jo es nespēju atbildēt ar to pašu. Man ir žēl, ka bija jāšķiras tieši tā, lai gan nav jau arī pareiza vai labāka veida, kā pārtraukt kontaktu, bet es zinu, ka tas bija Tev nepieciešams, un nevēlos vēl vairāk Tevi sāpināt. Man tikai pietrūkst sarunas un tuvs draugs tuvumā. Es negribu mānīt ne sevi, ne Tevi, jo, ja es neesmu iemīlējusies no pirmās tikšanās reizes, tad tas nekad nenotiks, un es nevēlos attiecības, neesmu spējīga uzņemties atbildību par kāda cilvēka jūtām, un sekām, kādas rodas manas uzvedības rezultātā, īpaši tad, kad esmu sev apsolījusi darīt visu to, ko es vēlos. Paldies par jaukajiem mirkļiem kopā, nekad neaizmirsīšu “Ezera skaņas”, kad pirmo reizi biju uz ūdens nakts vidū, cik skaisti viss izskatījās un cik jautri bija, un protams, ka vēl ir daudz, daudz, daudz, citu atgadījumu, kas dzīvi padarīja krāšņāku un bagātāku. Tiešām paldies par to visu. Es zinu, ka es ļoti asi reģēju, kad ieraudzīju, ka esi mūs izdzēsis, lai gan joprojām palieku pie visa tā, ko uzrakstīju, bet vēlos, lai zini, ka es neturu ļaunu prātu, jo Tavā vietā es, droši vien, reaģētu tāpat.


- Man neticās, ka nav pat pilns mēnesis pagājis kopš pēdējās reizes, kad mēs runājām. Liekas, ka pagājis vismaz gads. Es joprojām šad un tad par Tevi iedomājos un man pietrūkst gan Tavi apskāvieni, pieskārieni, skūpsti, gan Tava balss. Bet tā dzīvot es nespēju, tiekoties tikai tad, kad Tu to vēlējies, jo pie labā ātri pierod un šķiršanās ir nepatīkamas, atstājot mani priecīgu un eiforisku uz kādu dienu, bet tad iestājas nespēks un vēlme nekad nesatikties, jo “kāda tad no šī visa jēga”?! Iespējams, lai sevi mierinātu un liktu ātrāk aizmirst es iestāstu sev, ka ja es būtu Tev bijusi svarīga, Tu nespētu atturēties un pats man jau sen būtu uzrakstījis, bet no otras puses es apzinos to, ka nebiju jau arī izteikti svarīga, iespējams biju kā vasaras romāns, kuram jābeidzas ar rudens iestāšanos, mūsu vasara gan ieilga vairākus gadus, pārtrauktās tikšanās reizēs. Man ļoti patika garās sarakstes tad, kad vēl dzīvoju tālu prom, tās palīdzēja tik daudz ko izturēt un tiešām man palīdzēja. Paldies Tev par to, ka esi bijis jauks pret mani un pacēlis manu ego tad, kad man to visvairāk vajadzēja. Tu vienmēr būsi īpašs cilvēks manā dzīvē un es šaubos, vai kādreiz Tevi spēšu, tā pa īstam, aizmirst un izdzēst no savas dzīves, lai gan nedomāt un izlikties,ka viss taču ir labi, ir mana specialitāte.

- “Mīlas partneri izvēlās pati. Viņa ir nepacietīga un greizsirdīga arī tad, ja to vairs nemīl”. Mana mīlestība tiešām ir pārgājusi, bet man ļoti sāpēja, kad ieraudzīju, ka Tev jau ir uzradusies cita, lai gan es jau sen zinu to, ka “es bez Tevis neizdzīvošu, es nekad neatradīšu kādu citu un es nekad nevienu nemīlēšu” ilgs pāris mēnešus, es tomēr esmu naiva. Lai arī nenovēlu Tev palikt vienam visu mūžu, man tomēr likās, ka 5 mēneši nav nekāds ilgais laiks, lai atkal būtu attiecībās ar kādu, bet tas jau, laikam, kā kuram. Citi atrod “plāksterus”, citi velta laiku sevis atrašanai/pilnveidošana, vēl citi iemīlas no jauna.
 
 
šā brīža vīruss:: melancholy
šobrīd injicēju:: Slipknot- killpop
 
 
syringe
08 Septembris 2016 @ 19:39
Besiiis  
Pavadīt liekas divas stundas darbā, par kurām man neviens nemaksā, CHECK. Man patiešām riebjas šis darbs ar katru dienu vairāk, tāpēc priecājos, ka vēl nedēļa un būšu prom no šīs vietas. Ceru, ka būs tikai divas stundas, nevis ilgāk jāgaida, tiešām besī. Kā var būt tik bezatbildīgi cilvēki?! Šis, droši vien ir pavisam retorisks jautājums, jo cilvēki mēdz būt tik sasodīti debīli un egoistiski pietiekami daudzas reizes manā dzīvē, lai es pat beigtu apšaubīt šādu cilvēku eksistenci, bet samierinātos ar faktu. Ehh, bet nu labums tiešām ir tāds, ka 1dien uzrakstīju atlūgumu un pēc nedēļas eju prom, ceru, ka tas, kas mani gaida priekšā būs mierīgāks un harmoniskāks, jo stresot vairs negribas nu nemaz. Tad vēl ir haltūra Depo, par to gan neesmu pārliecināta, bet pāris reizes nedēļā jau varētu, vismaz, varbūt, nedzeršu tik daudz. :D 
 
 
syringe
07 Septembris 2016 @ 09:30
 
Nobody move, nobody gets hurt
But where's the fun in that?!
I gotta satisfy the thirst...