Šodien māc skumjas.... par aizliegto dzīvi ko dzīvoju...
Kaut piepildītos sapņi... ko aizliedzu sev sapņot....
Kad jautā ko vēlos... es atbildu: "Kuru tas interesē" un kad saki, ka tevi... es noklusēju atbildi... es labi zinu ko vēlos... un zinu ka tev nebūs ko atbildēt, vai sliktāk... būs... un es nevēlos to dzirdēt...
Jo sāp... sāp kad tu saki ka esmu brīva... jau kopš marta neesmu... man ķermenis alkst tikai tavu, mana dvēsele vēlas būt vienota ar tavu....
Un nav kam to izstāstīt, un nav kam pajautāt: "Ko iesākt, ar visu šo AIZLIEGTO???" Jo zinu atbildes, kuras negribu dzirdēt.... Zināju pirms viss vēl sākās... bet gribējās noticēt, ka mums izdosies, lai cik nebūtu grūti....
Tajās reizēs, kad prāts vēlas visam likt punktu, tu esi tik, nu tik ideāls man... Bet tad kad lidoju, lai satiktu tevi... tu esi kur citur.... KĀ ŠODIEN... tavs ķermenis, rokas, lūpas.... glāsti un skūpsti.... viss bija mans... bet tavas domas - nē... Tu mani nedzirdēji....
Kad gāji prom, man gribējās raudāt... pati nezinu par ko.... iecirtu nagus sev plaukstā, iekodu sev lūpā, lai sāp... lai neredzi manas asaras, kad stāvi pie durvīm lai dotos prom....
Nespēju atzīties ka varbūt mīlu, jo baidos dzirdēt... dzirdēt, ka tu mani ne... nemīli... un ja mīli, nevari būt ar mani...
Vai mēs maz esam viens otram maz piemēroti... nu tā lai dzīvotu laimīgi līdz sirmam vecumam?
Vai mēs esat tikai īslaicīga aizmiršanās... no visa?
Vai tā atkal ir tikai ilūzija manā galvā?
Kādēļ mūs dzīve saveda kopā?
Kādēļ mēs nepagājām garām?
Kādēļ mūs vilka vienu pie otra?
....Un šādu kādēļ ir bezgala daudz???....