Atradu šo pārlasot vecos Cibas ierakstus. Šis, kā atgādinājums man pašai, par to, kādu vīrieti vēlos sev blakus.


"Es cienu vīriešus! Viņi padara dzīvi interesantāku, viņi padod roku, atver durvis un pērk šokolādi un kleitas.
Viņi ir drosmīgi. Viņi saka: "bez problēmam" - un problēmu, tiešam nav.
Viņi atbrauc mums pakaļ uz darbu vai kad mēs esam ciemos, viņi aizved mūs uz mājām un apsedz ar segu; viņi nekad nepamana sabojātu make-up; viņi pārnes mūs uz rokām pāri peļķei; viņiem šķiet, ka mēs esam maziņas, tāpēc vienmēr mūs apķer. Viņiem ir taisnība! Visbiežāk viņu vārdi sakrīt ar viņu rīcībām.
Viņi labāk par mums zina, ka kādreiz, pat pēc 100 gadiem viņi noteikti mums piezvanīs.
Viņus vienmēr interesē kur mēs esam un ko mēs daram.
Viņi uzstājīgi grib maksāt par mūsu kafiju, kaut gan, jau sen paši nezina kāpēc to dara.
Viņi pacieš mūsu kaprīzes un saka saviem draugiem: "Viņai ir neciešams raksturs, bet viņa ir tik skaista!"
Viņi mums piedod absolūti visu, katru sīkumu, kaut gan mēs viņiem nepiedodam itin neko.. Viņi ir stipri.

Es cienu vīriešus! Bet tikai VĪRIEŠUS, nevis vīriešu dzimuma personas.. "


Šodien, skatoties seriālu "Love" aizdomājos, vai tiešām ir tā, ka skaista mīlestība un attiecības eksistē tikai filmās? Ka nekad attiecības nepaliek labākas ar laiku, bet gan tieši pretēji, sliktākas un naida pilnas?!
Es gan negribētu tam ticēt!
Manuprāt, attiecības prasa smagu darbu, bet ja abas puses cenšas, tad arī desmit vai astoņdesmit gadus vēlāk viss var šķist kā pirmajā tikšanās reizē, piemēram: vakariņu laikā ir daudz par ko runāt un ko apspriest, ir vēlme izzināt otru; skūpsti un sekss tik pat aizraujošs un kaislīgs; apskāvieni tik pat stipri un gaidīti kā attiecību sākumā.
Jā, es apzinos, ka, iespējams, esmu pārāk naiva, ka tādas lietas notiek tikai filmās,ka nav vairs vīriešu, kuri patur durvis, dāvina šokolādi kad ir skumji, kas atbrauc pakaļ uz darbu pēc garas darba dienas,jeb uzklausa kad ir emocionāli smagi (un ar uzklausa es domāju tiešām ieklausās un sniedz atbalstu nevis izliekas, ka klausās un paralēli dara citas lietas), bet es gribu ticēt, ka skaistas lietas un cilvēki joprojām pastāv ne tikai filmās un grāmatās,bet arī dzīvē. Es gribu ticēt, ka mani "standarti" nav pārāk augsti, man vienkārši jāturpina domāt tas labākais un kādu dienu sapņi kļūs par realitāti....