"Counting all the assholes in the room
Well, I'm definitely not alone,
You're a liar, you're a cheater, you're a fool
Well, that's just like me yoohoo and I know you too
Mr. Perfect don't exist, my little friend
And I tell you it all again, and I do it again

Well, the music seems to cover
And the liquid do the colours
Well, I turn my back and
Go for all the better things in order...."

Šodien ilgi gaidītais slimnīcas apmeklējums. Man nekad nav skaidrs, vai ārsts sauks iekšā kabinetā, vai jāiet pašai atrādīties, ka esmu ieradusies. Tā nu sēdēju ārā liekas 10 minūtes, jo blakus esošā kundze zināja teikt, ka paši pasaucot (nekad vairs neticēšu blakus sēdošām kundzītēm), pēc tām nelaimīgajām 10 minūtēm tomēr saņēmos un iegāju pati, labi vien ka tā, savādāk līdz vakaram būtu gaidījusi. Biju sevi sagatavojusi uz sāpēm, nepatīkamām sajūtām un pavisam pretīgu procedūru, jo esmu dzirdējusi, ka šī procedūra ir viena no briesmīgākajām. Bet, man par izbrīnu, māsiņa jaukā balsī paziņo, ka būs vispārējā narkoze. Like, koooooo?! Man nekad mūžā tāda nebija bijusi, bija patiešām bail, visvairāk jau par to, ka uz mani neiedarbosies, un, ka pamodīšos procedūras vidū. Bet nu lika apgulties uz sāna, mutē ielika jocīgu ierīci un tad sāku sajust tādu kā dīvainas izcelsmes un garšas gāzi un viss, neko neatceros, pamodos no tā, ka mani modināja, nesaprašanā kur atrodos, un ar vēlmi pagulēt vēl. Tik labs miegs man tiešām sen nebija bijis. Apsēdināja mani pie loga, kā par laimi, jo tad varēju vērot “Gaiļezeru” un mākoņus, tiešām labi iederējās pie manām sajūtām, kad viss liekas maigs un pūkains. Aizdomājos par to, ka “Gaiļezerā” pēdējo reizi biju pie mammas ciemos, tad man varēja būt gadi 11, ne vairāk, nespēju arī atcerēties kādēļ viņa tur atradās, atceros tikai faktu, ka tad mani pieskatīja mammas draudzene, gājām ciemos ar ēdienu un puķēm, un to, kā smaržoja tur, jeb precīzāk, oda, jo slimnīcām vienmēr ir tāda jocīga smarža, kuru grūti aprakstīt vai salīdzināt ar kaut ko citu. Pat tagad par to iedomājoties tā smarža iecērtas degunā. Lai gan tik jocīgi, ka vienu brīdi manī valda eiforija jau nākamajā skumjas, bet varbūt tā jābūt pēc narkozes, nav ne jausmas. Galva vismaz ātri beidza reibt un nespēju attapties, kā jau biju ārā no slimnīcas un ceļā uz darbu, viss laiks likās tik relatīvs un neeksistējošs, droši vien dullās galvas dēļ. Jauks piedzīvojums tas bija, pēdējā laikā man sanāk daudz ko pamēģināt pirmo reizi, ha.

Darbā šodien pēdējā diena, protams, ka’jau ierasts nekas nevar iet gludi, meitene, kurai jāstrādā manā vietā nav ieradusies, darbi apstājušies un viss slikti, bet man ir vienalga, ha. Ne par to gribēju rakstīt. Atnāk namdaris un man ar viņu kopā jāiet meklēt mistiski pieteikta (nakts dežuranti ir jocīgi), tecēšanas vieta. Aizejam, apskatamies krust, šķērsu, nav nekas tecējis, pat slapjšs nav, bet uz ietves, tieši pei kājām guļ mazs putniņš, nevarēdams pakustēties. Tik žēl palika, jo var redzēt, ka viņš vēl elpo. Nezināju, ko lai dara pirmajā brīdī, bet atstāt tā vioņu arī nevarēja, sameklēju mazu kastīti, ielikām putniņu tur un namdaris aizveda uz tuvāko vet klīniku. Tiešām ceru, ka sadakterēja tur viņu kārtīgi un, ka mazais slimnieks, izveseļosies un spēs atkal lidot. Palika tik jauki apzinoties, ka ir palīdzēts kādam, kuram to vajadzēja, lai arī zinu, zinu, ka tas jau bija tikai mazs putniņš, bet visas dzīvībiņas ir no svara…..

- Man ir žēl, ka mēs nevaram palikt draugi. Man pietrūkst ikdienas sarunas pa telefonu, nemitīgā sarakstīšanās un tas, ka spēju Tev izstāstīt kas jauns man noticis, vai arī padalīties ar emocijām, kuras pārņēmušas attiecīgajā situācijā. Man žēl, ka Tu manī iemīlējies, jo es nespēju atbildēt ar to pašu. Man ir žēl, ka bija jāšķiras tieši tā, lai gan nav jau arī pareiza vai labāka veida, kā pārtraukt kontaktu, bet es zinu, ka tas bija Tev nepieciešams, un nevēlos vēl vairāk Tevi sāpināt. Man tikai pietrūkst sarunas un tuvs draugs tuvumā. Es negribu mānīt ne sevi, ne Tevi, jo, ja es neesmu iemīlējusies no pirmās tikšanās reizes, tad tas nekad nenotiks, un es nevēlos attiecības, neesmu spējīga uzņemties atbildību par kāda cilvēka jūtām, un sekām, kādas rodas manas uzvedības rezultātā, īpaši tad, kad esmu sev apsolījusi darīt visu to, ko es vēlos. Paldies par jaukajiem mirkļiem kopā, nekad neaizmirsīšu “Ezera skaņas”, kad pirmo reizi biju uz ūdens nakts vidū, cik skaisti viss izskatījās un cik jautri bija, un protams, ka vēl ir daudz, daudz, daudz, citu atgadījumu, kas dzīvi padarīja krāšņāku un bagātāku. Tiešām paldies par to visu. Es zinu, ka es ļoti asi reģēju, kad ieraudzīju, ka esi mūs izdzēsis, lai gan joprojām palieku pie visa tā, ko uzrakstīju, bet vēlos, lai zini, ka es neturu ļaunu prātu, jo Tavā vietā es, droši vien, reaģētu tāpat.


- Man neticās, ka nav pat pilns mēnesis pagājis kopš pēdējās reizes, kad mēs runājām. Liekas, ka pagājis vismaz gads. Es joprojām šad un tad par Tevi iedomājos un man pietrūkst gan Tavi apskāvieni, pieskārieni, skūpsti, gan Tava balss. Bet tā dzīvot es nespēju, tiekoties tikai tad, kad Tu to vēlējies, jo pie labā ātri pierod un šķiršanās ir nepatīkamas, atstājot mani priecīgu un eiforisku uz kādu dienu, bet tad iestājas nespēks un vēlme nekad nesatikties, jo “kāda tad no šī visa jēga”?! Iespējams, lai sevi mierinātu un liktu ātrāk aizmirst es iestāstu sev, ka ja es būtu Tev bijusi svarīga, Tu nespētu atturēties un pats man jau sen būtu uzrakstījis, bet no otras puses es apzinos to, ka nebiju jau arī izteikti svarīga, iespējams biju kā vasaras romāns, kuram jābeidzas ar rudens iestāšanos, mūsu vasara gan ieilga vairākus gadus, pārtrauktās tikšanās reizēs. Man ļoti patika garās sarakstes tad, kad vēl dzīvoju tālu prom, tās palīdzēja tik daudz ko izturēt un tiešām man palīdzēja. Paldies Tev par to, ka esi bijis jauks pret mani un pacēlis manu ego tad, kad man to visvairāk vajadzēja. Tu vienmēr būsi īpašs cilvēks manā dzīvē un es šaubos, vai kādreiz Tevi spēšu, tā pa īstam, aizmirst un izdzēst no savas dzīves, lai gan nedomāt un izlikties,ka viss taču ir labi, ir mana specialitāte.

- “Mīlas partneri izvēlās pati. Viņa ir nepacietīga un greizsirdīga arī tad, ja to vairs nemīl”. Mana mīlestība tiešām ir pārgājusi, bet man ļoti sāpēja, kad ieraudzīju, ka Tev jau ir uzradusies cita, lai gan es jau sen zinu to, ka “es bez Tevis neizdzīvošu, es nekad neatradīšu kādu citu un es nekad nevienu nemīlēšu” ilgs pāris mēnešus, es tomēr esmu naiva. Lai arī nenovēlu Tev palikt vienam visu mūžu, man tomēr likās, ka 5 mēneši nav nekāds ilgais laiks, lai atkal būtu attiecībās ar kādu, bet tas jau, laikam, kā kuram. Citi atrod “plāksterus”, citi velta laiku sevis atrašanai/pilnveidošana, vēl citi iemīlas no jauna.

Pavadīt liekas divas stundas darbā, par kurām man neviens nemaksā, CHECK. Man patiešām riebjas šis darbs ar katru dienu vairāk, tāpēc priecājos, ka vēl nedēļa un būšu prom no šīs vietas. Ceru, ka būs tikai divas stundas, nevis ilgāk jāgaida, tiešām besī. Kā var būt tik bezatbildīgi cilvēki?! Šis, droši vien ir pavisam retorisks jautājums, jo cilvēki mēdz būt tik sasodīti debīli un egoistiski pietiekami daudzas reizes manā dzīvē, lai es pat beigtu apšaubīt šādu cilvēku eksistenci, bet samierinātos ar faktu. Ehh, bet nu labums tiešām ir tāds, ka 1dien uzrakstīju atlūgumu un pēc nedēļas eju prom, ceru, ka tas, kas mani gaida priekšā būs mierīgāks un harmoniskāks, jo stresot vairs negribas nu nemaz. Tad vēl ir haltūra Depo, par to gan neesmu pārliecināta, bet pāris reizes nedēļā jau varētu, vismaz, varbūt, nedzeršu tik daudz. :D 

Nobody move, nobody gets hurt
But where's the fun in that?!
I gotta satisfy the thirst...