surrender

ļoti ļoti ļoti ļoti nereāli ļoti kaitina, ka cilvēki nerēķinās ar citiem un nevar laicīgi pateikt kas un kā.
pašā pēdējā mirklī pasaka un tad man pa galvu pa kaklu jāskrien vai arī viss tiek atcelts un tad ir vilšanās. tā nosit garīgo.
un man arī riebjas, ja ilgi kavē un nepabrīdina, var tak uzrakstīt sms 'gadījusies aizķeršanās, būšu 10 min vēlāk', tas taču nav tik grūti, ko? (parasti nekādas ārkārtējas situācijas nav bijušas, ka to nevar izdarīt)

ir sajūta, ka es vienīgā cenšos citus nepievilt, vienmēr esmu laicīgi, cenšos nokārtot visu tā, lai būtu kā norunāts. un ja kaut kas neizdodas, jūtos tizli, ka manis dēļ manījušies plāni. bet par mani citiem vienkārši nospļauties. paldies, paldies, novērtēju :)

šodien atgriezās besis ar visām attiecīgajām domām un emocijām bagāžā.

izlasīju, ka būs zona, kur gaismas pils būšot atvērta 24/7. brb, pārceļos tur uz dzīvi.
braucot garām jokoju, ka tā ir mana nākamā darbavieta. bet ja nopietni, es tur kādreiz gribētu strādāt.
vismaz būtu jauki, ja dzīvotu netālu no bibliotēkas un varētu turp viens un divi aiztipināt kājām.
sapņi sapnīši.

es gribu slēptuvi

welp, mēs esam pārāk ļoti darbaholiķes un perfekcionistes.
jātaisa vēsturē radošais, izdomājām taisīt grāmatiņu.
aizgāju pie draudzenes divpadsmitos un nu tikai mani pārveda mājās. visi jau aizmiguši, sajūta, it kā es no fonteina būtu pārnākusi or smth (bet nē, pat ja es gribētu, man nebūtu, ar ko iet). UN VĒL NEESAM PABEIGUŠAS. nē, nu it kā viss ir gatavs, informācija salikta, sakārtota, noformējums ir, bet problēmas ar printēšanu, jo wordā nekādi nevar sataisīt vienādi pareizu tabulu, vien milimetrs un otrā pusē ir nobīde un just kāpēc mēs tā sevi mocam

bet bija forši, jo vajadzēja braukt fočēties pie ēkām, kur 1919. gadā mitinājās ulmanis un pagaidu valdība unun man bija iespēja papiņķerēties ar spoguļkameru, un just wiiii, sajutos kā bērns. un mēs kādas 10 minūtes parkojāmies milzīgā stāvvietā un es jau zaudēju ticību, ka mēs to izdarīsim, un bišķiņ pārkāpām likumu, stāvot neatļautā vietā, fiksi skrējām pie niedras mitekļa valdemāra ielā un tad tikpat fiksi atpakaļ, khii.

un angļu valodā mana eseja esot jau 'advanced', nevis 'upper-intermediate', patīkami saņemt labus vārdus par ieguldīto darbu.

man patīk, ja ir ko darīt (kaut ko tādu, kas neriebjas), nav laika ne par ko domāt.
good day that is.

visiem kaut kādi biedējošie vai mindfuck sapņi, bet manējā no draudzenes atnāca sms 'nofočē kāda izskatās A3 lapa'. wtf. w.t.f. piedevām tas vēl likās tik īsti. neatceros vai to izdarīju.

mamma no darba atnāca dusmīga kā pūķis, kā ienāca pa durvīm, sāka kasīties par sīkumiem. negribēju strīdēties, tāpēc piegāju klāt, sapurināju un apskāvu. nomierinājās.

sīkais pūcējās, apskāvu, lauzās ārā, izkutināju, beigās gulēja man klēpī un bužināju viņam matus.

all you need is love. nu, kamēr man tāds mierīgs noskaņojums. *apskauj visu pasauli*

http://youtu.be/x_R0XcMx_3U
un tā vienmēr -_-

man liekas, ka mums visiem vienkārši pietrūkst mīlestības un kāds, kam to sniegt.

biju uzlikusi modinātāju, bet nedzirdēju, kā skan, laikam biju ļoti dziļā miegā (man ir uzlikts, lai 10 reizes ik pēc 3 minūtēm atkal skan). pamodos ap deviņiem pēc jaunā laika.

~~ pa nakti nosapņoju, ka čaļi, ar kuriem iepazināmies korn koncertā, atbraukuši dzīvot uz Liepāju un mācas 1. ģimnāzijā. es it kā pie viņiem biju aizgājusi un prasīju, vai viņi nezin, kur ir draudzene (dzīvē caur netu kaut kas viņai ar to vienu čali bīdījās); izrādījās, ka viņa esot pie viņiem dzīvojusi, un tad bez jebkādas ziņas nozudusi. well, izklausījās ticami. ~~

tā kā ģimene vēl nebija atbraukusi atpakaļ, iegāju vannītē, sen nebija būts.

pēc tam izvārīju paciņu rīsus, krūzē ar verdošu ūdeni iemetu pus kubiņu buljona, piemetu pāris karotes rīsu. mēs nekad neesam taisījuši rīsu zupu, es laikam ieviesu jaunu tradīciju, jo bija omnomnom. vēlāk uzēdīšu vēl, jo rīsi vēl palikuši. apnika man viss tas, ko es ikdienā ēdu, pārāk vienveidīgi. ik pārdienas atkal kartupeļi vai makaroni ar kaut kādiem cīsiņiem utt. maize vispār meeeehhhh

nūdeļu zupiņa man arī ir iegaršojusies, tikai tās oriģinālās garšvielas gan nepatīk. laikam kāri pēc zupiņām ietekmē aukstais laiks.

no rīta manā istabā bija 14 grādi, lielajā istabā - 15. es gan aukstumu īpaši nejutu, termometrā paskatījos tikai tad, kad izpūšot elpu iznāca tas tvaiciņš.
tagad man ir dilemma - kontaktā turēt sildītāja vai datora lādētāja vadu.


man patīk miers un klusums. šis rīts bija jauks.

pirms stundas beidzot izlīdu no gultas.
izlasīju pirmās 20 lapas no Edgara Alana Po grāmatas (man nepatīk, kā izklausās Edgars Po, liekas, ka pilnīgi pavisam kas cits), un, ziniet, iepatikās. vispār biju ļotiļoti noilgojusies pēc grāmatām.

teicu, ka brīvdienās gulēšu līdz diviem, un tā arī notika ;D vēl neesmu izlīdusi no gultas.
izlasīju pēdējos divus cēlienus no 'jāzeps un viņa brāļi', tagad turpinu gulšņāt, zem segas ir tik silti un mīksti.
man prasīja, vai šodien celšos un man tāds 'njēehh'. negribu neko. *palien zem segas*

vispār plānoju līdz otrdienai nelīst ārā no mājas. pēc tam būs jātaisa radošais vēsturē, meh. un vispār tik daudz kas jādara - esejas, eksāmena materiāli, zpd un gan jau vēl kaut kas. tā teikt - jaukas brīvdienas. bet nu vismaz laika ir daudz (lai to velti izšķiestu, neko nedarot, un atkal domātu par to, kas nav padarīts >_> jeez, tak atslābstiet, smadzenes. šis jau kā mammai - kamēr pusdienas nav uztaisītas, veļa izžauta, putekļi noslaucīti, atlaisties nespēj ne uz mirkli.)

guļu, izdzirdu divus šausmenes cienīgus kliedzienus, nometu segu un skrienu uz otru istabu.
izrādās - kamēr es lēkāju pa mākonīšiem (not) un sencis virtuvē cep pankūkas, ir aizdedzies pagarinātājs.
ja ne sīkā reakcijas, ja viņš būtu multenes skatījies mūsu istabā, viss tur mierīgi būtu dedzis: aizkariņi, dīvāniņš, gan jau lamināts arī būtu gards kumosiņš :))))
teorētiski mēs tagad ražotāju varētu iesūdzēt tiesā.
bet nu jā. labi, ka mums mājās ir maza sirēniņa.

mana problēma ir tā, ka es bremzēju un visu laiku atlieku mājasdarbus, kur jāraksta un jāizsaka savs viedoklis (esejas, domraksti, 'argumentē savu atbildi'), tāpēc viss vakars paiet gruzoties par to, ka nevaru saņemties. atpūsties arī nevaru, jo visu laiku par to jādomā. kad mēģinu pieķerties darbam, nekas nenāk prātā, skatos uz jautājumu un galvā nevienas domas.

beigās es vienmēr uzrakstu, jo ir vēls vakars (iedvesmas laiks?) un nekas cits neatliek. īstenībā domas pat sāk raisīties, kad sāku rakstīt, bet nu tā gatavošanās.. nepatīkams ieradums/īpatnība visas dzīves laikā, ļoti traucē. kā lai no tā tiek vaļā, ja tas vispār ir iespējams?

varu nedaudz uzelpot, jo mums atcēla 'visu aiz komata nost'. tas man vieš cerību, ka fiziku varētu izvilkt virs pieci.
nu, vismaz pagaidām, ja viņi pēkšņi atkal nemainīs savas domas :)

un prieks, ka vēstures eksāmens būs 24. maijā, 30. likšu pēdējo - matemātikā un būs miers, kamēr dažam labam vēl 20. jūnijā fizika jānoliek.
haha un angļu valoda ir pavasara brīvlaika vidū, paldies, paldies.

cel, saimniece, agri meitas,
lai iet lopus apraudzīt.
govīm teļi, aitām jēri,
kazām mazi kazlēniņi.

jā, sīkajam bija jāiemācās tautasdziesma, un viņš tik bieži atkārtoja, ka man arī sanāca iemācīties.

jāraksta recenzija par 'liepājas papīra' apmeklējumu un es nezinu, ko rakstīt. ievads ir. hmm hmm.
būtu labi, ja es kādam no darbiniekiem atcerētos vārdu vai vismaz kvalifikāciju. bet nē, cel, saimniece, agri meitas gjdfhghjdf

edit: smadzeņu skalošana beidzās, tagad wordā leju ūdeņus.

tātad mans murdziņš. sīkas detaļas vairs neatceros, bet lielos vilcienos:

mēs aizbraucām no kempinga mājiņas, un tad, kad jau bijām nonākuši galā, sapratām, ka mūsu istabiņas atvilktnē palikuši telefoni, maki, atslēgas. tad sākās asiņainas ainiņas ar līķīšiem. kaut kur tai apkaimē uzdarbojās killers, kaut kā tā. (brīdinu - šis teikums būs pretīgs) it kā es aizsūtīju kaut ko pakaļ mūsu mantām, bet tad es attapos koka mājiņas vidū un redzēju cilvēka ādu, nomauktu no ķermeņa, izvārītu (izskatījās kā vārīta cūkas gaļa). mani sagrāba milzīgas bailes, stāvēju, nevarēju paelpot, bija bail, ka tūlīt kāds nogalinās arī mani.

tad es pamodos, sapratu, ka tas bija tikai murgs, bet likās, ka kuru katru mirkli sapnis saplūdīs ar realitāti. saritinājos segā un mēģināju aizmigt.
otro reizi aizmiegot arī nerādījās nekādi vienradži un varavīksnes.

atkal biju koka mājiņā, tur bija bariņš cilvēku, uz balkona pie margām stāvēja bijušais klasesbiedrs. balkons (kā jau sapņos - pilnīgi nereāli) bija lielā augstumā, bija tāda kā migla, mākoņi, debesis, neatceros īsti (es it kā stāvēju pa gabalu no turienes, bet kaut kādā veidā redzēju tā, it kā stāvētu tur). visi smejās, visi jautri. un tad kāds cilvēks ņēma un no visa spēka grūda klasesbiedru, viņš ar labo roku centās satvert margas, bet trieciens bija pārāk spēcīgs un viņš pārkrita pāri. kad tas viss notika, es gribēju skriet viņu glābt, bet nespēju pakustēties, man bija šoks.

un tad es atkal pamodos. labi, ka trešo reizi aizmiegot, murgi vairs nerādījās.

varbūt tas neizklausās tik briesmīgi, bet man bija tādas izjūtas, it kā tas būtu noticis dzīvē, pamostoties bailes nekur nepazuda. redzēju klasesbiedrus guļot gultās, bet īsti vieglāk nekļuva. bija tāda nerealitātes sajūta, it kā tūlīt atkal notiks kaut kas briesmīgs.

es negribu nekad neko tādu vairs piedzīvot.

ok, wow, man kā ar bomi pa galvu prātā ienāca ideja, ka es varētu studēt angļu filoloģiju (jo man patīk pašai sev patulkot dziesmu vārdus). tikai šaize tāda, ka ir vien 30 budžeta vietas. bet nu es jau neko nezaudētu, ja mēģinātu iestāties. un kaut kādas domas sāk nākt, cilvēki, wow. nākamreiz, kad mamma prasīs, vismaz varēšu pateikt vienu variantu.

ok, eju gulēt, ko es te vēl daru bez divdesmit trijos

(tik dīvaina sajūta, ka man ir kaut kāda ideja saistībā ar nākotni. jāieraksta piepildāmo lietu sarakstā, lol)

uuuun tas nu ir izdarīts.



beidzot, beidzot.

šodien ar draudzeni gājām uz pilsētu, īsti nezināju, kur tieši atrodas salons, tāpēc bija tāds 'vismaz pameklēsim'. atradām ļoti viegli, es nesaprotu, kā ar otru draudzeni varējām neieraudzīt izkārtni (pēc meklējumiem tieši nospriedām, ka beigās noteikti izrādīsies, ka esam gājušas garām).
ejot uz otro stāvu, viņa man vēl teica, lai apdomājot vai man tiešām to vajagot :D

kad bijām pie durvīm, ievilku elpu un gājām iekšā. tur dīvāniņā ar datoru klēpī čiloja čalis (kā jau tāda veida darbā strādājošie - ar lieliem tuneļiem, pīrsingiem, daudz skaistiem tetovējumiem, arī uz sejas) un meitene ar lillā matiem. pie studijas sienām tik daudz skaistu zīmējumu, pilnīgi gribējās sev uztetovēt to vārnu, kas viņam virs rakstāmgalda bija piestiprināta.

teicu, ka gribu izdurt pīrsingu un prasīju, vai to var izdarīt tagad. par spīti tam, ka iekšēji sapratu, ka var, un ne jau nu cilvēki tā visu laiku iet durstīties/taisīt tetovējumus, es tomēr nebiju gatava atbildei 'jā', jo es vienmēr paredzu sliktāko un domāju, ka varbūt tur vajadzēs pierakstīties vai kā. prieciņš, ka vairs ilgāk nevajadzēja gaidīt.

čiki briki viņš tur visus štrumentus sagatavoja, uzvilka cimdus, tikmēr mēs sēdējām un šķirstījām žurnālus. draudzene bija satraukusies vairāk, kā es.

tad man teica, lai noguļos uz galda/krēsla/kas nu tas skaitās, notīrīja man ausi ar spirtiņu un kaut ko uzsmidzināja (laikam pretsāpju līdzekli, bet nu lol). ar katru reizi, kad man apstrādāja ausi, mana sirds sāka lēkāt arvien straujāk, sitās pret ribām, līdz likās, ka tās izlauzīs un aizlēks prom. bet tiešām, nekad iepriekš tik ļoti satraukta neesmu bijusi, viss ķermenis trīcēja, likās, ka pat rokas un kājas pukst, ka visa vibrēju, tūlīt novelšos no galda. grūti izskaidrot, jo liekas ka vārdi ir par vāju. šis pavisam noteikti bija eksāmenu satraukums reiz divdesmit.

sajutu adatas pieskārienu pie auss augšējās daļas un tad sekoja dūriens. nebija īpaši sāpīgi, viena sekunde un viss. ar apakšējo caurumu gan bija daudz trakāk. likās, ka man dur ilgāk un tā lēni, lēni, lai gan tā noteikti nebija. it kā no duršanas tas bija viss, bet tam sekoja stienīša ielikšana, kas likās tik pat sāpīga. damn, apakšējais caurums bija nāvīte, atļāvos puslīdz skaļi izpūst elpu un sakost zobus :D

pa vidu tam visam meistars prasīja vai esmu dzīva un nobrīnījās, ka man nav caurdurtas ļipiņas.

pastāstīja, ko vajag/nevajag darīt, uzaicināja pēc nedēļas atnākt, atrādīt kā dzīst. samaksāju, pateicos un aizgājām.

auss ļoti sūrstēja; pirms izgājām laukā, likās, ka vējiņš atvēsinās, bet nē, paldies, dabūju nedaudz sāniski iet :D

pārnācu mājās, atrādīju visiem, brīnījos par to, ka sencis neiebilst, turpretī, kad atbrauca krustmāte, viņas reakcija bija tāda kā noraidoša, tā ka man jādomā, vai viņi uz brīdi nesamainīja personības vai kā.

bija dīvaini, jo visa trīcēju, mamma piedāvāja iedzert analgīnu pret sāpēm, bet nelikās tik traki. ļoti nāca miegs, laikam vairs skolas laikā neiešu gulēt pusdesmitos, jo no rīta pēc tam tik šausmīgi gribas gulēt, visu dienu jāžāvājas, kuro reizi jau pierādījās, ka labāk gulēt mazāk, nekā vairāk. pēc kādas stundas tomēr paprasīju, lai iedot to tableti, jo sāka sāpēt galva. rokas trīc vēl joprojām.

kopumā esmu ļoti priecīga, sāpīgākais, šķiet, ir aiz muguras. protams, dzīšanas process nebūs patīkams, ir iespēja ausi nejauši kaut kur aizķert vai atsist, bet nu mēģināšu būt uzmanīga. wiiiiiiiiii

es tikai tagad nezinu vai man tagad mati jānēsā savākti, vai var atstāt izlaistus