Apr. 28., 2012 | 11:07 pm
No:: surrender
man likās, ka būs tikai 2 brīvdienas, bet tad man aizgāja, ka otrdiena arī brīva.
yay vairāk brīva laika pastaigām. jo, šķiet, esmu kļuvusi par vientuļo pastaigu frīku. vismaz pēdējās dienās man iepaticies iet vienai pa gandrīz tukšām ielām un vērot Liepājas arhitektūru. patīk visas tās grezni izrotātās mājas un koka mājeles ar aplūzušām durvīm un nolobījušos krāsu.
pusi dienas nostaigāju pa māju pidžamā, pēc tam sīkais ātrāk bija jāsavāc no dārziņa. un tad uzspīdēja saulīte un man bija tāds ffffuuuuu kāpēc man tagad jāsēž mājās. un nē, es ar viņu nekur negribu iet, jo viņš mūždien čīkst un pīkst, kaut ko grib, tad viņam šis un tas nepatīk, tad viņam sāp kājas, tad viņš mani neklausa, niķojas un bojā garastāvokli.
un tā būs visu vasaru, jo sencis strādās no rīta līdz vēlam vakaram, mammai dežūras, sīkajam vairs dārziņš nebūs un man visu laiku būs jārēķinās ar to, ka jebkurā brīdī man var pateikt, ka man ar viņu jāauklējas. ne jau tas, ka man būtu grūti vai kā, bet tas, ka visu laiku jutīšos fakin piesieta. un man nav izvēle, tas ir kā pienākums. sīkajam forši - ies laukā, ciemosies pie sētas bērniem, braukās ar riteni un man gribot negribot būs jāsēž mājās. patīk, ka tad, kad senčiem kaut ko vajag (piemēram, tētis aizbrauc makšķerēt), viņu vienu pašu var atstāt mājās, bet, kad man - nefiga, nekur tu neiesi, nevar atstāt bērnu vienu (kādus piecus mēnešus iepriekš pateicu datumu, kad došos uz festivālu, bet tad pēkšņi - nē, gaidi, kad būšu mājās, tad varēsi iet)
betnujā. sagaidīju, kad tētis astoņos atbrauca un tad devos prom, nevienam neko nesakot**. paklaiņoju pa ieliņām, viss klusu, cilvēku maz, mājiņas skaistas. tik patīkami silti, daudzi jau staigā ar īsajām rociņām, sajutos neērti ar savu lielo šalli. tas man atsauca atmiņā tālo divtūkstoš septīto vai astoto, kad daudzi emo stila piekritēji staigāja šallēs vasarā, kad pārējie pat nezināja, kur savu ādu likt.
aizgāju uz rimiķi, stāvēju pie ledusskapja un ilgi nevarēju izdomāt (kā jau mūždien es - ir gadījies arī 15 minūtes svaidīties no plaukta uz plauktu), kādu saldējumu ņemt. atmetu ar roku un paķēru gotiņu uz puļķīša. nostājos pie 'ātrās kases' (rindas visur bija vienādi GARAS) un uznāca dusma par to, ka kādi pieci cilvēki tur stāv ar saviem megagroziem un es tur beigās ar savu nelaimīgo, kūstošo saldējumu. priekš kam vispār tāds uzraksts 'ātrā kase', nekad nav piedzīvots, ka tur tiešām viss notiktu ātrāk kā citās.
ēdu savu gotiņu un tad es tiku pie tās karameles un tad tāds aaaaa foodgasm.
tālāk aizsteberēju līdz tiltam, tur mazliet pajūsmoju par mākoņa zeltaino maliņu, kas smuki atspīdēja ūdenī.
aizgāju līdz kuģīšiem, uzņēmu bildi (kas nav domāta likšanai flickrā, jo ne tuvu nav tā labākā, bet gribējās ilustrēt tekstu, galu galā - atzīstiet, ar bildītēm interesantāk lasīt).
gāju pa promenādi, fonteinā skanēja forša mūzika (vēl tikai divi mēneši līdz es oficiāli varēšu doties uz koncertiem, kas parasti notiek naktī), bet, tā kā es biju aizgājusi jau drusku par tālu un tur bija kaut kādi čaļi, es jutos pārāk awkward, lai grieztos atpakaļ un piesēstu paklausīties. nekas cits neatlika kā doties prom.
skatījos uz topa pusi, bet tad pamanīju, ka uz turieni iet klasesbiedrs ar draugu bariņu un man bija tāds lol nope, atradīšu citu veikalu.
gāju, skatījos uz smukām mājiņām un sapriecājos, ka īstenībā es dzīvoju tik skaistā pilsētā un mazliet vīlos, ka agrāk to nenovērtēju.
aizgāju uz topiņu, kur gāju visu savu bērnību līdz sešiem gadiem; uzausa jaukās atmiņas par to, kā gāju mammai līdzi pie draudzenēm, kā gāju sešgadniekos uz netālu esošo centra sākumskolu, kā sētā braukājos ar trīsriteni, lielo baļķi kaut kur tālāk pie šķūnīšiem, kas tur vairs nav, kā pēc dažiem gadiem sēdējām kafejnīcā, kas bija paplašinājusi iekštelpas ar mūsu bijušo dzīvokli un kā mūs ielaida apskatīt, kā tur viss izskatījās. sabēdājos, ka man nav nekādu iespēju jelkad vairs atgriezties bērnības mājās, pat ja to ļoti gribētu; paķēru vēl vienu saldējumu.
tipināju tālāk, jau diezgan tumšs. mini sirdstrieka katru reizi, kad kāds negaidīti iznāk no stūra/krustojuma.
ielās skanēja mūzika, sajūta bija kā pēc festa, kad parasti trijos naktī pa parku velkos mājās.
kaut kādā sētā sēdēja ļaužu bariņš, par kaut ko čaloja un gaisā virmoja uguns un cepta šašlika smarža. sakārojās. ne jau šašliks, to es neēdu, tā ģimeniskā pasēdēšana pie ugunskura, kaut vai pie grila.
tad pa neierasto ceļu devos mājās, bet kad nonācu pie krustojuma mājas<->pludmale, devos tomēr jūras virzienā.
tumšs, bija tāds 'ceru, ka tur nav kaut kādi maniakāli krīpī cilvēki'. daudzi tur pastaigājās ar suņiem; kad centos kaut kā tikt garām vietai, kur visapkārt ir applūdis, ceļa vidū stāv saimnieki un dauzās divi suņi, viens man tik sāpīgi ietriecās ikrā, auč.
pie jūras bija interesanti pavērot kaut kur tālumā mirgojošās gaismiņas (visādās krāsās, atgādināja eglīšu lampiņu virteni)
staigāju gar jūras malu; tik silti, vārgs, patīkams vējiņš, nomierinošā jūras šalkoņa, zem kājām gurkstošie gliemežvāki, bija tāds miers un klusums, negribējās doties prom
** un tad man zvanīja māte un prasīja kur es esmu un kāpēc es nevarēju pateikt, ka kaut kur eju. mēs jau it kā iepriekš runājām, ka iešu, kad viņa atnāks no darba, bet tā kā sencis pārradās ātrāk, gāju pēc viņa atnākšanas. lol un kāpēc man vienmēr par kaut ko jāatskaitās
un tā es pārnācu mājās. saldētavā mani gaidīja trešais saldējums. mļe, viss sākās ar to hesīti. pirms tam man tik labi gāja ar griķīšiem un salātiņiem un bez šokolādēm un visādiem citiem našķiem un pat negribējās, bet tagad atkal visi vecie netikumi atpakaļ. it kā jau jāvaino sevi, ka pārāk vājš gribasspēks, bet vecāki ir ļotiļoti ļauni un vienmēr visu ko sapērk un tad speciāli kārdina, un, kad atkal sāku našķoties, zobojas :c šņuk.
ā, ā, es nepateicu - vakar, kad staigāju apkārt fočēdama visādus stabus un akmeņus kulturoloģijas atzīmei, pie manis pienāca čalis un prasīja, kur apstājas 3. autobuss, un - iedomājieties! - es spēju izdvest sakarīgas skaņas un pateicu, lai iet taisni uz priekšu, kamēr ierauga autobusa pieturu. viņam bija akcents un viņš tik pieklājīgi un sirsnīgi pateicās, aw
kas man par piedzīvojumiem, lol
bet ar mani tāpat nekad nekas interesants nenotiek, tāpēc jāraksta vien par divu stundu pastaigu
un tagad es dodos čučēt, gandarīta par to, ka šodien laiks nav gluži velti izšķiests, jo gandrīz izlasīta grāmata (nevarēju atrauties, tagad esmu pie nodaļas, kur pazuda lidija) un pastaidziņa un bija kādu laiku miers un es nevarētu teikt, ka man nepatīk cilvēki, bet es tiešām jūtos neērti un tāpēc labāk jūtos vientulīgā pastaigā, lai gan pa reizei droši vien būtu jauki arī kāda ar sarunām par dzīvi
yay vairāk brīva laika pastaigām. jo, šķiet, esmu kļuvusi par vientuļo pastaigu frīku. vismaz pēdējās dienās man iepaticies iet vienai pa gandrīz tukšām ielām un vērot Liepājas arhitektūru. patīk visas tās grezni izrotātās mājas un koka mājeles ar aplūzušām durvīm un nolobījušos krāsu.
pusi dienas nostaigāju pa māju pidžamā, pēc tam sīkais ātrāk bija jāsavāc no dārziņa. un tad uzspīdēja saulīte un man bija tāds ffffuuuuu kāpēc man tagad jāsēž mājās. un nē, es ar viņu nekur negribu iet, jo viņš mūždien čīkst un pīkst, kaut ko grib, tad viņam šis un tas nepatīk, tad viņam sāp kājas, tad viņš mani neklausa, niķojas un bojā garastāvokli.
un tā būs visu vasaru, jo sencis strādās no rīta līdz vēlam vakaram, mammai dežūras, sīkajam vairs dārziņš nebūs un man visu laiku būs jārēķinās ar to, ka jebkurā brīdī man var pateikt, ka man ar viņu jāauklējas. ne jau tas, ka man būtu grūti vai kā, bet tas, ka visu laiku jutīšos fakin piesieta. un man nav izvēle, tas ir kā pienākums. sīkajam forši - ies laukā, ciemosies pie sētas bērniem, braukās ar riteni un man gribot negribot būs jāsēž mājās. patīk, ka tad, kad senčiem kaut ko vajag (piemēram, tētis aizbrauc makšķerēt), viņu vienu pašu var atstāt mājās, bet, kad man - nefiga, nekur tu neiesi, nevar atstāt bērnu vienu (kādus piecus mēnešus iepriekš pateicu datumu, kad došos uz festivālu, bet tad pēkšņi - nē, gaidi, kad būšu mājās, tad varēsi iet)
betnujā. sagaidīju, kad tētis astoņos atbrauca un tad devos prom, nevienam neko nesakot**. paklaiņoju pa ieliņām, viss klusu, cilvēku maz, mājiņas skaistas. tik patīkami silti, daudzi jau staigā ar īsajām rociņām, sajutos neērti ar savu lielo šalli. tas man atsauca atmiņā tālo divtūkstoš septīto vai astoto, kad daudzi emo stila piekritēji staigāja šallēs vasarā, kad pārējie pat nezināja, kur savu ādu likt.
aizgāju uz rimiķi, stāvēju pie ledusskapja un ilgi nevarēju izdomāt (kā jau mūždien es - ir gadījies arī 15 minūtes svaidīties no plaukta uz plauktu), kādu saldējumu ņemt. atmetu ar roku un paķēru gotiņu uz puļķīša. nostājos pie 'ātrās kases' (rindas visur bija vienādi GARAS) un uznāca dusma par to, ka kādi pieci cilvēki tur stāv ar saviem megagroziem un es tur beigās ar savu nelaimīgo, kūstošo saldējumu. priekš kam vispār tāds uzraksts 'ātrā kase', nekad nav piedzīvots, ka tur tiešām viss notiktu ātrāk kā citās.
ēdu savu gotiņu un tad es tiku pie tās karameles un tad tāds aaaaa foodgasm.
tālāk aizsteberēju līdz tiltam, tur mazliet pajūsmoju par mākoņa zeltaino maliņu, kas smuki atspīdēja ūdenī.
aizgāju līdz kuģīšiem, uzņēmu bildi (kas nav domāta likšanai flickrā, jo ne tuvu nav tā labākā, bet gribējās ilustrēt tekstu, galu galā - atzīstiet, ar bildītēm interesantāk lasīt).
gāju pa promenādi, fonteinā skanēja forša mūzika (vēl tikai divi mēneši līdz es oficiāli varēšu doties uz koncertiem, kas parasti notiek naktī), bet, tā kā es biju aizgājusi jau drusku par tālu un tur bija kaut kādi čaļi, es jutos pārāk awkward, lai grieztos atpakaļ un piesēstu paklausīties. nekas cits neatlika kā doties prom.
skatījos uz topa pusi, bet tad pamanīju, ka uz turieni iet klasesbiedrs ar draugu bariņu un man bija tāds lol nope, atradīšu citu veikalu.
gāju, skatījos uz smukām mājiņām un sapriecājos, ka īstenībā es dzīvoju tik skaistā pilsētā un mazliet vīlos, ka agrāk to nenovērtēju.
aizgāju uz topiņu, kur gāju visu savu bērnību līdz sešiem gadiem; uzausa jaukās atmiņas par to, kā gāju mammai līdzi pie draudzenēm, kā gāju sešgadniekos uz netālu esošo centra sākumskolu, kā sētā braukājos ar trīsriteni, lielo baļķi kaut kur tālāk pie šķūnīšiem, kas tur vairs nav, kā pēc dažiem gadiem sēdējām kafejnīcā, kas bija paplašinājusi iekštelpas ar mūsu bijušo dzīvokli un kā mūs ielaida apskatīt, kā tur viss izskatījās. sabēdājos, ka man nav nekādu iespēju jelkad vairs atgriezties bērnības mājās, pat ja to ļoti gribētu; paķēru vēl vienu saldējumu.
tipināju tālāk, jau diezgan tumšs. mini sirdstrieka katru reizi, kad kāds negaidīti iznāk no stūra/krustojuma.
ielās skanēja mūzika, sajūta bija kā pēc festa, kad parasti trijos naktī pa parku velkos mājās.
kaut kādā sētā sēdēja ļaužu bariņš, par kaut ko čaloja un gaisā virmoja uguns un cepta šašlika smarža. sakārojās. ne jau šašliks, to es neēdu, tā ģimeniskā pasēdēšana pie ugunskura, kaut vai pie grila.
tad pa neierasto ceļu devos mājās, bet kad nonācu pie krustojuma mājas<->pludmale, devos tomēr jūras virzienā.
tumšs, bija tāds 'ceru, ka tur nav kaut kādi maniakāli krīpī cilvēki'. daudzi tur pastaigājās ar suņiem; kad centos kaut kā tikt garām vietai, kur visapkārt ir applūdis, ceļa vidū stāv saimnieki un dauzās divi suņi, viens man tik sāpīgi ietriecās ikrā, auč.
pie jūras bija interesanti pavērot kaut kur tālumā mirgojošās gaismiņas (visādās krāsās, atgādināja eglīšu lampiņu virteni)
staigāju gar jūras malu; tik silti, vārgs, patīkams vējiņš, nomierinošā jūras šalkoņa, zem kājām gurkstošie gliemežvāki, bija tāds miers un klusums, negribējās doties prom
** un tad man zvanīja māte un prasīja kur es esmu un kāpēc es nevarēju pateikt, ka kaut kur eju. mēs jau it kā iepriekš runājām, ka iešu, kad viņa atnāks no darba, bet tā kā sencis pārradās ātrāk, gāju pēc viņa atnākšanas. lol un kāpēc man vienmēr par kaut ko jāatskaitās
un tā es pārnācu mājās. saldētavā mani gaidīja trešais saldējums. mļe, viss sākās ar to hesīti. pirms tam man tik labi gāja ar griķīšiem un salātiņiem un bez šokolādēm un visādiem citiem našķiem un pat negribējās, bet tagad atkal visi vecie netikumi atpakaļ. it kā jau jāvaino sevi, ka pārāk vājš gribasspēks, bet vecāki ir ļotiļoti ļauni un vienmēr visu ko sapērk un tad speciāli kārdina, un, kad atkal sāku našķoties, zobojas :c šņuk.
ā, ā, es nepateicu - vakar, kad staigāju apkārt fočēdama visādus stabus un akmeņus kulturoloģijas atzīmei, pie manis pienāca čalis un prasīja, kur apstājas 3. autobuss, un - iedomājieties! - es spēju izdvest sakarīgas skaņas un pateicu, lai iet taisni uz priekšu, kamēr ierauga autobusa pieturu. viņam bija akcents un viņš tik pieklājīgi un sirsnīgi pateicās, aw
kas man par piedzīvojumiem, lol
bet ar mani tāpat nekad nekas interesants nenotiek, tāpēc jāraksta vien par divu stundu pastaigu
un tagad es dodos čučēt, gandarīta par to, ka šodien laiks nav gluži velti izšķiests, jo gandrīz izlasīta grāmata (nevarēju atrauties, tagad esmu pie nodaļas, kur pazuda lidija) un pastaidziņa un bija kādu laiku miers un es nevarētu teikt, ka man nepatīk cilvēki, bet es tiešām jūtos neērti un tāpēc labāk jūtos vientulīgā pastaigā, lai gan pa reizei droši vien būtu jauki arī kāda ar sarunām par dzīvi