- Man ir žēl, ka mēs nevaram palikt draugi. Man pietrūkst ikdienas sarunas pa telefonu, nemitīgā sarakstīšanās un tas, ka spēju Tev izstāstīt kas jauns man noticis, vai arī padalīties ar emocijām, kuras pārņēmušas attiecīgajā situācijā. Man žēl, ka Tu manī iemīlējies, jo es nespēju atbildēt ar to pašu. Man ir žēl, ka bija jāšķiras tieši tā, lai gan nav jau arī pareiza vai labāka veida, kā pārtraukt kontaktu, bet es zinu, ka tas bija Tev nepieciešams, un nevēlos vēl vairāk Tevi sāpināt. Man tikai pietrūkst sarunas un tuvs draugs tuvumā. Es negribu mānīt ne sevi, ne Tevi, jo, ja es neesmu iemīlējusies no pirmās tikšanās reizes, tad tas nekad nenotiks, un es nevēlos attiecības, neesmu spējīga uzņemties atbildību par kāda cilvēka jūtām, un sekām, kādas rodas manas uzvedības rezultātā, īpaši tad, kad esmu sev apsolījusi darīt visu to, ko es vēlos. Paldies par jaukajiem mirkļiem kopā, nekad neaizmirsīšu “Ezera skaņas”, kad pirmo reizi biju uz ūdens nakts vidū, cik skaisti viss izskatījās un cik jautri bija, un protams, ka vēl ir daudz, daudz, daudz, citu atgadījumu, kas dzīvi padarīja krāšņāku un bagātāku. Tiešām paldies par to visu. Es zinu, ka es ļoti asi reģēju, kad ieraudzīju, ka esi mūs izdzēsis, lai gan joprojām palieku pie visa tā, ko uzrakstīju, bet vēlos, lai zini, ka es neturu ļaunu prātu, jo Tavā vietā es, droši vien, reaģētu tāpat.


- Man neticās, ka nav pat pilns mēnesis pagājis kopš pēdējās reizes, kad mēs runājām. Liekas, ka pagājis vismaz gads. Es joprojām šad un tad par Tevi iedomājos un man pietrūkst gan Tavi apskāvieni, pieskārieni, skūpsti, gan Tava balss. Bet tā dzīvot es nespēju, tiekoties tikai tad, kad Tu to vēlējies, jo pie labā ātri pierod un šķiršanās ir nepatīkamas, atstājot mani priecīgu un eiforisku uz kādu dienu, bet tad iestājas nespēks un vēlme nekad nesatikties, jo “kāda tad no šī visa jēga”?! Iespējams, lai sevi mierinātu un liktu ātrāk aizmirst es iestāstu sev, ka ja es būtu Tev bijusi svarīga, Tu nespētu atturēties un pats man jau sen būtu uzrakstījis, bet no otras puses es apzinos to, ka nebiju jau arī izteikti svarīga, iespējams biju kā vasaras romāns, kuram jābeidzas ar rudens iestāšanos, mūsu vasara gan ieilga vairākus gadus, pārtrauktās tikšanās reizēs. Man ļoti patika garās sarakstes tad, kad vēl dzīvoju tālu prom, tās palīdzēja tik daudz ko izturēt un tiešām man palīdzēja. Paldies Tev par to, ka esi bijis jauks pret mani un pacēlis manu ego tad, kad man to visvairāk vajadzēja. Tu vienmēr būsi īpašs cilvēks manā dzīvē un es šaubos, vai kādreiz Tevi spēšu, tā pa īstam, aizmirst un izdzēst no savas dzīves, lai gan nedomāt un izlikties,ka viss taču ir labi, ir mana specialitāte.

- “Mīlas partneri izvēlās pati. Viņa ir nepacietīga un greizsirdīga arī tad, ja to vairs nemīl”. Mana mīlestība tiešām ir pārgājusi, bet man ļoti sāpēja, kad ieraudzīju, ka Tev jau ir uzradusies cita, lai gan es jau sen zinu to, ka “es bez Tevis neizdzīvošu, es nekad neatradīšu kādu citu un es nekad nevienu nemīlēšu” ilgs pāris mēnešus, es tomēr esmu naiva. Lai arī nenovēlu Tev palikt vienam visu mūžu, man tomēr likās, ka 5 mēneši nav nekāds ilgais laiks, lai atkal būtu attiecībās ar kādu, bet tas jau, laikam, kā kuram. Citi atrod “plāksterus”, citi velta laiku sevis atrašanai/pilnveidošana, vēl citi iemīlas no jauna.