|
| Atkal uznācis besis. Laikam jau dēļ tā ka nāk jaunais gads, kā tāds bubulis. :D 18 gados bija baigais sapnis, tīri sakarīgs, nekas ekstrēms... Ka 25 gados būs izglītība, vīrs, māja, darbs kas patīk, bērniņš... Nu jau ir bez vienas dienas 28...un viss ir tā viegli nekā, ne līdz galam. Izglītība nepabeigta, un tagad lai pabeigtu nav līdzekļu un pat ne nojausmas kurā virzienā kustēties. Vīrs, bija un izbija. Un pagaidām nevar saprast vai esošās attiecības ir ar nākotni vai kārtējais tukšais variants. Māja ir, bet nepabeigta, bez ērtībām un tuvākajā laikā kādas izmaiņas nav gaidāmas. Darba kas patīk nava, un kur nu vēl vispār darba kā tāda. Un bērns, nu līdz tam vēl tikpat tālu kā līdz visam pārējam. Un tad uznāk besis kāpēc ir jāsapņo, ja sapņi nepiepildās. 18 gados biju pilna optimisma, ar pozitīvu domāšanu, kā tagad māca. Ka vajag tik domāt pozitīvi un viss būs... Bet dzīve parāda pretējo ar saviem notikumiem. Kaut gan jāpārdzīvo tikai besis un tad jau atkal varēs sapņot tālāk. :D - Mood:sad
- Music:Selena Gomez - Un Año Sin Lluvia
|
|
| Esmu nonākusi pie secinājuma, ka "normālajiem" cilvēkiem ir bezgala grūti saprast tos kas ir savādāki... Šoreiz domāju tieši par tādiem cilvēkiem kam nepatīk "burziņi", nepatīk iedzeršanas, nepatīk pa nakti palikšanas kaut kur nezin kur, vai arī tas ka ir pilna māja ar cilvēkiem ar kuriem nav pat īsti par ko parunāt... Un tas ka šiem savādākajiem ir citas intereses (pilnīgi normālas) dažas varbūt pat tādas kā visiem... Un kāpēc tie savādākie parasti saprot tos tusētājus, bet tusētāji tos savādākos saukā par nūģiem, piepēm... un lielākoties arī nesaprot... Nenoliedzu ka mani interesē auto un ar to saistītas lietas, foto, palīdzība mazajiem brāļiem (nu tiem kas staigā uz četrām)... un vēl daudz kas cits... Bet tā vietā lai dotos kur vienkārši sēdēt, iedzert un kā saka "tusēt"... es labāk izvēlos pastaigu gar jūru vienatnē, vai meditāciju... un neredzu neko sliktu tajā... Man ir pāris īpašu draugu... un man pilnīgi ar to pietiek. Sazināties, šad tad satikties... un zināt ka pat ja neesam tikušies gadu, tas cilvēks tik un tā ir draugs... Man parasti pārmet ka es par daudz domāju.... bet savādāk nemāku... Varbūt vecums? :D Vai varbūt es kaut ko nesaprotu....???? Varbūt vienkārši tāds posms dzīvē??? :)
P.S. Bet kopumā, varbūt, pat sākot to apzināties un atzīstos ka esmu nedaudz savādāka, es jūtos daudz laimīgāka, kā agrāk... kad centos tēlot "normālo"... :D P.S.S Un man ir vienalga ko padomā citi... es esmu es.... :)) P.S.S.S Un es jau nesaku, ka atpūsties draugu lokā ir slikti... ;) - Mood:happy
|
|
| Tā viņš ir.... atkal rīsi un makaroni... drīz es toč par mūku pārvērtīšos un uz Tibetu aizlaidīšos. :D - Mood:sad and hungry
- Music:none
|
|
| Vai visi vīrieši spriedzes situācijās kliedz uz blakus esošajām sievietēm? - Mood:damn
|
|
| Cilvēki ir iedomājušies, ja viņiem ir melns džips tad nu visiem uz ceļa ir jādara tas ko kundziņš (ar pārēsto ģīmi) grib. F**k off!!! :@ Vakar tādu satiku, galu galā viņš pierādīja savu idiotismu... bet es aizdomājos par to cik žēl ka nav spēju (kā piemēram Merlinam). Tad viņš dabūtu trūkties. Aizdomājos arī par agresijas līmeni sevī šādos brīžos... Būtu es vīrietis noteikti ietu uzsist aci, nebūtu likumu ielaistu pierē lodi... jo nav attaisnojuma agresīvai uzvedībai uz ceļa, nav tiesību censties taranēt, nostumt vai kā savādāk nelikumīgi darboties un pēc tam vēl sadusmoties un turpināt ārdīties, ja uzreiz visi nebaidās un turās pretī... Vienu vārdu sakot.... F***!!!!! - Mood:angry
|
|
| Labprāt uzsāktu savu biznesu, ja vien kāds palīdzētu atsperties.... Idejas ir, varbūt vienkāršas, varbūt zināmas, bet tajā pašā laikā realizējamas. Bet diemžēl neviens negrib palīdzēt, vai arī jāpārdod dvēsele (un viss tai klāt apkārt esošais, bijušais, un tas kas varbūt tikai būs)... Un vēl apgalvo ka viss ir rožaini, ka visus atbalsta, ka nevajag činkstēt, ka vajag tik gribēt un darboties.... realitāte tomēr ir un paliek realitāte.... |
|
| Pasen neesmu neko rakstījusi... tā jau parasti notiek kad dzīvē ir pārmaiņas... Vai ar pagātni ir cauri??? Diezi vai, jo nevar jau aizmirst un aizvērt durvis. Sākt no jauna bez šaubām, bailēm, nožēlas... Jauna dzīve lielākoties saistās ar jaunām attiecībām. Beidzot pa ilgiem laikiem man ir blakus savs cilvēks, nevis nočiepts kaut kur... Bet kā tas viss turpināsies? Sākums tāds sarežģīts, pasmags... Savā ziņā varētu vainot valsti un krīzi kurā tā ir iekūlusies... Bet katrs mēs veidojam savu dzīvi paši... Tad nu cerot, ka izturēsim šos pārbaudījumus, sakārtosim dzīves (katrs savas) varēsim uzcelt jaunu pasauli, lielisku pasauli abiem. Bet ko ar pagātni? Kā man nepatīk tas ka nekad neesmu pārliecināta par to kas ir, par to ko daru, par to kas būs... Bet labi ka vairs nesasapņojos... esmu pavisam uz zemes ar visām četrām... - Mood:curious
- Music:Shakira - Gypsy
|
|
| Jau divi mēneši pagājuši 2010. gadā... Laiks skrien. 15 dienas un man būs par gadu vairāk... Laiks skrien. Biju domājusi, ka ar mani un viņu viss ir cauri, bet nav. Šķiet esam kā ūdens un gaiss, it kā dažādi, bet tomēr viens bez otra nevaram. Satikāmies, nespēju iedomāties savu dzīvi bez viņa. Lai gan mana dzīve rit bez viņa, ikdienā viņa nav, tikai šad tad... Reizi mēnesī, divos vai trijos... Bet es nevaru bez viņa. Vai arī viņš nevar bez manis? Vai esmu tikai izklaide... Ai negribu domāt, negribu domāt... |
|
| Katru nedēļu braucu uz Rīgu, lai gan zinu ka šie braucieni nekad nebūs tādi, kā bija. Pilni satraukuma un prieka, gaidu un ilgu, piepildījuma un... Lēnām izkāpju no mašīnas un iztēlojos kā to darīji tu, katru reizi kad brauci pie manis. Ieeju mājā, gaidu liftu, pārskrien tirpas, pieveru acis. Stāvot liftā, es vēl joprojām esmu kaut kur tik tālu no sevis un tik tuvu tev. Rokās virpinu atslēgas, ejot pa koridoru. Mana dzīvokļa durvis, cik reižu tu biji pie tām, cik reižu tava roka pieskārās zvana pogai un durvju rokturim... tik pat reižu es neviļus nodrebēju aiz alkām durvju otrā pusē... aiz vēlēšanās atkal un atkal sajust tavu roku pieskārienu. Atveru durvis un tur ir tikai mans tukšais dzīvoklis, aukstums un lielā gulta. Nometu somu, drēbes, bet no savām sajūtām nespēju atbrīvoties. Tik stipri tu esi palicis manī. Atveru krānu, piepildu vannu ar ūdeni, savas drēbes nometu uz grīdas un ieslīgstu siltajā ūdenī, kas mani apņem. Atkal jau jūtu, tavu siltumu, tavus pieskārienu, bet tie ir tikai sapņi, kas nu jau nepiepildīsies. Pieceļos un jūtu, kā pa ķermeni plūst ūdens lāses, tās nesaaudzīgi notraucu ar dvieli, ļaujiet atjēgties no šī transa, no šīs apsēstības. Sajūtu aukstumu kas valda istabās, aukstumu kas saldē, aukstumu kas uz mirkli liek atgriezties realitātē. Ietinos dvielī, uzvāru piparmētru tēju... mmm... tā smarža, tā garša. Tu teici, ka tev garšo piparmētru tēja. Aizeju līdz istabai, rokā siltā tējas krūze, acis veras uz tukšo gultu, manu tukšo lielo gultu. Malks tējas... pieveru acis... tu esi blakus... vēl malks tu pieskaries, tirpas... vēl malks, sajūtu tavu elpu, tavas lūpas... vēl malks, atslīgstam gultā... vēl malks un man vairs nesalst... vēl un vēl un vēl... mmmm... Atveru acis, tēja ir beigusies, istaba tukša, kailās kājas uz grīdas nosalušas... - Mood:depressed
- Music:Rihanna - Russian Roulette
|
|
| Šodien skatījos filmu... nu vienu no tām banālajām kur Ziemassvētku vecītis ir īsts... un bērni raksta vēstules un dabū dāvanas, utt. Tad jau sanāk ka ja uzrakstīšu vēstuli un dikti ticēšu dabūšu to ko gribu... ? Nu ja un ja nedabūšu tad varēs pateikt ka neesmu gana ticējusi... |
|
|