surrender

man ir mācību (jei, četrinieki un sešinieki, nāciet, nāciet) un nākotnes plānu krīze un es nezinu ko iesākt, kur likties. vairāk nestrādā smadzenes un nav spēka. un es nekādus eksāmenus labi nenolikšu (īpaši matemātikā, es esmu pilnīgs zābaks, haha) un pēc tam netikšu nevienā budžetā.
visas eksaktās saks un tā pat arī literatūra, besī katru stundu atbildēt uz jautājumiem par to kāpēc tas to un šito un analizēt, analizēt, analizēt.
vienīgie priekšmeti, kas man nekrīt uz nerviem ir kulturoloģija (jo tā nekad nenotiek, šogad varbūt bijusi 2x) un sports (jo volejbols beidzās), un vienīgais, kas vēl šķiet patīkams, ir angļu valoda.

ceturtdiena bija šī gada labākā diena, ar draudzeni bijām uz izstādi, pēc tam autobusā, kad apspriedām to, cik patiesībā bērnišķīgas esam, sēžot kafejnīcā un stalkojot cilvēkus, gribot dabūt tās kastītes, no kurām var taisīt mājiņas. sākām bārstīt jokus pašas par sevi, pēcāk ar neapturamu smieklu lēkmi sasmīdinot autobusā sēdošos. nu tā konkrēti, viņi sāka smieties līdz ar mums. un mēs smējāmies un sapratām, ka esam pārāk skaļas astoņos vakarā ripinoties mājās, bet nevarējām apstāties un tad es biju ronis un tā.

bet jaukais ilgi neturpinās, jau nākamajā dienā es atkal jutos pēc mēsla bez iemesla un tās sajūtas laikam nekad neaizvāksies.

varētu saritināties segā un nekad vairs neizlīst no istabas. vai labāk aimigt un nekad vairs nepamosties.

patiesībā es vairs nezinu, vai gribu iet uz filologiem, jo man ir bail, ka es pēc tam neatradīšu darbu vai arī nebūs nekādas nākotnes perspektīvas un es visu mūžu sēdēšu pie galda kaut ko rediģējot par kādiem 200 ls mēnesī.

es gribu izdarīt kaut ko neprātīgu un iesviest sevi medijos, publikas priekšā, iemācīties izlīst no savas komforta zonas un pārvarēt to tieksmi uz sociofobiju un izvairīšanos no jebkādiem kontaktiem. mainīt sevi, mainīt attieksmi, piešķirt savai dzīvei kādu jēgu (jo tas tomēr ir kaut kas radošs, tur ir arī fotogrāfija jhjhgjh). varētu pat apsvērt domu paņemt studiju kredītu un iet uz maksas vietu (ja es tiktu).

bet nu most likely palikšu pie pirmā varianta un turpināšu nīkt visu atlikušo dzīvi, vientulībā nomirstot dzīvoklī ar 20 kaķiem, hahaha.

man šobrīd ir interneta apnikums un es labāk lasu tās četras 'leģendas', kuras esmu iekrājusi, jo man nebija laika lasīt līdz šim. man nav novembra numurs :c

un man labāk patika mazais formāts, tagad it kā 'lielāks un varēs ievietot vairāk informācijas', bet patiesībā lasāmais ir tādā pašā daudzumā, tikai bildes lielākas, plus vēl žurnāls ir plānāks. bet nu neko, visi žurnāli agrāk vai vēlāk kļūst tādi paši kā pārējie, tāpat bija ar 'spicā', ko lasīju bērnībā - no mazā pārgāja uz dīvaini iegarenu, kas man ļoti nepatika un tad jau uz aptuveni tādu kā A4.

ā, un mana tējaholiķa fāze tuvojas noslēgumam. tagad ir kādas 2 krūzes dienā, bet diez gan bieži neizdzeru vispār nevienu. bet nu šoreiz tiešām bija apbrīnojami ilgi, parasti kāda nedēļiņa un tad man pietika.

es sākumskoliņā vienubrīd biju topā, jo man no īrijas atveda šitādu :D



nezinu vai vēl darbojas, baterijas nav.

pirms tam man vēl bija kasetnieks, kura dēļ es vienvasar gandrīz iekritu kanalizācijas lūkā (sausā), jo man bija jāpārbauda vai veļa ir izžuvusi un es klausījos mūziku, ne par ko nedomāju, uzkāpu uz lūkas vāka, tas pagriezās par 90° un es līdz pusei tur karājos. pleijeris gan iekrita, bet pēc tam dabūjām ārā. bija sasities, bet sencis kaut kā salaboja (lulz klumzy fo lyff). es nezinu, ko īsti es klausījos. droši vien los amigos un lauri reiniku :D (izliksimies, ka tas nekad nav noticis)

atkal lasu grāmatas, žurnālus, skatos filmas un lasu par visādām personībām. laba pārmaiņa.


un tā kā esmu mājās viena, varu mūziku klausīties bez austiņām, yay
un saulrietiņš

mazie dzīves prieciņi

pa šīm zpd aizstāvēšanas dienām nonācu pie secinājuma, ka lielāks trīceklis ir tad, ja ir jāiet pārslēgt slīdus draudzenei, nevis tad, ja pašai jāprezentē savs darbs. abpusēji.


vēl man radās ideja pētījumam - cik bieži, ņemot dzērienu līdzi, es to izliešu tieši blakus portatīvajam vai trāpīšu uz neatklātām detaļām, un kad pienāks tā liktenīgā reize

un kāda varbūtība ir saslimt, ja visa diena pavadīta klepojoša gripas slimnieka klātbūtnē

es nezinu vai ir vērts no rītiem pierakstīt kaut kādas īsas frāzītes par nosapņoto, jo vēlāk to visu pārlasot it makes no sense.

es, visās sporta stundās:

nooooo
fak
nēe-ēe
no
gaah
ai
ups
āaau
šit
āaah
nē
pfff
*facepalm*
*sašķiebj seju sāpīgā grimasē*
*nervozi smiekliņi*

manas sajūtas par aizstāvēšanu visu laiku svārstās: vienu brīdi es gribu krist panikā, jo bail, ka iziešu priekšā un pazaudēšu valodu, tad man ir tāds atslābums 'ja es izgāzīšos, zemāk par 7 jau nebūs, man taču vienalga par atzīmi, gribu tikai, lai viss ir galā', tad atkal uznāk domas, ka aizmirsīšu visu un varēšu tikai nolasīt un man uzdos tādus jautājumus, ka es tikai stāvēšu un ķiķināšu, un izgāzīšos visas vidusskolas priekšā, bet tad atkal 'lol, es esmu 18., visi būs izbesījušies un mana tēma ir tik garlaicīga, ka nevienam tas neinteresēs'

bet kopš vakardienas visu laiku vēderā tā pretīgā satraukuma sajūta, viss kāpj uz augšu, liekas, ka kuru katru mirkli korķēšu un pie reizes izraudāšos

rīt. un tad viss. tad viss būs galā. tas ātri paies. vakarā jau varēšu šņukstēt pie pēdējās 'my mad fat diary' sērijas un tad jau nemanot būs pienācis pavasaris.

jautājums - kā ir iespējams krūšturi uzvilkt, izgrieztu uz otru pusi? es nezinu, bet man tieši tas tikko izdevās. pat aiztaisīju, lol.

neesmu pārliecināta vai šobrīd histēriski smejos brāļa spaidermena zīmējuma dēļ vai tāpēc, ka pēc 2 dienām būs zpd aizstāvēšana, par ko man asinis deg un līdz sliktai dūšai stresoju jau tagad



kāpēc nebija pasaules gals, es negribu to elli

kjfhsdjhfjsdhf atcerieties, ka es baigi baigi sen rakstīju, ka man patīk dziesma 'you' no dave days? like, mīļākā dziesma kopš laika, kad cilvēki vēl izmantoja myspace.
nu jā, protams, ka neatceraties. un tas pat nav svarīgi, patiesībā no šī ieraksta nav nekādas jēgas, es pat nezinu, bet man tāds mirklīgs prieciņš, ka tā izdota jaunā versijā http://www.youtube.com/watch?v=gEz98AeCHJo
dažreiz vajag popsīgas mīlas balādes, lol
bet ja godīgi, man iepriekšējā versija (http://www.youtube.com/watch?v=JEPYvmutCnE) patika labāk.

es šobrīd cīnos ar hipstera instinktu bļaut 'BET MAN PATIKA PIRMS TAS VĒL BIJA MEINSTRĪMI!!!!'
oh no, i didn't

vakar nostresojos, dabūju upeņu balzamu, padzēru nervu tējiņu, pasēdēju pie vecākiem, paskatījāmies raidījumu par dzīvniekiem, pateicu, ka gribu būt varde, no priekiem sāku lēkāt, kad parādīja sliņķus, mamma uzrakstīja man zīmi, šodien negāju uz skolu, no deviņiem rītā rakstu zpd un trešdaļa laikam būs.

izrādās, ka aizstāvēšana pārcelta nedēļu uz priekšu, pirmdiena un otrdiena mums atvēlēta zpd rakstīšanai, jānodod 14. un happy.

un man nopirks vitamīniņus ātrākai smadzeņu darbībai, jo es esmu bremze, lol

man šobrīd ir tik milzīgs satraukums, ka varētu izvemties un izraudāties vienlaicīgi, visu aizlidināt un pati aizlidināties

ko es izdarīju pa brīvdienām:

• līdz pus diviem vārtījos pa gultu
• noskatījos trīs filmas ('spun', 'the perks of being a wallflower', 'one day')
• palasīju grāmatu (edgar allan poe - 'the gold bug')
• saliku lielu daļu puzles
• bezjēdzīgi pavadīju laiku internetā
• brīvprātīgi pieteicos ar vecākiem braukt uz veikalu (es. brīvdienās. ārpus mājas. ārpus dzīvokļa. ārpus istabas. ārpus gultas. ārpus pidžamas.)
• divreiz iegāju dušā: vienreiz trijos naktī, otrreiz pa dienu, lai izmēģinātu smidzināmo johnson's baby eļļu ar alveju (◡‿◡✿) (fakin cērt, nelietot tūlīt pēc kāju nogludināšanas)
• salauzu kurpju plauktu
• aizbraucu uz slimnīcu (nē, ne plaukta dēļ), kurā vairs neorientējos, jo izskatās pilnīgi citādi, iepazinos ar bahilu automātu (pieliec klāt 10 santīmus un sanāk karstā šokolāde)
• satiku savu mini uķipuķi iiiikkk māsiciņu (ne tik mini - 57 cm, 4,3 kg) ar tiny rociņām un kājiņām mana īķšķa garumā un tik klusiņa un piemīlīga, pat sīkais nespēja beigt paijāt, uķķķķ, tik burrrvīgs bērns ╰(◕ ε ◕)ﾉ *čmok*
• salauzu uz pusēm savu saldējumu
• palīdzēju mammai uztaisīt torti
• uzzināju, ka putukrējumam pielejot sīrupu, tas nekļūst šķidrāks, bet saiet stingrā masā; nebeidzu prāšņāt, kā tas iespējams (vot šitādas lietas vajag mācīt ķīmijā)
• nokniebu nagus
• nomainīju dušas un matu dvieli, noliku arī maziņu sejai
• izmeklējos pa visu māju un tā arī neatradu telefona vāciņus (sūdīgi man, baterija krīt nost un telefons slēdzas ārā, jo tagadējam nolūzuši tie, erm, klipsīši?)
• izrevidēju plauktu un izmetu kaudzi papīru; augstskolu uzlīmes, aprocītes un milzīgās grāmatzīmes/lineālus savāca sīkais
• actually sagatavoju drēbes rītdienai (kas nav darīts kopš septembra, vienmēr no rīta kaut ko paķeru un whatevz) un pārējās neiemetu pie gultas stāvošajā kastē, skapja apakšā vai uz printera, bet gan smuki iekarināju skapī

kas man bija jāizdara:

• zpd

ko es neizdarīju:

• zpd

kill me (ಠ╭╮ಠ)

vispār pēdējā laikā galīgi nespēju koncentrēties mācībām. pirmkārt jau esmu kļuvusi par prokrastinācijas eksperti, visu dienu neko nedaru, tad naktī, ja tomēr pieķeros klāt, 15 minūtes pavirši pamācos, jo nespēju noturēt uzmanību un tad atmetu ar roku (īpaši matemātikai).

un mans miega režīms ir galīgā pakaļā - eju gulēt divos trijos, ceļos septiņos, eju uz skolu, tad pārnāku mājās un kādas 4 stundas noguļu, pamostos un tad, kad vajag, ilgi nenāk miegs.

un visu laiku iekšā sēž tas saspringums par to, ka tūlīt, tūlīt būs aizstāvēšana un es neko nedaru, un tad gribas raudāt

ātrāk vasaru, lūdzu.

bet dienas pozitīvais notikums - pēc divpadsmitiem naktī piedzima mana 3. māsīca :)

hahahaha tas, ko biju iesākusi rakstīt zpd 2. daļai, ir nozudis. visu datoru izrakņāju, arī atkritnē nav. it kā tikai viena lapiņa, bet tas bija kā ievads un es tik ilgi mocījos, vācot teikumu pa teikumam un jdgfjshdfghsdjf pilnīgi pazuda vēlme kaut ko darīt, tā jau riebjas un tagad no jauna jādrukā, zb

man laikam nevajadzētu gulēt diendusu.

pārnācu bišķiņ pāri desmitiem, palasīju grāmatu un ap vienpadsmitiem ielīdu gulēt. pamodos tikai tagad, tātad gulēju piecas stundas, kas ir gandrīz tik pat, cik guļu naktī.
mani modināja/pati pamodos kādas trīs reizes, bet tā kā acis lipa ciet, gulēju tālāk. esmu hroniska miegamice.