surrender -

šodien piepalīdzēju mammai - pamazgāju burkas, pēcāk salējām tajās bērzu sulu. bundulī vēl palika pāri, piesolījām kaimiņiem, tikai mums aptrūkās kur liet, tāpēc šamajiem jāsagādā pāris burku.

pabeidzu lasīt 'lepnums un aizspriedumi', tuvākajā laikā noskatīšos arī filmu.

pēc tam atkal biju patipināt pa pilsētu.
pa ceļam, liekas, redzēju vienu zināmu čali, bet neesmu pārliecināta, jo vējš pūta acīs matus un mazliet asaroja acis.
un uz tilta mani aizķēra un sasveicinājāmies ar bijušo klasesbiedru.
tad vēl vakar redzētais klasesbiedrs un aizvakar garām pabrauca kopš dārziņa izlaiduma nesatikts grupiņas biedrs. no sākuma man bija tāds 'pag, tas ir? krišjānis? nē, ok, man laikam rādās', bet tad mamma
- haaa, nu, redzēji?
- ko ta'? to čali?
- nu jā, jūs taču kopā dārziņā gājāt.
- ā, nu man jau tā likās, ka redzēts
- nemaz nav mainījies. tam puikam bija tādi sprogaini mati un smukas, brūnas acis

lol ok kas tik ar mani nenotiek trīs dienas izejot pastaigā :D

biju rimiķī, skatījos uz griķu cenām, vienā plauktā uz cenas rakstīts tāda un tāda firma, Ls 1,19 par kg. paskatos uz paciņas - 900g. šmaucējiņi. aizgāju uz maximu un par to pašu cenu dabūju veselu kg.
atkal nopirku gotiņu, tās karameles dēļ ir vērts nogalināt
bet rīt man atkal sākas griķīši ar salātiņiem un centīšos neielaisties nekādās afērās ne ar šokolādēm, ne gotiņām, ne cepumiem. pirmajā gan senči plāno doties makšķerēt un mums ar sīko būs jāiet uz hesīti, būs jāpārbauda gribasspēks.

kad gāju garām manam bērnudārzam, ieraudzīju spēļu laukumiņu, mazos vārtiņus un atcerējos, ka pa tiem vienmēr ar mammu gājām ārā.
un vēl es spilgti atceros saulainu dienu, mamma tieva kā puļķītis, savā skaistajā, raibajā, vējā plandošajā kleitā, es viņai skrienu pretī un viņa mani paceļ opā :,)
un vēl bija tāds fail - mēs tā rikšojām uz dārziņu, aizejam līdz grupiņai, a tur - durvis ciet. mammai uz darbu; neko darīt atstāj mani turpat - aiziet. pēc kāda laiciņa atnāk atpakaļ smiedamās, izrādījās, ka kaut kas ar pulksteni bija ne tā - vai nu par ātru modinātājs bija uzlikts vai nebija pareizs laiks.
haa un vēl tā reize, kad man pateica, ka oma atnāks pakaļ ātrāk, vēl pirms diendusas.. es paliku nomodā, zīmēju, pēc tam spēlējos leļļu stūrītī un aizmigu uz dīvāniņa. oma par mani pilnīgi aizmirsa, biju vīlusies, visi jau bija mājās, mēs ar audzīti sēžam un gaidam, neviens nenāk. teicu, ka pati varu aiziet mājās un veltīju neizpratnes pilnu 'es taču ceļu zinu kā savus piecus pirkstus, nu kāpēc es nevaru iet?' skatienu, kad viņa atteicās mani kaut kur laist. vēlāk viņa pazvanīja un man beidzot atnāca pakaļ, tikai neatceros kas.

man tiešām ļoti pietrūkst laiks, kad dzīvoju vītolu ielas (centrā) trīsistabu dzīvoklī. mēs gan dzīvojām diezgan trūcīgi, cik nu mamma ar savu medmāsas profesiju varēja nopelnīt, taču tas bija jaukākais laiks manā mūžā - mamma mani vienmēr vadāja pie draudzenēm, viņas nāca pie mums, visu dienu pavadīju laukā ar sētas bērniem, darījām visādus nedarbus, lielās sētas meitenes ar mani ucinājās, man bija labākā draudzene, mājās bija kaķi utt. par tām mājām man ir palikušas ļoti jaukas atmiņas, cik nu varu atcerēties - pārvācāmies, kad man bija seši gadi. bezjēdzīgi ilgojos pēc tā visa. bet ko var darīt, mammai lielā mīla un nopietnas attiecības, dzīvojam mēs visi kopā vēl šobaltdien, būs jau kādi ē 12, 13 gadi.


te piemīlīgs zvirbulēns, kas pie mājām rušinājās smiltiņās