Vai mana atzīšanās tev bija lieka? Es varu paņemt to atpakaļ... Labāk lai sāp tā... nekā šitā...
Vai tu jau esi aizbraucis? Ja, jā. Tad kamdēļ tu teici ka es būšu pirmā kas zinās kad un uz cik ilgu laiku tu brauc....
Vai uz Ziemassvētkiem es tevi apgrūtināju ar idejām par maziem nieciņiem? To ar es varu ņemt atpakaļ. Man nevajag neko.
Vai vispār ar to ka esmu tavā dzīvē tev traucēju? Varu aiziet no tās... Sāpēs? Ne jau pirmo reiz...
Gribi mani atdot tālāk saviem draugiem? Pat neceri!!!! Es neesmu manta.
Vai gadījumā tu neesi dzērājs, tomēr hronisks??? Tas mani nomoka. Ja, jā. Mums nekas nesanāks....
Es tev esmu tikai seksa objekts? Un tev gribētos lai es nedomāju, nerunāju, nejūtu... tikai uzklausu un izdabāju??? Nu piedod, nesanāks... esmu cilvēks... ne lelle...

Ir dienas kad visiem uz tevi ir vienalga... Un tad ir dienas kad pēkšņi par tevi sāk interesēties visi, nu labi ne visi, bet daudzi un tādi kuri varbūt pat nav likušies ne zinis.... Varbūt jāsāk pētīt zvaigžņu stāvoklis (kā astrologam), lai saprastu un varētu paredzēt šīs anomālās aktivitātes....
Pārdoma arī par to... ja tu domā, ka ar cilvēku ir kas iespējams, viņš ir auksts kā zivs - attālinās... Un tiklīdz tu viņu noraksti, viņš ir atpakaļ tavā dzīvē ar vilinošiem piedāvājumiem....
Par hroniskiem dzērājiem... kuriem šķiet ir ērti neapzināties savu hronismu.... par bailēm no tā, ka varētu sanākt dzīvē tā, ka tava lielā mīlestība ir tāds "hroniķis"...
Par vārdiem pirms aizbraukšanas no valsts... tu būsi pirmā kas uzzinās ka es braucu.... bet uzzinu pēdējā un tad kad civlēks jau ir atgriezies... Tas liek domāt ka es tomēr viņam neko nenozīmēju, vai arī viņš ir "hroniķis" attīstības stadijā(ko es negribu redzēt)
Par to ka sāku domāt vai maz mīlu to, ko likās ka mīlu... jo viņš nav mans, nebūs mans... un vai maz es viņu gribu, tik... nu tik....
Un par sapni... negaidītu sapni... pilnu maiguma un drošības sajūtas... sajust bez maz fiziski pieskārienu un tuvumu.... no cilvēka kurš man pat tuvu neko tādu nav piedāvājis...

Gribētos iesēsties 1967. gada mustangā un prom... prom tālēs zilajās...

Šodien māc skumjas.... par aizliegto dzīvi ko dzīvoju...
Kaut piepildītos sapņi... ko aizliedzu sev sapņot....
Kad jautā ko vēlos... es atbildu: "Kuru tas interesē" un kad saki, ka tevi... es noklusēju atbildi... es labi zinu ko vēlos... un zinu ka tev nebūs ko atbildēt, vai sliktāk... būs... un es nevēlos to dzirdēt...
Jo sāp... sāp kad tu saki ka esmu brīva... jau kopš marta neesmu... man ķermenis alkst tikai tavu, mana dvēsele vēlas būt vienota ar tavu....
Un nav kam to izstāstīt, un nav kam pajautāt: "Ko iesākt, ar visu šo AIZLIEGTO???" Jo zinu atbildes, kuras negribu dzirdēt.... Zināju pirms viss vēl sākās... bet gribējās noticēt, ka mums izdosies, lai cik nebūtu grūti....
Tajās reizēs, kad prāts vēlas visam likt punktu, tu esi tik, nu tik ideāls man... Bet tad kad lidoju, lai satiktu tevi... tu esi kur citur.... KĀ ŠODIEN... tavs ķermenis, rokas, lūpas.... glāsti un skūpsti.... viss bija mans... bet tavas domas - nē... Tu mani nedzirdēji....
Kad gāji prom, man gribējās raudāt... pati nezinu par ko.... iecirtu nagus sev plaukstā, iekodu sev lūpā, lai sāp... lai neredzi manas asaras, kad stāvi pie durvīm lai dotos prom....
Nespēju atzīties ka varbūt mīlu, jo baidos dzirdēt... dzirdēt, ka tu mani ne... nemīli... un ja mīli, nevari būt ar mani...
Vai mēs maz esam viens otram maz piemēroti... nu tā lai dzīvotu laimīgi līdz sirmam vecumam?
Vai mēs esat tikai īslaicīga aizmiršanās... no visa?
Vai tā atkal ir tikai ilūzija manā galvā?
Kādēļ mūs dzīve saveda kopā?
Kādēļ mēs nepagājām garām?
Kādēļ mūs vilka vienu pie otra?
....Un šādu kādēļ ir bezgala daudz???....

Un tikko uzzināju ka cilvēks ar kuru esmu bijusi kopā 9 mēnešus, pirms 9 mēnešiem... ir melis... totāls melis... nav jau tā ka es nezināju. zināju, un kā vēl... nekad neticēju nevienam vārdam, bet lai šitā melotu, slimam jābūt... un nafiga... varētu pēc kārtas sarakstīt pusi krievu lamuvārdu viņa virzienā.... labi ka neesam kopā, labi... laimīga par to bez gala... :)) šitādas sūdu čupas reti ir redzētas... varētu izstādīt kā perfektu piemēru... pasaulei... grrrrr
CIEST NEVARU MEĻUS....

šodien ir tāds besis, lai gan vakar bija tik labi.... tad nu lūk aizdomājos... vai sekss nav kā narkotikas...? varbūt tad kad tas ir bieži vai nav labs, tad nav tādu sajūtu... bet ja ir ļoti rets un lielisks... tajā dienā liekas varētu lidot, ir tik labi... bet nākamajā sākās "lomkas"... vajag vēl, nav, bet vajag... un ne ar vienlaga ko, bet ar to cilvēku... un tad pārņem sajūta ka varētu izdarīt jebko, lai tikai dabūtu kārtējo devu labsajūtas...

Pa sapņiem redzu bijušo vīru... kā vienmēr skandāls... nekad nekā laba... šonakt, viņš izteica vēlēšanos, kaut es būtu mirusi, tad redziet viņam būtu miers. Zinot viņu, viņš tiešām tā varētu domāt... Kā var viens cilvēks otru iedzīt tik dziļos pārdzīvojumos... kādus tik vārdus es no viņa neatklausījos, laikos kad mums bija problēmas... :( un problēmas mums bija vislaik. Draugi jau smējās, jums ir vien vienīga krīze un brīnums ir tad kad jūs esat laimīgi. Nebija jau pavisam tā ka viss bija tik slikti... bet dzīve bija ne pārāk garšīgs cepums... un tad es sagribēju garšīgāku cepumu.... un vai kāds var mani nosodīt???? Es vismaz nemeloju, ne sev, ne viņam, nevienam... Viņš meloja, ka viss ir labi, ka var iztikt arī ar to ne pārāk garšīgo cepumu... neviens nevar... ja ir pieejami garšīgāki... tikai mazohisti vai muļķi sevi moka...
Gadu esmu viena... un dažreiz nesaprotu... vai tik nav labāk tā... gribās jau lai ir kāds kam pieglauzties... bet visi tie kreņķi, vai ir tā vērts????
Viņš gan jau uzcepis sev jaunu cepumu (dzīvi), nezinu cik labu vai sliktu, jo vairs nerunājam, jo viņa tagadējai es riebjos... Cik interesanti tad kad kopā visi strādājām es viņai patiku... tagad vairs nea.... :D
Bet... who cares??? :D

Njaaaa.... divas domas.... un saprast kura svarīgāka, kura mazsvarīga nevar... un kopā ar viņas neiet... katra pa savu tēmu... laikam jau patiesībā neviena nav svarīga... bet sirdi izkratīt vajag.
1. Par ticību, ne tik daudz par ticību kā par cilvēku iešanu baznīcā un piederēšanu dažādām draudzēm. Nekad to neesmu sapratusi.... Es ticu ka ir dievs, es runājos ar viņu.... BET lai ietu baznīcā??? Kaut gan baznīca tāda kas ir vaļā visu laiku un jebkurā brīdī var ieiet pasēdēt un padomāt, palūgt nav nekas slikts. Tikai cik tādu baznīcu Latvijā ir??? Bet piemēram, visi tie pielūgsmes nami ir biedējoši... nu tās vietas kur cilvēki gandrīz transā klanās un paliek pavisam jocīgi... liekās kā narkotikas salietojušies. Un pēc tam piesienās uz ielām cilvēkiem un ja tu atsakies viņi gandrīz nolād... Līdz ar to man šķiet ka tā visa ir liekulība... jo Dievs jau nekur nav teicis ka mums lielos baros būtu jājūk prātā...
2. Par attiecībām... kad biju kopā ar savu nu jau dikti bijušo vīru... viņam nevajadzēja neko - ne dejot, ne sportot, ne dzīvokli, ne remontu vecajā, ne auto, arī sexu ne... tagad viņam to visu vajag, ar uzsvaru visu.... :D ar tagadējo draudzeni... laikam jau man to gadu kamēr šķīrāmies bija taisnība (kaut gan viņš apgalvoja ka ne), nevar saglābt neko ja negrib abi, un ar īsto cilvēku vajadzēs to ko ar neīsto ar varu nevajag...
Interesanti kur ir mans īstais... ?????? :)

Šodiena.... ir baigais datums manā dzīvē....
Šajā dienā mēs satikāmies, lai pāc laika apprecētos, sapņotu sapņus par nākotni...
Un...
Šajā dienā mēs izšķīrāmies, saira sapņi, izmainījās nākotne....
Ironija... šodien būtu piecu gadu jubileja kopš sākām satikties, bet ir gads pagājis kopš izšķīrāmies....

Ārā ir tik bezgala auksts... ne auksts bet drēgns... Un šis drēgnums dubultā ķeras klāt, ja nav cilvēka blakus kas samīļo. Rudenī īpaši krasi ir vientuļi, bet tā dēļ tak nevar vienkārši sākt attiecības ar pirmo satikto, brīvo cilvēku. It īpaši ja nav jūtu, tikai lai būtu silti.... ja cilvēks nav īstais tad ķermeniskais siltums šķiet auksts... lieks un nevajadzīgs... Jābūt dvēseliskajam siltumam, tad rudens drēgnusm un ziemas sals ir nieki... :)