surrender

šonakt man bija melnbalts sapnis, kurā smēķēju cigareti. es pirmo reizi pamēģināju ievilkt dūmu - ne klepoju, ne rīstījos, neko. man patika tā brīvības un atbrīvotības sajūta, kad dūmi piepildīja plaušas un lēnām tos izpūtu; bija skaista, balta migliņa.
aina likās ļoti reāla, tas bija no tiem sapņiem, pēc kuriem ir neizpratne, apjukums un grūti atgriezties realitātē, jo ir sajūta, ka tas nevarēja būt sapnis.
es nekad neesmu smēķējusi un ceru nekad arī nesākt, bet bija tāda dīvaina vēlme pamēģināt

parakājos interneta gudrībās un gribot negribot jāatzīst, ka tas viss ir diezgan patiesi.
"To dream that you are smoking implies that you are refusing to allow others to be too close to you. You are trying to protect yourself from being hurt emotionally." - atbilst sajūtām pēc aizpagājušās nedēļas notikuma.
"It can indicate that something other than your conscious decision is controlling you."
"You’re struggling for independence and control in your life, and something seems to be keeping you back. It’s like you’re on a treadmill, and you’re subconsciously frustrated and angry about your inability to obtain your goal. As a result, a part of you has gotten very rebellious." - manuprāt, jau pāris ierakstu atpakaļ minēju nebrīves sajūtu. un ne tikai tas. meh

lai arī cik ļoti mani iepriecinātu siltais un saulainais ir laiks un reizēm liekas, ka visas bēdas prom, viss atkal atnāk atpakaļ. bažas, nejaukās domas un emocijas, vēlme tikt prom no visa atkal ņem virsroku. līdz ar to nevaru uzveikt to tizlo komfortītingu. pēc craving tabulas var secināt, ka esmu trauksmaina un dusmīga.


gribēju aiziet tur pat, kur vakar, bet šodien nepatīkams ziemelis vilka cauri ausīm, tāpēc diez cik ilgi ārā nepaliku, nevajag man atkal sāpošas ausis.


mazliet esmu aizrāvusies ar brīvdienu baudīšanu.
man šobrīd vajadzētu ķerties pie angļu valodas esejas, pabeigt vācu valodu, konspektu fizikā, sagatavoties bioloģijas kd (vismaz špikeri uztaisīt), bet es, protams, nedaru neko un laikam gaidu nakti, lai steigtos visu izdarīt pēdējā brīdī
nav godīgi, ka dažs labs apzināti var nenākt uz skolu, nerakstīt nekādus darbus, necensties un nedarīt praktiski neko un tad pēkšņi gada beigās uzrakstīt divus darbus un izvilkt no tiem vidējo atzīmi. well, fuck you.
man pietiek, viss, negribu skolu.
kfhskdhfskdhks vēl tikai mēnesis. tikai mēnesis. mēneša beigās daudz stundas izkritīs. laiks paskries ātri. vēl drusciņ, drusciņ, pacietību.

tiiiiiiiiiik karsti ārā
izcepos džinsās un priecājos, ka neuzvilku ādeni.

( tam param )

šodien piepalīdzēju mammai - pamazgāju burkas, pēcāk salējām tajās bērzu sulu. bundulī vēl palika pāri, piesolījām kaimiņiem, tikai mums aptrūkās kur liet, tāpēc šamajiem jāsagādā pāris burku.

pabeidzu lasīt 'lepnums un aizspriedumi', tuvākajā laikā noskatīšos arī filmu.

pēc tam atkal biju patipināt pa pilsētu.
pa ceļam, liekas, redzēju vienu zināmu čali, bet neesmu pārliecināta, jo vējš pūta acīs matus un mazliet asaroja acis.
un uz tilta mani aizķēra un sasveicinājāmies ar bijušo klasesbiedru.
tad vēl vakar redzētais klasesbiedrs un aizvakar garām pabrauca kopš dārziņa izlaiduma nesatikts grupiņas biedrs. no sākuma man bija tāds 'pag, tas ir? krišjānis? nē, ok, man laikam rādās', bet tad mamma
- haaa, nu, redzēji?
- ko ta'? to čali?
- nu jā, jūs taču kopā dārziņā gājāt.
- ā, nu man jau tā likās, ka redzēts
- nemaz nav mainījies. tam puikam bija tādi sprogaini mati un smukas, brūnas acis

lol ok kas tik ar mani nenotiek trīs dienas izejot pastaigā :D

biju rimiķī, skatījos uz griķu cenām, vienā plauktā uz cenas rakstīts tāda un tāda firma, Ls 1,19 par kg. paskatos uz paciņas - 900g. šmaucējiņi. aizgāju uz maximu un par to pašu cenu dabūju veselu kg.
atkal nopirku gotiņu, tās karameles dēļ ir vērts nogalināt
bet rīt man atkal sākas griķīši ar salātiņiem un centīšos neielaisties nekādās afērās ne ar šokolādēm, ne gotiņām, ne cepumiem. pirmajā gan senči plāno doties makšķerēt un mums ar sīko būs jāiet uz hesīti, būs jāpārbauda gribasspēks.

kad gāju garām manam bērnudārzam, ieraudzīju spēļu laukumiņu, mazos vārtiņus un atcerējos, ka pa tiem vienmēr ar mammu gājām ārā.
un vēl es spilgti atceros saulainu dienu, mamma tieva kā puļķītis, savā skaistajā, raibajā, vējā plandošajā kleitā, es viņai skrienu pretī un viņa mani paceļ opā :,)
un vēl bija tāds fail - mēs tā rikšojām uz dārziņu, aizejam līdz grupiņai, a tur - durvis ciet. mammai uz darbu; neko darīt atstāj mani turpat - aiziet. pēc kāda laiciņa atnāk atpakaļ smiedamās, izrādījās, ka kaut kas ar pulksteni bija ne tā - vai nu par ātru modinātājs bija uzlikts vai nebija pareizs laiks.
haa un vēl tā reize, kad man pateica, ka oma atnāks pakaļ ātrāk, vēl pirms diendusas.. es paliku nomodā, zīmēju, pēc tam spēlējos leļļu stūrītī un aizmigu uz dīvāniņa. oma par mani pilnīgi aizmirsa, biju vīlusies, visi jau bija mājās, mēs ar audzīti sēžam un gaidam, neviens nenāk. teicu, ka pati varu aiziet mājās un veltīju neizpratnes pilnu 'es taču ceļu zinu kā savus piecus pirkstus, nu kāpēc es nevaru iet?' skatienu, kad viņa atteicās mani kaut kur laist. vēlāk viņa pazvanīja un man beidzot atnāca pakaļ, tikai neatceros kas.

man tiešām ļoti pietrūkst laiks, kad dzīvoju vītolu ielas (centrā) trīsistabu dzīvoklī. mēs gan dzīvojām diezgan trūcīgi, cik nu mamma ar savu medmāsas profesiju varēja nopelnīt, taču tas bija jaukākais laiks manā mūžā - mamma mani vienmēr vadāja pie draudzenēm, viņas nāca pie mums, visu dienu pavadīju laukā ar sētas bērniem, darījām visādus nedarbus, lielās sētas meitenes ar mani ucinājās, man bija labākā draudzene, mājās bija kaķi utt. par tām mājām man ir palikušas ļoti jaukas atmiņas, cik nu varu atcerēties - pārvācāmies, kad man bija seši gadi. bezjēdzīgi ilgojos pēc tā visa. bet ko var darīt, mammai lielā mīla un nopietnas attiecības, dzīvojam mēs visi kopā vēl šobaltdien, būs jau kādi ē 12, 13 gadi.


te piemīlīgs zvirbulēns, kas pie mājām rušinājās smiltiņās

man likās, ka būs tikai 2 brīvdienas, bet tad man aizgāja, ka otrdiena arī brīva.
yay vairāk brīva laika pastaigām. jo, šķiet, esmu kļuvusi par vientuļo pastaigu frīku. vismaz pēdējās dienās man iepaticies iet vienai pa gandrīz tukšām ielām un vērot Liepājas arhitektūru. patīk visas tās grezni izrotātās mājas un koka mājeles ar aplūzušām durvīm un nolobījušos krāsu.

pusi dienas nostaigāju pa māju pidžamā, pēc tam sīkais ātrāk bija jāsavāc no dārziņa. un tad uzspīdēja saulīte un man bija tāds ffffuuuuu kāpēc man tagad jāsēž mājās. un nē, es ar viņu nekur negribu iet, jo viņš mūždien čīkst un pīkst, kaut ko grib, tad viņam šis un tas nepatīk, tad viņam sāp kājas, tad viņš mani neklausa, niķojas un bojā garastāvokli.

un tā būs visu vasaru, jo sencis strādās no rīta līdz vēlam vakaram, mammai dežūras, sīkajam vairs dārziņš nebūs un man visu laiku būs jārēķinās ar to, ka jebkurā brīdī man var pateikt, ka man ar viņu jāauklējas. ne jau tas, ka man būtu grūti vai kā, bet tas, ka visu laiku jutīšos fakin piesieta. un man nav izvēle, tas ir kā pienākums. sīkajam forši - ies laukā, ciemosies pie sētas bērniem, braukās ar riteni un man gribot negribot būs jāsēž mājās. patīk, ka tad, kad senčiem kaut ko vajag (piemēram, tētis aizbrauc makšķerēt), viņu vienu pašu var atstāt mājās, bet, kad man - nefiga, nekur tu neiesi, nevar atstāt bērnu vienu (kādus piecus mēnešus iepriekš pateicu datumu, kad došos uz festivālu, bet tad pēkšņi - nē, gaidi, kad būšu mājās, tad varēsi iet)

betnujā. sagaidīju, kad tētis astoņos atbrauca un tad devos prom, nevienam neko nesakot**. paklaiņoju pa ieliņām, viss klusu, cilvēku maz, mājiņas skaistas. tik patīkami silti, daudzi jau staigā ar īsajām rociņām, sajutos neērti ar savu lielo šalli. tas man atsauca atmiņā tālo divtūkstoš septīto vai astoto, kad daudzi emo stila piekritēji staigāja šallēs vasarā, kad pārējie pat nezināja, kur savu ādu likt.

aizgāju uz rimiķi, stāvēju pie ledusskapja un ilgi nevarēju izdomāt (kā jau mūždien es - ir gadījies arī 15 minūtes svaidīties no plaukta uz plauktu), kādu saldējumu ņemt. atmetu ar roku un paķēru gotiņu uz puļķīša. nostājos pie 'ātrās kases' (rindas visur bija vienādi GARAS) un uznāca dusma par to, ka kādi pieci cilvēki tur stāv ar saviem megagroziem un es tur beigās ar savu nelaimīgo, kūstošo saldējumu. priekš kam vispār tāds uzraksts 'ātrā kase', nekad nav piedzīvots, ka tur tiešām viss notiktu ātrāk kā citās.

ēdu savu gotiņu un tad es tiku pie tās karameles un tad tāds aaaaa foodgasm.

tālāk aizsteberēju līdz tiltam, tur mazliet pajūsmoju par mākoņa zeltaino maliņu, kas smuki atspīdēja ūdenī.

aizgāju līdz kuģīšiem, uzņēmu bildi (kas nav domāta likšanai flickrā, jo ne tuvu nav tā labākā, bet gribējās ilustrēt tekstu, galu galā - atzīstiet, ar bildītēm interesantāk lasīt).





gāju pa promenādi, fonteinā skanēja forša mūzika (vēl tikai divi mēneši līdz es oficiāli varēšu doties uz koncertiem, kas parasti notiek naktī), bet, tā kā es biju aizgājusi jau drusku par tālu un tur bija kaut kādi čaļi, es jutos pārāk awkward, lai grieztos atpakaļ un piesēstu paklausīties. nekas cits neatlika kā doties prom.

skatījos uz topa pusi, bet tad pamanīju, ka uz turieni iet klasesbiedrs ar draugu bariņu un man bija tāds lol nope, atradīšu citu veikalu.

gāju, skatījos uz smukām mājiņām un sapriecājos, ka īstenībā es dzīvoju tik skaistā pilsētā un mazliet vīlos, ka agrāk to nenovērtēju.

aizgāju uz topiņu, kur gāju visu savu bērnību līdz sešiem gadiem; uzausa jaukās atmiņas par to, kā gāju mammai līdzi pie draudzenēm, kā gāju sešgadniekos uz netālu esošo centra sākumskolu, kā sētā braukājos ar trīsriteni, lielo baļķi kaut kur tālāk pie šķūnīšiem, kas tur vairs nav, kā pēc dažiem gadiem sēdējām kafejnīcā, kas bija paplašinājusi iekštelpas ar mūsu bijušo dzīvokli un kā mūs ielaida apskatīt, kā tur viss izskatījās. sabēdājos, ka man nav nekādu iespēju jelkad vairs atgriezties bērnības mājās, pat ja to ļoti gribētu; paķēru vēl vienu saldējumu.

tipināju tālāk, jau diezgan tumšs. mini sirdstrieka katru reizi, kad kāds negaidīti iznāk no stūra/krustojuma.
ielās skanēja mūzika, sajūta bija kā pēc festa, kad parasti trijos naktī pa parku velkos mājās.
kaut kādā sētā sēdēja ļaužu bariņš, par kaut ko čaloja un gaisā virmoja uguns un cepta šašlika smarža. sakārojās. ne jau šašliks, to es neēdu, tā ģimeniskā pasēdēšana pie ugunskura, kaut vai pie grila.

tad pa neierasto ceļu devos mājās, bet kad nonācu pie krustojuma mājas<->pludmale, devos tomēr jūras virzienā.
tumšs, bija tāds 'ceru, ka tur nav kaut kādi maniakāli krīpī cilvēki'. daudzi tur pastaigājās ar suņiem; kad centos kaut kā tikt garām vietai, kur visapkārt ir applūdis, ceļa vidū stāv saimnieki un dauzās divi suņi, viens man tik sāpīgi ietriecās ikrā, auč.

pie jūras bija interesanti pavērot kaut kur tālumā mirgojošās gaismiņas (visādās krāsās, atgādināja eglīšu lampiņu virteni)





staigāju gar jūras malu; tik silti, vārgs, patīkams vējiņš, nomierinošā jūras šalkoņa, zem kājām gurkstošie gliemežvāki, bija tāds miers un klusums, negribējās doties prom





** un tad man zvanīja māte un prasīja kur es esmu un kāpēc es nevarēju pateikt, ka kaut kur eju. mēs jau it kā iepriekš runājām, ka iešu, kad viņa atnāks no darba, bet tā kā sencis pārradās ātrāk, gāju pēc viņa atnākšanas. lol un kāpēc man vienmēr par kaut ko jāatskaitās

un tā es pārnācu mājās. saldētavā mani gaidīja trešais saldējums. mļe, viss sākās ar to hesīti. pirms tam man tik labi gāja ar griķīšiem un salātiņiem un bez šokolādēm un visādiem citiem našķiem un pat negribējās, bet tagad atkal visi vecie netikumi atpakaļ. it kā jau jāvaino sevi, ka pārāk vājš gribasspēks, bet vecāki ir ļotiļoti ļauni un vienmēr visu ko sapērk un tad speciāli kārdina, un, kad atkal sāku našķoties, zobojas :c šņuk.

ā, ā, es nepateicu - vakar, kad staigāju apkārt fočēdama visādus stabus un akmeņus kulturoloģijas atzīmei, pie manis pienāca čalis un prasīja, kur apstājas 3. autobuss, un - iedomājieties! - es spēju izdvest sakarīgas skaņas un pateicu, lai iet taisni uz priekšu, kamēr ierauga autobusa pieturu. viņam bija akcents un viņš tik pieklājīgi un sirsnīgi pateicās, aw

kas man par piedzīvojumiem, lol
bet ar mani tāpat nekad nekas interesants nenotiek, tāpēc jāraksta vien par divu stundu pastaigu

un tagad es dodos čučēt, gandarīta par to, ka šodien laiks nav gluži velti izšķiests, jo gandrīz izlasīta grāmata (nevarēju atrauties, tagad esmu pie nodaļas, kur pazuda lidija) un pastaidziņa un bija kādu laiku miers un es nevarētu teikt, ka man nepatīk cilvēki, bet es tiešām jūtos neērti un tāpēc labāk jūtos vientulīgā pastaigā, lai gan pa reizei droši vien būtu jauki arī kāda ar sarunām par dzīvi

šodien konsultāciju diena, it kā bija jāiet uzrakstīt lielais kd par visu grāmatvedībā, bet es neaizgāju, jo nebija laika, spēka un vēlēšanās vienpadsmitos kaut ko vēl mācīties.
vakar skolā noskrēju krosiņu, uzradās enerģija, likās, ka varētu vēl.
pārgāju mājās, paķēru fočīgo un trīs stundas gandrīz bez apstājas staigāju apkārt pa ezerkrastu, fočējot visu, kas kustas un nekustas, pie reizes arī kulturoloģijā būs bildes tai papildus atzīmei "burti dabā".
pēc tam aizgāju uz centru, nopirku blociņu un divas tintes pildspalvas, gāju mājās.
tad kādas divarpus stundas atpūtos un ar kājām gājām uz teātri, "trīs draugiem". viss kā grāmatā, jā. sākot no 2. cēliena vidus man iepatikās, bet pirmā puse ne sevišķi. bet nu pie vainas varētu būt tas, ka es biju ļoti nogurusi, man bija auksti un likās, ka tūlīt atlūzīšu. beigās vēl sāka gribēties ēst :D
bet nu jā, tad pārbraucām mājās, apēdu biezpienu un ielikos gultā. tiiiiiik laba sajūta bija, aizmigu uzreiz.
note to self: atstāj taču beidzot to datoru un biežāk ej pastaigāties.
sanāca tīri ok pumpurbilde (mantāšķiet). un man vēl jāizšķiro tās simt vārnbildes.
tagad mājās esmu viena pati un tas nozīmē... MŪZIKA BEZ AUSTIŅĀM AWWWWWWWW YEAAAA

nē, tiešām, mamma ir brīnums, jo no viņas neko nevar noslēpt - man pilnīgi nekas nav jāsaka, viņa pati visu atmin un tad man mute vaļā.

da labi, es nezinu, ko teikt. it kā liekas, ka cilvēks vairs nav tavā dzīvē un tad - bam! - ienāk atpakaļ
esmu apmulsusi diezgan

skolā iedomājos, ka zīmulis ir baigi īss, vajag jaunu.
pārnāku mājās un uz galda stāv trīs jauni zīmuļi

laikam ir diezgan traki, jo es jūtos ļoti socially awkward pat ar maziem bērniem. un man ir neērti atrasties citu mājā, (kaut tagad esmu pie krustmātes) nosēžos dīvāniņā un palieku tur sēžam. man pat nelīdzētu 'jūties kā mājās', jo, nu, es vienkārši nespēju.
tagad pieskatu māsīcu un vienu čalīti, kas dzīvo anglijā.
man kaut ko stāsta un es tikai māju ar galvu, nezinu, ko teikt. ok, laikam jau no manis arī neko negaida.
man ir vēsi, šķiet, arī mini sunītis trīcinās, jāpaņem blakus, trīcināsimies kopā.
paņēmu līdzi 'lepnums un aizspriedumi', bet ieinteresēja sīko sarunas.
es gan labāk tagad atrastos mājās, sasegtos, uzvārītu zaļo tēju un liktos čučēt, jo diena bija gara (btw ar draudzeni vienīgās sportojām un atklājām laukā sportošanu ar km skrējieniņu apkārt sporta laukumam un baznīcai, tā nopelnot pa desmitniekam.), bet nu šitie uzvedas labi, neviens nespiedz un negāž apkārt māju, spēlējās savā nodabā.

sīkais māsīcai kaut ko angliski māca, šī mēģina pateikt, beigās:
- nu nē, šito saki anglijā!

burvīgi, trīs dienas no mājas neesmu izgājusi un pēkšņi man deguns ciet (atkal izskatās pēc blakusdobuma iekaisuma, zb jau ar šito padarīšanu), mazliet kakls sāp un ceļas temperatūra (pirms pus h bija 36,85 un tagad jau 36,95)
nu kas tas iiiir
dzeru upeņu tējiņu un tūlīt atkal ausīs likšu vati, jo tās arī atkal dīvaini uzvedas

lol šodien burti uz klaviatūras jaucas vietām un sanāk nesakarīgi vārdi, visu laiku jālabo

cat. i'm a kitty cat. and i dancedancedance and i dancedancedance
cat. i'm a kitty cat. and i meowmeowmeow and i meowmeowmeow

tā dziesma ir hilarious, sakiet ko gribiet :D vēl joprojām patīk

cat. i'm a kitty cat *dipina pirkstus ritmā*

http://youtu.be/_AlSnTcet4U

tik labs fanu koris, aaaaaa
es gribu kādreiz aizbraukt uz koncertu kādā lielā valstī un piedzīvot to pašu

es noteikti kādreiz aizbraukšu uz rock am ring vai kaut ko tamlīdzīgu, kur bez maz vai visas grupas ir vienkārši aa. es zinu, ka aizbraukšu, kaut vai pēc 10 gadiem, bet aizbraukšu, jo tas ir manā (vēl neuzrakstītajā) bucketlistē. un, ja viņi neizjuks, es noteikti kādreiz tikšu uz evanescence. kamēr citi pirks mašīnas, es krāšu algas un došos piedzīvojumos. lol. būs kādreiz jāsaņemās. mana dzīve nebūs pilnīga, ja es to neizdarīšu. jā, tie ir pagaidām mani lielākie sapņi.

eu, bet vispār, būtu interesanti uztaisīt bucketlistu. varbūt jāuzraksta un tad kaut kur jānoslēpj, pēc gadiem jāpaskatās, kādas ir bijušas vēlēšanās un kas ir piepildījies, kādas vēlmes mainījušās, ko vēl joprojām gribētu piepildīt.
dažreiz jau vēlēšanās piepildās, piemēram, es agrāk ļoti gribēju laminātu un man tagad ir lamināts :DD es vienmēr esmu gribējusi portatīvo un man, iespējams, šovasar tāds būs.
tas tā par materiālajām lietām, bet ir arī dažas ne tādas vēlmes, piemēram, tas pats ceļojums uz kādu festu, redzēt ziemeļblāzmu utt.
jā, sākšu rakstīt.


interesanti, ka es ciboju gandrīz katru dienu, bet twitterī parādos arvien retāk. agrāk bija otrādi un ciboju labi ja reizi mēnesī.

'on volcano' tik čilīga mūzika. hipnotizējoši, sajūta, ka atrodos festā un tāds miers un viss tik jauki
parasti es neko tādu neklausos, bet kaut kā baigi piesaista.
cerams, summersoundā viņi spēlēs pa nakti (man sajūta, ka tādai mūzikai piestāv tumsa) un laikā, kad man būs jāiet klausīties, nespēlēs, teiksim, instrumenti vai kāda cita grupa.
šobrīd tikai šie divi no visiem izziņotajiem māksliniekiem saista, ceru, ka būs vēl kas manai ausij tīkams.

mani diezgan skumdina tas, ka manējās uz festu vairāk iet iet 'ietusēt' un flirtēt ar džekiem, ne baudīt mūziku. nē nu lai jau, katram savs. man ir diezgan neērti vilkt viņas pie mūzikas, no kā viņām ne silts, ne auksts.
pagājušogad gan uz vakara pusi radās laba kompānija, pirmo reizi satiku savu twitter draudzeni un vēl dažas no forumu laikiem.
par otro dienu man pokerfeiss. nē, bet jaukas atmiņas īstenībā, i regret nothing. tikai būtu jauki, ja tās atmiņas noglabātos kādā dziļā smadzeņu nostūrītī, nevis visu laiku uzpeldētu. smadzenes, lūdzu? let me be free

no vienas puses jutīšos uzbāzīga, no otras - mocīšos sirdsapziņas pārmetumos, ka neesmu apsveikusi. kolaidara

nu labi, pēdējo reizi.
jāsagaida 14:14 un jāspiež 'sūtīt'

edit: okei, viss, jūtos tā, it kā nebūtu neko sūtījusi.
tagad miers un varu par to vairs nedomāt :)

es tagad kādu nedēļu negribu redzēt šokolādi (būsim godīgi, es ļoti mīlu šokolādi, ilgāk droši vien nespētu dzīvot bez)

un izrādās, ka man garšo marcipāns. kad biju sīka, bija tāds pēee, bet tagad omnomnom
moš sīpolus, sēnes, subproduktus, speķi utt. arī ar laiku sākšu cienīt (nu gan - salīdzināju marcipānu ar iekšām)

es kļūstu ļoti bērnišķīga, kad runa ir par manu privāto krūzīti. *niķīgs ieraksts*
man ļoti nepatīk, ja kāds cits no tās dzer. nepatīkami, kad aizeju uz virtuvi, gribu uztaisīt tēju, bet mana krūzīte aizņemta.
sīkais šito zin un vienmēr smīn, šodien pat bija tāds ļauns smiekliņš un 'šī man ir pati mīļākā >:)' un tad man tāds kodiens lūpā :B
nubetnubet tā ir mana krūzīte un tas visiem sen zināms, mājās ir vēl daudzas, bet nē, viņam jāņem tieši manējā :(
ok, vienreiz paņēmu narvesena krūzi ar kaķi, sāku lietot to. ko sīkais? protams, ņem to pašu. labi, atdevu viņam to, pati paņēmu savu veco, mīļo krūzīti. loģiski, ka narvesena tagad stāv plauktiņā un krāj putekļus.
ok, ievācās manā istabā. ok, stundām sēž pie datora, kad man vajag galdu mācībām. ok, visu dienu sēž manā dīvānā, skatās multenes un visu piedrupačo vai nolaista. ok, nospeķo klaviatūru un peli, noķipina galdu, piegružo. ok, trokšņo, kad man jādomā esejas. ok, okupē manus plauktus. nu kāpēc nevar vismaz manu krūzīti atstāt mierā, nu KĀPĒEC *le cry*

pēdējās dienās man ir grūti aizmigt. varbūt tas dēļ pilnmēness.
zem segas karsti, kaut radiatori nav kļuvuši siltāki. gribās nosegties nost, bet tad atkal paliek auksti.
spilvens arī nešķiet ērts, labāk guļu bez vai uzlieku to uz galvas :D neprasiet, nezinu kāpēc, bet baigi patīkama sajūta

šodien ražīga diena - sacepām speķrausīšus (kurus es neēdu), biezpiena bulciņas, kanēļa bulciņas, nokrāsojām olas sīpolu mizās, nokrāsojām olas ar mākslīgajām krāsām, uztaisīju krabju salātus, izsūcu mājas
esam gatavi lieldienām (kas man personīgi ir pavasara svētki)
tagad pelnīta atpūta

otrā bezapetītes diena.
nodomāju - apēdīšu vismaz graudaino biezpienu, jo spēka nav, pat karoti īsti nevarēju noturēt
slikta ideja, ķermenis tagad to liek nožēlot

vakar apēdu auzu tumīti, pus banānu un vienu smailiju

šonedēļa tāda dīvaina - tad galva sāp, tad ausis, tad nežēlīgi miegs nāk. pāris dienas papilināju ausīs, it kā tagad vairāk nesāp.
temperatūras nav, bet nu īsti vesela arī nejūtos.