surrender

runājot par smiešanos - es nezinu vai man ir dīvaina humora izjūta vai kas, bet es fiziski nesmejos ne par žurnālu, ne runā sadaļas (laikam var likt vienā kategorijā, jo tur ir copy/paste) vai filmu jokiem. kad man izlasa joku, mana sejas izteiksme nemainās, un es nezinu vai man pietēlot smiešanos vai taisīt facepalm. komēdijas skatoties, kamēr citi ar asarām acīs vārtās pa zemi, es varbūt vienreiz, divreiz pasmaidu; nevar jau teikt, ka negadās kāds labs joks, bet kaut kā neaizķer. man tas viss šķiet.. nu, nezinu, mākslīgs?

sasmīdināt mani laikam var tādi kā tajā brīdī teiktie joki, notikumi, situācijas, cilvēks pats, kaut kas, kas ir no dzīves - kad runājot samisējas, sapiņķerējas vārdi un tiek pateikts kaut kas muļķīgs, tiek atstāstīti dzīves misēkļi vai tad, ja klasē kāds izmet ašos jokus.
aizvakar vēl smējos par 8. klasē uzņemto video no meiteņu vakara, līdz man sāka sāpēt vēders un vairs nevarēju paelpot. sanāca kaut kādi roņu smiekliņi, jo smejoties mēģināju ievilkt gaisu. labi, ka vecāki nebija mājās :D

varbūt dažreiz tas, ka esmu weird ir pat labi, jo man gribot negribot sanāk sasmīdināt cilvēkus, un tad man jāsmejas par to, ka viņi smejas. tiesa, manas dīvainības izpaužas pārsvarā tad, ja es cilvēkam pilnībā uzticos un otra klātbūtnē jūtos ērti (tas ir, tam cilvēkam arī vēlams būt mazliet dīvainam, kaut vai uz doto brīdi), citādi man ir ļoti neērti un sajūta, ka mani domās dzīvu apēd un tūlīt pasūtīs kādas pāris mājas tālāk.

man ir doma kā izvēles likt eksāmenu vēsturē, bet es neesmu īsti pārliecināta. vienmēr esmu domājusi, ka likšu tieši to, jo devītajā klasē tas bija obligāts un slikti man negāja; it kā liekas pieņemamākais - ekonomikā un ģeogrāfijā jūtos vāja, kulturoloģijā skolotāja bez maz vai māca pēc "šito izlasīju vienā žurnālā", ķīmija, fizika un bioloģija ir galīgs nē, vēl vienīgi literatūra un informātika, bet nu.. es tiešām nezinu.

šodien mums bija pirmā vēstures stunda un skolotāja iedeva pamēģināt 2004. gada eksāmena pirmo daļu. man sanāca 33 no 50 punktiem (nelielu daļu punktu zaudēju, jo neuzticējos savai iekšējai balsij, dažviet pareizie bija nosvītrotie -_-) nav nekas spīdošs, bet tur bija tēmas, kas nav ņemtas (neatceros, ka būtu kādreiz dzirdējusi par "samta revolūciju") vai pēdējoreiz ņemtas pamatskolā. ir maza cerībiņa, ka ejot uz konsultācijām un intensīvi pārlasot grāmatas varētu dabūt vismaz C (vai kā nu tagad būs tā vērtēšana).
it kā ļoti riskanti, bet mana sirds saka jā vēsturei :D

es nezināju, ka mums mājās ir edgara alana po grāmata - šodien uzgāju, kad grāmatu plauktā krustmātei meklēju remarka 'trīs draugus'. tagad nolikšu savā grāmatu stūrītī, šobrīd man ir jālasa 'dvēseļu putenis', esmu tikusi līdz 240. lapai, vēl tikai 538 jāizlasa. un tad man vēl jāpabeidz četras iesāktas grāmatas. plus vēl šodien zvaigznē nopirku trīs jaunas.. eh, mana vājība :D
tik pat ļoti kā man nepatīk kurpju veikali, mammai nepatīk grāmatu. es tur tik ilgi visu varu pētīt, kamēr viņai zūd pacietība :D

woops, tik ļoti garlaikojos, ka aizņēmos ideju kaut kādā rakstnieku lapā un tagad wordā rakstu stāstu.

rīt plānojam neiet uz sporta dienu, jo mēs tāpat nekadnekad neko tur nedaram, jo mums tāpat nesanāk un negribam iegāzt pārējo klasi (trauma no pamatskolas, heh). bija plāns svinēt piektdienu, bet draudzene jau gada sākumā izlēmusi izlaist pāris skolas dienas, pa telefonu viņu nevar sasniegt un netā viņa vakar nerādījās līdz vēlam vakaram un tad tāpat bija tikai uz kādām 5 minūtēm. šitā izvairīšanās nav nekas jauns, bet nu atkal jāsāk pierast.

man likās, ka esmu kļuvusi diezgan laimīga vai kā, bet izskatās, ka tas bijis tikai uz brīdi, kad man bija ar ko aizpildīt tukšumu. tagad es sēžu un iekšā kaut kas grauž, atkal ir tas smagums uz krūtīm, tas kamols kaklā un liekas, ka nevar paelpot.

ir tikai gada sākums, bet es jau esmu nogurusi, neko negribu. pēc pavadītas dienas skolā ar nepacietību gaidu vakaru, kad varēšu saritināties zem segas un ieslīgt miegā (tas gan vienmēr kaut kad nakts vidū pārtrūkst, nereti vairākkārt, bet es labprāt vārtos pa gultu, kad visapkārt ir klusums. no sākuma aizmigt palīdzēja aitu skaitīšana, bet tagad manas domas ir iemācījušās aizblūrot to zaļo pakalniņu ar sagāzto plato koku un melnajām avīm, kas cenšas tikt tam pāri (kāpēc tās vienkārši neapiet?)). es nezinu ko es gaidu, mana dzīve taču nākamajā dienā pēkšņi nemainīsies. es pat nezinu vai tā tukšuma vietā var ielikt kaut ko, kas dienas beigās tur vēl turēsies.

nu ko, mājasdarbi vismaz kaut kā aizpildīs to laiku līdz gulētiešanai.

man ir internets, cilvēki, internets! mamma beidzot samaksāja :D
es jutos tik nogriezta no dzīves. es tiešām daudz esmu palaidusi garām un jāa, čau visiem, apsveicu ar jaunā mācību gada sākšanos, i universitātē, i skolā, lai veicas!

veids, kā mani pamodināt desmitos no rīta (modinātājs kaut kā nelīdz) - pieliekties pie manas auss un klusi čukstēt: "pankūciņas. svaigas pankūciņas." (bet nevajag, ja jums nav pankūciņas)

dažreiz es arī gūstu kādu labumu no tā, ka sencis dodas makšķerēt - tikko pieēdu pilnu punci svaigas līdaciņas, mamma ļoti garšīgi sataisīja olā un rīvmaizē omnomnom (parasti tās tiek sataisītas zivju kotletēs un manām garšas kārpiņām neliekas īsti tīkamas)

lasu dvēseļu puteni, ko aizņēmos no omas; visas trīs daļas vienā grāmatā, sanāca no rīgas atstiept diezgan pasmagu kravu, bet šoreiz negribējās no bibliotēkas ņemt, lai varu lasīt nesteidzīgā garā.
paralēli vaļā turu latviešu valodas vārdnīcu, lai saprastu iepriekš nekad nedzirdētus/nelasītus vārdus. iepatikās vārds "rēns" (mierīgs, rāms, patīkams). izrādās, ka arī "nesairušam pelnu gabalam" ir savs nosaukums - plēne

es gan diez cik tālu neesmu tikusi, bet pagaidām grāmata šķiet interesantāka, kā biju gaidījusi. man patīk autora rakstīšanas veids.

nokavēju, nenotvēru pašu labāko mirkli un bilde kā vienmēr neataino ne pusi no tā, cik skaisti bija. patika, ka mākoņi katrs par sevi tur lidinājās, zeltā ietīti. debesis ļoti kontrastēja ar mākoņiem, tāpēc izskatījās tā, it kā tie būtu no kaut kurienes izgriezti un pēdējā brīdī ielīmēti kolāžā.

mamma mani pierakstīja pie friziera, tā nu pēc kāda pusotra gada neiešanas es šodien beidzot aizgāju apgriezt matu galus.

mati bija krietni aplūzuši, vietām pat ar kādu 8 cm atšķirību, jo es apakšējo daļu pirms četriem gadiem biju balinājusi un viņi bija aplūzuši pārāk īsi, lai friziere grieztu pēc tā garuma, bet šobrīd jau tie bija atauguši pieņemamā garumā, tāpēc ar skumjām ļāvu frizierei griezt "piecus" centimetrus.

tagad visi mati ir vienā garumā un daudz īsāki, un man tagad ir divējādas sajūtas - no vienas puses man ir žēl, jo, nu, mani garie mati *šņuk*, bet no otras puses tie tagad izskatās daudz veselīgāki un es teiktu, ka pusgari man pat mazliet labāk piestāv. es nezinu, man laikam vajag laiku.

man nepatika, kad friziere pateica "nu tagad vismaz izskatīsies kupli :)))". paldies, paldies, tas ir tieši tas, ko es negribu. pārnācu mājās un iztaisnoju. ne tāpēc, ka viņi pēc fēnošanas nebūtu bijuši taisni, bet tā iemesla dēļ, ka izskatās pēc salmiem/krēpēm/pūdeļa kažoka un man viņus vajadzēja kaut kā saplacināt.

manu matu struktūra nav īpaši pateicīga fēnošanai vai ķemmēšanai, tiem ir tāda kā, emm, otiņu struktūra. to aso otiņu. pat akvareļu otiņas no vāveru astēm ir maigākas kā mani mati *šņukst* damn you, gēni! vienīgais labums no tādas struktūras ir tas, ka ja es matus sasienu mezglā, viņi neizjūk un mezglā arī paliek, ne reizi vien esmu pa mājām nēsājusi kaut kādu kreiso copi bez sprādzēm un gumijām.

nekas tā nesilda sirdi, kā apziņa, ka es spēju sasmīdināt draudzeni līdz elpas trūkumam, aww :D

rīgā bija baigi jauki, man patīk ik pa laikam nomainīt vidi. pastaigāju pa veikaliem, šo to nopirku, biju arī pastaigāt tāpat. atšķirībā no mājām, es tomēr katru dienu kaut kur izgāju. varbūt tāpēc, ka man nebija internets (30 kaimiņi un visiem paroles, skopuļi tādi), heh. bet nu iztiku un noskatījos visas filmas, kas man bija, izņemot zvaigžņu karu otro daļu, tai kaut kā nesaņēmos.

karstajās dienās gan bija diezgan briesmīgi, elpot nebija ko, ārā nevarēja līst, viss ko gribējās, bija auksts ūdens, ēst neprasījās, bet kaut kā piespiedu sevi. no rīta modos ap pieciem un tad ik pa stundai atkal atvēru acis, bija diezgan interesanti tik precīzi piecelties. tajā ūberkarstajā dienā man pat likās, ka ģībonis nāk (pazīstu to sajūtu), bet apslacināju seju un kaklu ar aukstu ūdeni, padzēros, paēdu pusdienas un tad jau kaut kā atgāju.

vārdadienu nesvinēju. man piedāvāja nopirkt kūku, bet atteicos; kaut bija labs noskaņojums, man tā diena kaut kā nelikās īpaša. šogad arī nebija daudz cilvēku kas par mani atcerētos - ne vecvecāki atcerējās, ne māsīca, ne otrā draudzene, bet tie apsveikumi, ko saņēmu, bija no vismīļākajiem cilvēkiem un tad bija smaids pa visu seju :3

uz pusotru stundu satiku cilvēciņu, kas liek manam puncim kņudināties un tā, parunājām, sahagojāmies unun pēctam tā sajūta, kad paceļ jhdfjsdfhjdfja prieciņš :33

ja man nebūtu jāpieskata sīkais, es labprāt būtu palikusi vēl kādu nedēļu, bet nu gan jau vēl pa rīgas svētkiem aizbraukšu, tik tad sīkais un mamma arī brauks, tas nebūs tas pats.

mājās braucot skatījos uz mākoņiem un man rādījās tikai pīlītes un haizivis. šoreiz braucu veiksmīgā laikā - ja pagājušajā reizē sēdēju uz trepītēm, tad šoreiz bija pustukšs autobuss un es aizgāju kaut kur uz beigām, sev blakus nosēdinot visus maisiņus.

un kas notika ar lapiņspēlēm, man labāk patika, kad tās bija uz atsevišķām lapām :s bet nu labāk tā; kad pavasarī braucu mājās, viņas vispār tur nebija, nācās lauzt tradīciju un braukt mājās bez. izskatās gan, ka sen nav bijušas jaunas - viens tur ir līgo izdevums

hah, trešdienas rīts un neviena pati brīva vietiņa autobusā. bet nu nekas, sēžu uz trepītēm un vēroju dabu pa durvju stiklu

edit: eu, bet te ir pat foršāk. daudz vietas un nav sajūtas, ka blakussēdētājs mani novērotu ;D

fakin stulbie papēži, es nokavēju tramvaju, fuck nu

esmu pieradusi ar kedām iet ātrā gaitā, bet ar kurpēm bija sajūta, ka es cenšos skriet, bet nekur netieku

tagad man autobusa biļete būs jāpērk pie vadītāja -_-

un aww, te ir kādi 20 zvirbuļi. viens tikko no vietas pārlēca pāri otrajam, khihi

tā, ir pagājis precīzi mēnesis, esmu emocionāli gatava no portatīvā noņemt plēvīti :D

edit: noņēmu, nu ir viss, vairs nevarēšu knibināties ap maliņām

pamodos ap vieniem, viss tik saulains, apkārt klusums, neviena nebija mājās. uznāca negaidīta vēlme iziet pastaigāties.
panašķojos ar saldu, sulīgu arbūzu, apģērbos, saklāju gultu. izdzirdēju, ka visi ir atnākuši mājās, vēlme kaut kur iet mazliet noplaka, bet biju jau apģērbusies, tāpēc gāju vien. man piedāvāja braukt uz bārtu, "pēdējā iespēja izvizināties ar (gumijas) laivu", bet atteicos, jo zinu, ka braucot līdzi, tur paies daudz stundu, un man nebija īpašas vēlmes pēc viņu sabiedrības.

ņujorkerā man iepatikās viena maiciņa un seppälä - auduma maisiņš; nauda man bija, bet septiņi lati par to, ka maiciņa ir no jaunās kolekcijas un četri lati par auduma maisiņu man nelikās īpaši pieņemamas cenas. labāk šobrīd pataupīšu naudu kam jēdzīgākam, ja neko citu neatradīšu rīgā, tad varbūt padomāšu.

priekš manis jauns atklājums ir http://www.gemoss.lv/resources/products/375x375/DD-IMUNITATEI.jpg, no 4 veidiem izvēlējos šo, jo tur nav ne aprikozes, ne rozīnes. žāvētas dzērvenes, izrādās, ir ļoti garšīgas. bet indijas rieksti, haha, srsly, tur bija tikai viens

šobrīd man kņudinās mugura un kakls, ne tā niezošā kņudināšana, bet tā, kad ir tāda sajūta, it kā pa ādu, zem tās, pa vēnām ložņātu daudz mazu kukainīšu.

tas mani dara nemierīgu un citreiz ir tik pretīga sajūta, ka gribas to ādu novilkt. es zinu, ka tur nekā nav, cenšos aizmigt, bet nevaru.

pirms kādām divām trim dienām man bija sajūta, ka gar manu seju un roku lidinās ods, bet manā istabā tādu nav, jo mums visur pie logiem ir sieti un es vienkārši zinu, ka tas nebija ods, jo es palīdu zem segas un tā sajūta nekur nepazuda.
pēc tam man likās, ka man iedzeļ pirkstā, likās, varbūt tomēr ods, situ, nekā nebija, arī bumbuļu nav.

man vecumdienās, ja tik ilgi nodzīvošu, noteikti būs kāda psihiska kaite, lol

bet nopietni, kasarmaninotiek. man nav ne alerģijas, ne sausas ādas, nekādu izsitumu, nekā, tikai tā kņudinošā, reizēm durstīgā sajūta, vēe