Katru nedēļu braucu uz Rīgu, lai gan zinu ka šie braucieni nekad nebūs tādi, kā bija. Pilni satraukuma un prieka, gaidu un ilgu, piepildījuma un... Lēnām izkāpju no mašīnas un iztēlojos kā to darīji tu, katru reizi kad brauci pie manis. Ieeju mājā, gaidu liftu, pārskrien tirpas, pieveru acis. Stāvot liftā, es vēl joprojām esmu kaut kur tik tālu no sevis un tik tuvu tev. Rokās virpinu atslēgas, ejot pa koridoru. Mana dzīvokļa durvis, cik reižu tu biji pie tām, cik reižu tava roka pieskārās zvana pogai un durvju rokturim... tik pat reižu es neviļus nodrebēju aiz alkām durvju otrā pusē... aiz vēlēšanās atkal un atkal sajust tavu roku pieskārienu. Atveru durvis un tur ir tikai mans tukšais dzīvoklis, aukstums un lielā gulta. Nometu somu, drēbes, bet no savām sajūtām nespēju atbrīvoties. Tik stipri tu esi palicis manī. Atveru krānu, piepildu vannu ar ūdeni, savas drēbes nometu uz grīdas un ieslīgstu siltajā ūdenī, kas mani apņem. Atkal jau jūtu, tavu siltumu, tavus pieskārienu, bet tie ir tikai sapņi, kas nu jau nepiepildīsies. Pieceļos un jūtu, kā pa ķermeni plūst ūdens lāses, tās nesaaudzīgi notraucu ar dvieli, ļaujiet atjēgties no šī transa, no šīs apsēstības. Sajūtu aukstumu kas valda istabās, aukstumu kas saldē, aukstumu kas uz mirkli liek atgriezties realitātē. Ietinos dvielī, uzvāru piparmētru tēju... mmm... tā smarža, tā garša. Tu teici, ka tev garšo piparmētru tēja. Aizeju līdz istabai, rokā siltā tējas krūze, acis veras uz tukšo gultu, manu tukšo lielo gultu. Malks tējas... pieveru acis... tu esi blakus... vēl malks tu pieskaries, tirpas... vēl malks, sajūtu tavu elpu, tavas lūpas... vēl malks, atslīgstam gultā... vēl malks un man vairs nesalst... vēl un vēl un vēl... mmmm... Atveru acis, tēja ir beigusies, istaba tukša, kailās kājas uz grīdas nosalušas...