“Would you give me the key to the empire of bliss
Gimme a substance to dismiss
Everybody's searching for a difference
Everybody 's searching for deliverance
Gimme just another reason to live
Things you can resist
Things you cannot
They're just framed in blood
Would you give me redemption in your kiss
Gimme something that I already miss”
/The 69 eyes-Framed in blood/
Sen neesmu neko rakstījusi šeit.....Tad nu būs apkopojums par visu,kas noticis un kā jūtos....
Iesākumā gribu pateikt,ka lai arī nekontaktējos vairs ar diviem,man ļoti svarīgiem(vismaz agrāk)cilvēkiem,laiku pa laikam viņi abi joprojām iemūk manā prātā,bet viss,kas notiek,notiek uz labu...Vismaz man pašai tā gribētos ticēt....
Šo uzrakstīju pašā sākumā, kaut kad darbā,kad nebija ko darīt,bet gribējās apkopot domas, gribējās,lai tās pirmās sajūtas nekad neaizmirstas. Lai arī pagājuši 2 mēneši,joprojām sajūtas ir tādas pašas un man viņam jāpateicas par to
-Viņš- vienmēr būs kāds īpašs VIŅŠ manā dzīvē, tā vismaz liekas, ja paskatos atpakaļ uz visu piedzīvoto...BET....šoreiz ir savādāk.
Tad nu stāsts par viņu un sākumu: Esmu bijusi viena pati nu jau pus gadu,zinu,ka tas nav ilgs laiks, bet tas bija laiks, lai es atrastu sevi un saprastu,ko vēlos un ko nē. Es biju atmetusi visas cerības uz to, ka kāds man varētu iepatikties tā, ka patiešām gribas būt kopā, ka gribas būt blakus visu laiku,tikai tāpēc,ka kopā ir labi. Mēs iepazināmies tik ļoti nejauši. Draudzene vienu vakaru man pajautā, tā kā man nav problēmas ar angļu valodas izrunu,vai es varu ierakstīt vienu tekstu angļu valodā,bet tādā ūber seksīgā balsī,ka visiem gribētos mani izcirst. Tā kā nekad iepriekš nekad,neko neesmu ierakstījusi,saku,ka varu mēģināt. Viņa saka,ok, tad davai tagad nāc šurp un pamēģini, un tā kā man uz to brīdi bija maiņu darbs, nākošajā dienā brīvdiena,teicu,ka jā, why not,varu aiziet arī tagad. Man nekad nelikās,ka šis vakars izmainīs visu. Es joprojām brīnos kā man sanāca,tajā varakā,kautrējoties,ierakstīt balsi tik labi,ka cilvēkiem noklausoties ir zosāda. Jocīga liekas apziņa,ka zinu,ka tā esmu es, katru reizi kad dzirdu to ierakstu viņa koncertā. Dienu pēc ieraksta viņš pats man uzrakstīja,lai gan draudzene teica,ka man būs pašai jāraksta,jo viņš kautrējas utt,bet nu tā sarunājām, ka varu atnākt arī nākošajā vakarā ierakstīt pārējos gabalus,kurus viņam vajadzēja sieviešu balsī,jaunā albuma ietvaros. Tad nu sarunājām satikties. Man bija tik ļoti bail par to, ka aiziešu pie viņa, jutīšos neērti,jo viņš neskatās acīs cilvēkiem kurus nepazīst,ierakstīšu savus gabalus un tik pat neērti aiziešu mājās,BET tad man pat prātā neienāca,ka mums būs tik daudz kā kopīga. Viņš tiešām daudz runāja, bija pavisam savādāk nekā biju domājusi. Mums pat mīļākais mūzikas žanrs ir vienāds. Nekad neaizmirsīši viņa seju,kad man jautāja kāds mans mīļākais žanrs un pateicu, ka melodic death, jo viņam pat prātā neienāca,ka mums var patikt viena un tā pati mūzika, meitenēm tāds metāls parasti nepatīk. Bet nu nekad neesmu teikusi,ka esmu tipiska sieviete.
Uz atvadām neērts apskāviiens,no manas puses,jo es vienmēr visus apskauju. Nākošajā dienā viņš uzrakstīja atkal,kas man bija liels pārsteigums, jo tiešām, no viņa to negaidīju. Es vienmēr palieku debīli kautrīga,ja man kāds patīk,patiešām patīk.
Pēc tam sarunājām filmu vakaru,kad viņš man gatavo vakariņas. Filmu vakars ievilkās un izvērtās no svētdienas līdz 2dienas vakaram, ņemot vērā,ka viņš dzīvo 10 minūšu gājienā no manis. Bija tik ļoti ērti,droši,mājīgi un labi. Es vēlējos lai šis mirkis nekad nebeidzas,palikt ar viņu šād mūžīgi būtu svētlaime.
Un tā nu kopš tā vakara,mājās esmu tikai lai pārģērbtos.
Man gan žēl, ka nespēju vairāk laika pavadīt ar manu mīļo D, jo nespēju sevi sadalīt divās daļās, lai arī neesmu fiziski klāt, vienmēr esmu pieejama savādak, kaut vai caur telefonu, lai gan zinu, ka tas nav nekas.
Bet viņš mani apbūra un es nespēju/negribu pārtraukt šo saikni,kas ir starp mums.
Pirmajā vakarā,kad paliku pie viņa, mēs abi aIzmigām pie filmas, man bija neērti viņu apskaut, vai noskūpstīt,lai gan tiiiiik ļoti gribējās. Tā arī nekas nenotika, bija nedaudz skūpsti un tas viss,lai gan gribējās vairāk..ak....tik daudz vairāk....
Pēc tam par to runājām, ka mums abiem gribējās pieskarties, skūpstīt,bet bija bail par reakciju,jo ja nu es tev nepatīku tā kā tu man.. Tas man lika justies tik labi,jo mums abiem bija vienādas sajūtas tajā mirklī. Parasti ar puišiem man tā nav. Un tas,ko viņš padomā, es pasaku pēc tam, vai otrādi, arī tā man nekad nav bijis. Tikai ar viņu. Viņam atliek man pieskarties un es viņu gribu, I can’t help myslelf, tas notiek automātiksi, tas pat ar kutrināšanu,un man parasti nekut....
Ja no paša sākuma mani uztrauca tas,ka viņam ir dēls,tad tagad tas pat liekaskā bonuss, jo viņš zin ko dar;it ar bērniem. Un viņa dēls ir tik jauks, tiešām jaukākais bērns ko es pazīstu. Kopā spēlējām paslēpes manā dzīvoklī,atgādināja to jauko vasaras dienu,kad biju atpakaļ LV un manas mīļās dzīvoklī,tumsā,pieguši cilvēki,slēpāmies viens no otra. Bērns manī tomēr man miris un nekad nenomirs.
Smieklīgi bija tas,ka viņa mamma viņam visu laiku prasa,kad tad viņš beidzot precēsies. Mans tēvs man atkal prasa,kad tad man būs bērni,beidzot. Tad nu smējāmies,ka mums vajag precēties un taisīt bērnus,tā vismaz visi būtu laimīgi.
Viņš ir pirmais un vienīgais vīrietis,kuru es tiešām vēlētos apprecēt. Es parasti par tādām lietām nedomāju, īpaši ņemot vērā manu iepriekšējo bildināšanas pieredzi,bet ar viņu....akk..ar viņu viss ir savādāk. Ja viņš jautātu,es nedomājot teiktu jā. Zinu,ka tas nekad nenotiks,bet sapņot nav kaitīgi. Un es nekad,līdz šim, neesmu sapņojusi par to,ka ļoti vēlos kādu sev blakus tik ļoti.
Es parasti,pēc pāris dienām, jūtos nogurusi no sabiedrības,tā ka man vajag būt vienatnē mājās. Bet ar viņu kopā es gribētu būt visu laiku. Iet gulēt un pamosties viņam blakus,katru rītu/vakaru,tā būtu mana svētlaime.
I think I am fucked up in the head.