surrender

mēs emocionāli tik labi saprotamies ar pavasari un pilsētas laikapstākļiem - vēl vakar bija silts kā vasarā, šodien tik negants un ledains vējš, ka gribas no skapja izvilkt cimdiņus.

man ļoti besī patrika trends, bet tad, kad sīkais mani nosauca tā, kā viņš mani nosauca, man nebija citu emociju kā



es tiešām nebiju gaidījusi no viņa ko tādu. tad viņš tik ļoti nokaunējās, ka atteicās no kēksiņiem. es arī negaidīju, ka manai runai vispār būs kāds efekts.

viņš pateica "neskaties uz manīm :C" un sēž uz zemes, pārdomā dzīvi, un man nāk smiekli.

tad vismaz bez krāsām es viņam būšu iemācījusi vēl kaut ko.

pamodos pēc diezgan ilgas gulēšanas, ja ņem vērā, ka iegāju gulēt vienpadsmitos. ieraudzīju saulīti un ļoti nopriecājos.

aizgāju uz bibliotēku, paņēmu divus Ziedoņa dzejoļu krājumus, 'ceļa sentiments' ļoti skaisti noformēts. gribēju paņemt S. Stola '100 kaķi, kas mainīja pasauli', bet nebija (vismaz tur, kur es to redzēju pagājušajā reizē).

aizgāju uz kurzemes zvaigznes grāmatnīcu, tad uz valteru un rapu, kur nopirku divas grāmatas - B. Stokera 'dracula' un Po 'selected tales'. tas tā, ka man jau ir iekrājusies vēl neizlasīto grāmatu čupiņa. no visām 'classics' gribēju nopirkt vēl piecas, bet atturējos.

dienas sākumā nodomāju aiziet līdz jūrai, bet tad izdomāju, ka vējš ir pārāk ledains manām ausīm un aizdegunei, kurām patīk sāpēt un iekaist pēc tādām pastaigām.

rimiķī nopirku auzu putriņas ar mellenēm un lēcas (ēdamās. nekad nebiju pirkusi un nav ne jausmas, kā pagatavot, jo vārot viss sagāja putrā).

aizgāju līdz jūrai (baigā rebel) un tad gar krastu tipināju uz māju pusi.

nomazgāju logus, apmīļoju podiņā augošo zālīti un minimini kalanhojiņu, kas, cerams, gribēs augt liela, stipra un vesela, jo mans Zvērs tā kā mirst/nemirst, nevar saprast, tā puve nopostījusi visu pamatu, bet jau kādus trīs mēnešus aug jaunas lapiņas. neko nesaprotu no dārzniecības. man ir tā kalanhoja, kurai uz lapām aug bērniņi, bet tie jau sen sen vairs neaug, tomēr no zemes izlīda divi mazi audziņi. nomainīja šķirni, vai?

izpildīju vēsturē vienu testu, tagad laikam jāķeras pie dzejoļiem.

tā, sešas stundas revidēju plauktus un man ir liels, liels maiss ar veciem papīriem, ļoti daudz veciem papīriem. izmetu arī trīs kastes. un iedevu sīkajam saplēst disketes, jo tāpat nekur nevar vairs paskatīties un plēst lietas ir aizraujoši (tā pat kā mest ārā).

tagad ir gandarījuma sajūta gan par to, ka atbrīvojos no daudz kā lieka, un par to, ka nepavadīju dienu, bezjēdzīgi klikšķinot 'refresh' iekš tumblr. labs darbs, kas padarīts. kad braukšu uz rīgu, tāpat divas trešdaļas no tā visa būs jāatstāj. varbūt jāsagatavo kāda kaste, ko var nolikt kaut kur stūrī ar visām atmiņu kladēm, kartiņām, visādām zīmītēm, dienasgrāmatām un maniem desmit gadu vecumā sarakstītajiem romāniem (tāadi šedevri, man bija facepalm. bet nu bērnība)

tagad nāk miegs un sajūta, ka rokas vēl joprojām putekļos. un mazliet sāp mugura, nezinu, kas būs pēc kādiem gadiem 10.

īstenībā man gribas izmest visu, visu un tad sākt dzīvi no baltas lapas. bet tā kā man patīk dzīvot atmiņās, ir žēl.

rīt jāiet uz bibliotēku pēc Ziedoņa dzejoļu krājuma. un jāizpilda darba lapa literatūrā. un vismaz viens tests vēsturē. varbūt.

zzzzzzz

kāda jēga vēl no angļu valodas stundām? pēc izm teiktā izņēmuši vielu jau esam, atkārtojuši arī (ja jau varējām likt eksāmenu), tad ko tālāk? man jau nav iebildumu, bet jā.

nākamnedēļ diagnosticējošais matemātikā un es izgāzīšos. bet labā ziņa ir tāda, ka būs tikai tas un viena ekonomika, jo skolotājiem konference.

man pilnīgi un galīgi vairs nav nekādas motivācijas mācīties. i'm done. nē, teiksim, bioloģijā ir interesanti klausīties par sirdsdarbību un ekonomikā par nodokļiem arī bija tīri ok, tāpat ģeogrāfijā man patīk par kultūrām un tā, bet kontroldarbi man uzdzen riebumu. un esejas, jo es nekad nevaru saņemties neko izdarīt.

vispār nav motivācijas nekam. ja neskaita atšķirīgas stundas, katra diena liekas tāda pati - mācos, prokrastinēju, ēdu, guļu, iesmērēju rokas ar krēmu. visu laiku gribas izdarīt kaut ko lietderīgu, bet tā arī neko neizdaru un tad es jūtos tik sasodīti draņķīgi par to, ka izniekoju laiku un esmu tik nožēlojama un garlaicīga.


un es šodien pazaudēju savu mīļāko aproci, fakin pazaudēju savu dārgumu un pat nepamanīju, nezinu kurā brīdī un kur. mani dārgie (ne materiālajā ziņā) kvalitatīvie, nekad neizkrītošie, ar nelabvēļu pildspalvu praktiski neattaisāmie spaiki ar daudzajām atmiņām. fakinā švakā aizdare, damn it. šaubos vai jelkad dabūšu atpakaļ, gan jau kāds pievāca (diez vai tā gadītos, bet novākšu, ja kādam ieraudzīšu. nu patiesībā jau nē, jo tas arī prasa socializēšanās prasmes hahahaha embarrassing). rip dārgākais dārgum 2008-2013. "tikai to, ko zaudējuši, mēs par dārgu atzīstam" *weeping*

AKDIEVS KĀ ES BIJU NOILGOJUSIES PĒC SNIEGA!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!1

tie probably bija mani mati noteikti jā bet man bija sajūta it kā pa manu kaklu norāpotu naktstauriņš un naktstauriņi fakin freaks me out un man bija mini sirdstrieciņa un es noskurinājos un sajutos pretīgi un gribēju spirināties un lēkāt un izlīst no ādas un iuiuiuuu

tudum durum man ir tik ļoti garlaicīga dzīve, ka es eju gulēt laicīgi.

un man pieriebies aukstums. prieks, ka šodien bija kind of siltāk, bet vienalga, gribas staigāt maiciņās.

varbūt jāuzpin rokassprādze, šī pēc diviem gadiem sākusi irt. bet nē, slinkums.

izdomāju, ka harisona vai morisona vietā taisīšu prezentāciju par dalī, bet beigās izlēmu, ka par filipu halsmanu, jo tad varēs salikt smukas bildītes un uztaisīt smuku noformējumu (protams, ka melnbalti sarkanu, doh). bet ne šodien, ne šodien. un rīt droši vien arī nē. un parīt arī nē. droši vien pēdējā vakarā.

gribu kādu koncertu. vai kaut kur iziet, padarīt kaut ko, kas liek asinīm riņķot (izņemot publisko uzstāšanos).
bet tajā pašā laikā labprāt gulētu no rīta līdz vakaram.

durudum bum bum

nu protams, ka es bez eļļiņas (ausij, jo sāk apnikt ikrīta krevelītes) aizmirsu arī zobu birsti un zobu diegu, fakin šit.

ā, kāds varbūt zin, kur rīgā var nopirkt industriālos pīrsingus? (izņemot salonos, jo tad man pie reizes jāiet izdurt nākamais) kaut kā apnicis staigāt ar to caurspīdīgo, deformēto plastmasu.
'kurzemē' nekad nekā nav :c

ooo, mani tomēr sagaidīs.

varu derēt, ka es savā pavasara mētelītī un kedās nosalšu.

pēc runāšanas skrēju uz garderobi, uzmetu mēteli un vienu šalli un tajās pašās laiviņās aizskrēju mājās.

tur mazliet šķībi uzvilku džinsas un pirmo maiciņu un džemperi, kas bija pa rokai (es laikam teicu, ka man pie gultas ir kaste?), uzvilku kedas, paķēru somu, mēteli, cimdus un šalles un rikšoju uz mašīnu. pa ceļam uz staciju visu aizšņorēju utt., un jāatzīst, ka nekad iepriekš neesmu bijusi autoostā tik īsu laiku pirms autobusa atiešanas.

būšu galā desmitos un man kind of bail pa rīgu blandīties tik vēlu, vēl no pieturas līdz omai diezgan ir ko iet, pa tādu tumšu, tumšu ieliņu, pirms tam pārejot pāri gājēju pārejai, pie kuras neviens neapstājas, un vilciena sliedēm. (rajons ir kluss, tāpēc vēl jo biedējošāks)

laikam jāsāk pierast.

hipnotizējoši.

mēness izskatās pēc spāres (laikam jāiet pārbaudīt redze. bet tiešām, es laikam kļūstu tuvredzīga? nu, tālumā tāda švakāka redzēšana. tur nu aiziet mana vienmēr un visu redzošā ērgļa acs *sigh*)

un man patīk redzēt tos pleķīšus. iedomājieties, cik dziļiem tiem krāteriem jābūt, lai mēs tos varētu redzēt.

tagad izskatās pēc badmintona mušiņas. vai ļoti savītušas margrietiņas.

uzdevumi nu galā. trešais lasīšanas uzdevums saks, jo līdz galam tā arī neiebraucu. par kaut kādām tizlām piezīmju lapiņām, kas aizlidoja pa gaisu un bija ļoti svarīgas. skolotāja stāvēja pie galda un es vēl rakstīju atbildes.

klausīšanās vienmēr saks, par spīti tam, ka šoreiz ieraksti bija kvalitatīvi un skaidri saprotami, bet likās, ka der gan viena, gan otra atbilde. īpaši tajā otrajā uzdevumā par dabas likumiem. trešajā ierakstīju vairāk, nekā biju gaidījusi (t.i. neko), kaut ko piedomāju, jo labāk minēt, nekā atstāt tukšu.

vēstules un esejas tēmas bija ļoti labas, bet es pieļāvu lielu kļūdu, tajā klucītī uzrakstot gandrīz visu un tad uz raudāšanas robežas mēģināju paspēt pārrakstīt un vēl izdomāt nobeigumu. bad idea. jo ātrāk mēģināju rakstīt, jo trīcelīgāk un lēnāk sanāca, gluži kā sapņos, kad mēģini paskriet, bet nevari. gribēju tā, lai ir smukāk, bet sanāca vēl briesmīgāk. ceru, ka tur ir vismaz 200 vārdi, bet šaubos, jo man otrajā pusē bija aizpildīta tikai puse.

kopumā bija normāls eksāmens, vaina bija manī (jo es esmu bremze un manas smadzenes atteicās uztvert tekstu).

bet ko nu vairs, tagad jāgaida sasodītie rezultāti (tas jau tā, ka viņiem ir divi mēneši, pa kuriem mēs droši vien angļu valodu vairs nopietni neņemsim, ja vispār ņemsim) VESELAS 5 DIENAS ĀTRĀK, IEDOMĀJIETIES!!!!!!!!!!! un tas viss tikai uz divu mācību mēnešu rēķina!!! whoa, lielisks piedāvājums!

pēc stundas runāšana. monologs arī saks, jo es pasaku "the main idea of the extract is blablabla" un tad seko gara, gara pauze.

un kāpēc cilvēki, kam jārunā rīt, prasa tēmas? tāpat taču katrā dienā ir citādākas?

vakara dušas nav foršas, jo ūdens ir mēreni silts, pat vēss, un man metas zosāda. burvīgi ir kārtīgi izkarsēties, palīst zem vēsa ūdens un tad atkal sasildīties. pēc tādas ķep ļep dušas nav sajūtas, ka es esmu tīra.

no rītiem ir ok, bet pēc saulrieta man kļūst vientulīgi un skumji. ļoti ļoti.

un pārāk bieži gribas neatgriezeniski izgaist.








:(

es jūtos atpalikusi, jo nezinu, kas ar to zirga gaļu? pret to protestē kā desu un kotlešu sastāvdaļu tīri tāpēc, ka tas ir zirgs vai tāpēc, ka viņi kaut kā ne tā tiek baroti un tādējādi kaitē veselībai vai kā? kāpēc tieši tagad ir skandāls, gan jau tas notiek gadiem? es tā padzirdēju, ka to 'liek liellopu gaļas vietā', bet vai tad zirgs nav liellops? tās salami desas ar zirga gaļu sastāvā nekādi neatšķīrās no parastajām.