pēdējās pāris dienas pa galvu izteikti maisās domas par to, ka akadēmiskajai videi esmu, ja ne par stulbu, tad noteikti ar pārāk zemu motivāciju un mēģinu saprast, kādas ir sajūtas tiem cilvēkiem, kas vai nu pamet visu un sāk no nulles random vietā vai arī tiem, kas teju visu mūžu nostrādā, nodzīvo vienā vietā bez ambīcijām kāpt kaut kur augstāk. es joprojām dzīvoju ar domu, ka man viss vēl priekšā, bet, ja nu tiešām academia nav man, vai var gadīties, ka esmu sasniegusi savu augstāko punktu un labāk vairs nekļūs? nav slikti, bet nav arī tik labi, kā esmu iedomājusies augstāko punktu esam pat tad, ja zinātne nebūs īstais ceļš. kā turpināt tālāk no šīs vietas? nu, jo ir sajūta, ka mēģinu kāpt pa kāpnēm, kas kuru katru brīdi izjuks un negribas krītot lauzt sprandu.