surrender

fizika ir tieši tik sarežģīta, ka es neko nevaru izpildīt pat tad, ja var izmantot internetu.

zb kāpēc man kaut kas tāds jāmācās?
ok, es saprotu, jāzin paši pamati, lai saprastu, ka saule nelidinās ap zemi un tā, no sākuma man fizika pat patika un atzīmes pati pelnīju labas, bet tagad - kāpēc man nafig vajag zināt, kā jāpapildina zīmējums ar pirmās kārtas difrakcijas attēlu slāpekļa līnijai vai tas, cik lielam jābūt kārtiņas minimālam biezumam, lai maksimāli samazinātu atstarošanu gaismai ar viļņa garumu tādu un tādu, vai arī tas, kādi fizikālie procesi tiek lietoti informācijas saglabāšanai un nolasīšanai cietajā diskā un kompaktdiskā, kādas atšķirības utt.

ja es internetā nevaru atrast, kā mums var tādu dot klasē, mļe.

es tādām lietām esmu par stulbu.

mēsls.

fizikas klades būs pirmās, ko izlidināšu, beidzot skolu.

šī mācību gada laikā esmu to atklausījusies tik bieži, ka man brīžiem gribas iemaukt pa seju visiem, kas izmanto vārdu 'inovatīvs' :))))) pietiek.

es vairs eseju šonakt neuzrakstīšu, jo, nu, KĀ GAN VAR DOMĀT PAR ULMANI, JA UZZINU, KA VIENA NO MANĀM VISMĪĻĀKAJĀM GRUPĀM VASARAS SĀKUMĀ BŪS LATVIJĀ

es pēdējās dienās viņus klausos un klausos un tad šodien uzzinu

labākais notikums pēdējā pusotra gada laikā, sapņi un uz lapiņas rakstītais dažreiz piepildās, idk

es trīcu un nezinu, kur likt visas tās sajūtas

kā es pagulēšu

es pat nezinu kā es uzzināju -
vienkārši iegāju biļešu servisā, skatījos visādus teātrus un ko tik nē,

tad iegāju biļešu paradīzē, arī skatījos teātrus, tad skatījos, kādi pasākumi būs no augusta līdz decembrim, kad jau būšu rīgā, nekas daudz tur nebija;

tad uzliku kalendārā no pirmā jūnija, kad visi eksāmeni būs beigušies, līdz 31. decembrim;

skatos, pirmais ieraksts - 'DEAD BY APRIL (SWE)'

skrullēju tālāk

smadzene atjēdzas

uzbraucu atpakaļ

'DEAD BY APRIL (SWE)'

un tad es no priekiem sāku jukt prātā un vēl nevaru atjēgties


CAN YOU FEEL ME

mana loģika - pusdienās ēst minimāli, lai visa vakara garumā varētu knakstīties ap maizītēm, cepumiņiem un ābolīšiem.
vai arī tad, ja ir krājumi, apēst visu vienā dienā, lai nav jāēd nākamajā.

jā.

stundu parakstīju darbu un tad vairs nespēju koncentrēties. meeeh.

šodien divas stundas, pēc tam kaut kas universitātē.

man ir vājība uz skaistām ilustrācijām, tāpēc man ir ilustrētā grāmata par frankeinšteinu un enciklopēdija par dinozauriem. flickrā varu nosēdēt stundām ilgi un sapņot par dinozauru un citādu ilustrētu grāmatu iegūšanu savā īpašumā. neesmu pārliecināta vai man patiešām ir 18.
dažreiz žēl, ka mums bioloģijā nav jātaisa prezentācijas, bildīšu meklēšana ir mana mīļākā daļa. un nekvalitatīvas, pikseļainas, googlē atrastās bildes liek man iekšēji raudāt. tā nu es pie vienas prezentācijas strādāju trīs dienas *sigh*

vēl ne tik sen būtu jūs teikuši, ka es kļūšu par tējaholiķi, es sarauktu uzacis, nobolītu acis un pasmietos.

tagad uz virtuvi eju tik bieži, ka no skapja izvilku lielo tējas trauku.

dažreiz skābeņu zupā gadās atrast vairāk asaku kā zivs filejā

ir ļoti daudz kas jādara, bet, kad atnācu no skolas, izdomāju, ka šodienu ņemu brīvu. noskatījos filmu, tagad klausos prāta vētru un stellēju puzli. vajag bišķiņ mieru.

what the hell. man ir sajūta, it kā galvas āda raustītos, lol. ik pa laikam tā kā vibrē, nezinu, kā izskaidrot. apmēram tāda sajūta, kā tad, ja notirpst kāja un tad tā cenšas atdzīvoties, liekas, ka asinis skraidā virpulīšos.
un galva griežas, naiss
ak jūs nerviņi

es pilnīgi un galīgi izgāzos priekšaizstāvēšanā un nevienam nebija tik briesmīgi, šoreiz es nepārspīlēju.

visu dienu tāds 'whatever, man punkti tāpat nebūs' un čils.
tad, kad citi sāka prezentēt, man uznāca trīceklis, bet diezgan ātri nomierinājos.

uz savas lapiņas skribelēju darba mērķus un uzdevumus.

kad pienāca mana kārta, satraukums bija minimāls, bet, apsēžoties pie datora, tas atgriezās ar uzviju.
sēdēju, mēģināju atrast usb caurumu. atvēru dokumentiņu, nosaucu savu vārdu, tēmu, darba vadītāju.
nolasīju darba mērķus un uzdevumus.
tad man vairs nebija, no kā lasīt, tikai word dokuments ar saturu un no grāmatām nodrukātajiem materiāliem, ko vakar tomēr pamanījos sabīdīt pa nodaļām.

tātad dokuments un es. un klusums, un mana stostīšanās un 'aizspraud matus aiz auss' reflekss.
man darbs bija acu priekšā, bet neko nevarēju pastāstīt, jo smadzenes atteicās uztvert to, kas tur ir rakstīts, blenzu ekrānā, it kā viss būtu japāņu valodā.
mēģināju skaidrot teikumu pa daļām, ar pauzēm, tas bija ļoti šausmīgi. jo ilgāks laiks pagāja, jo mazāk varēju pateikt un lielāka auga mana panika un bezpalīdzības sajūta.

man uzdeva elementārus jautājumus 'ko tu īsti gribi pētīt', es sāku teikumu un nevarēju pabeigt, jo prāts bija pilnīgi tukšs, it kā smadzenes speciāli bloķētu domas. tā nu tur sēdēju, tizli ķiķinot, ar svilstošiem vaigiem un auļojošu sirdi, mļe.

es nezinu, kas man kaiš, sasodīts, ne jau man no tiem cilvēkiem bail, normāli klasesbiedri, ar citiem brīvstundās dažreiz pat kaut ko var apspriest, saprotu, ka viņi arī uztraucas un nenosoda mani; skolotāja normāla, direktoram it kā arī nebija trešās kājas vai kas tāds.
es saprotu, ka viss un visi ir normāli, mans prāts saprot, bet mans ķermenis nē, kļūstu bez maz vai paralizēta. man laikam nepatīk būt visu uzmanības centrā.

aplausi klasesbiedriem, kas tomēr aplaudēja man, kad gāju prom, lol.

kad gāju uz savu vietu, viss atkal bija ok, kaut kā bija vienalga, nejutos nožēlojami vai nokaunējusies vai kā.

es nevaru dabūt kaut kādu psihiatru lēmumu par atbrīvošanu no zpd un publiskās uzstāšanās? nu ko es reāli varu izdarīt, ja manas smadzenes atsakās darboties? es mēģinu runāt, bet nevaru. ne-va-ru. fiziski nespēju funkcionēt psihisku jeb drīzāk emocionālu apstākļu kā spriedzes dēļ.
ir taču cilvēki, kas tiek atbrīvoti no sporta un mājturības veselības apsvērumu dēļ.

varbūt man uz aizstāvēšanu salauzt kādu ribu vai saslimt ar plaušu karsoni smagā formā?

dažreiz es gribu nogriezt īsus matus, lai nebūtu daudz jāpiņķerējas, lai galva būtu vieglāka, nekas nelīstu acīs un no rītiem varētu iet dušā.
bet tad es atceros, ka man ir salmu kaudze, ne mati, un ja es nogrieztu, tad izskatītos vēl briesmīgāk. plus vēl man tie lēni aug, un man patīk gari mati, jo daļēji palīdz špikot, noslēpjot skatienu, var koncertos purināt un vasarā ļauties vējam, bet ziemā tie silda ausis.

haha un sīkais protams izdomā, ka viņam nav ko darīt un kaitina mani

neko es nejēdzu kā raksta zpd, parīt priekšaizstāvēšana un man nav ne teorētiskā, ne praktiskā daļa

besī, ka panikā esmu kā sasalusi, nespēju tikt ne uz priekšu, ne atpakaļ, nevaru neko uzrakstīt, padomāt, ir tikai prātā tas, ka nekā nav un laika arī nav. un nomierināties arī nevaru, būtu man vismaz pofigisms.
stāv materiālu čupiņa, mēģināju saturu uztaisīt, bet es nezinu, vai pat tas man kaut cik jēdzīgs. drīzāk nē, nekā jā.

rīt pēdējo dienu skolotāja skolā, droši vien prasīs, ko esmu izdarījusi un es neko neesmu izdarījusi, tikai ievācu vēl materiālus, bet kāda no tā jēga, ja uz priekšu nekas nevirzās? sekos pārmetumi un tie būs pamatoti.

un kāpēc nafig vajag vidusskolā zpd, ja neviens normāli nepaskaidro, kas jādara, atsūta zpd veidošanas grāmatu un viss. būtu paraugu iedevuši. tad jau augstskolā būs vienalga vai tāds bijis vai nebijis, tāpat pašai būs jāsaprot, kā taisīt.
un kāpēc dod divarpus gadus laika, ja saprot, ka visi visu taisīs pēdējā brīdī. būtu noteikuši, ka jābūt gatavam 11. klasē, tagad mierīgi varētu gatavoties eksāmeniem, par kuriem man tāds chill.
bet es nevaru nevienu vainot, vajadzēja darīt laicīgi.

gribas visu triekt prom, gribu, lai visi ir prom un es varu paraudāt, knapi turu - liekas, ka tūlīt, tad paelpoju, nomierinos un tad atkal tas satraukums uzkāpj uz augšu un viss uz riņķi. ja man šodien ar kādu vēl būs jāstrīdās, tad tiešām izplūdīšu asarās.

kāpēc es esmu tik stulba, zb

ejiet uz vienu vietu ar savām anketām, neiešu vairs draugos

un es aizmirsu pa ceļam ieiet virtuvē, lai iepūstu kaklā bioparox, tagad varēšu mocīties, jo negribu čīkstināt grīdu un uzmodināt senci

KHSFKJHSKJFHASJ tikko nokrita putekļu sūcēja rore un es gandrīz izkritu no gultas

why

šī mēneša laikā esmu izdzērusi divas pakas saga tējas, vēl mēnesis nav galā un šodien no jaunās pakas izlietoju trīs maisiņus.
mana tējas lēkme ir ieilgusi. nekad mūžā neesmu dzērusi tik daudz tējas un tā pastāvīgi.

kas notiek

mēness ir weird. paskatos pa logu - mēness. paskatos pēc kādas stundas - mēness jau ir pabīdījies tālāk.
zeme ir weird.
ir dīvaini apzināties, ka mēs šobrīd riņķojam un tā.

un vēl es vienmēr, paskatoties uz mēnesi, novelku to viduslīniju un skatos, vai ir pieaugošs vai dilstošs. tagad pieaug. nezinu kā tikt no tāda ieraduma vaļā.


man ļoti sāp labā mandele, sajūta, ka piepampusi, laikam būs tā mēslainā angīna.
un es pēdējā laikā neierasti bieži lamājos (internetā).

"dziedājuma dokumentalitāte un mākslinieciskums sižetiskajā līnijā"

duck you, literatūra, bīč.

haha, vēstures skolotāja teica, ka es esot slinkojusi. aiznesu savāktos zpd materiālus, ko drukāju visas brīvdienas, šī labi ja desmit sekundēs pārskrēja visam pāri un pateica, ka man vēl vajag par tādiem un tādiem rakstniekiem. slinkojusi. visas brīvdienas. slinkojusi.

šodien no zābakiem izkāpu pirms pusstundas, kad atvilkos no bibliotēkas.

šodien vairs nav spēka, vēl kaudze ar mājasdarbiem un jāsāk likt kopā zpd.

līdz ceturtdienai neko nepaspēšu, neko, neko, nezinu, kāda jēga iet uz priekšaizstāvēšanu, ja pateikšu 'ē, nu man te redz kur bišķiņ teorētiskā ir. jā.' un nedabūšu nevienu punktu. ja neeju, arī neviens punkts. labāk stresināties un neko nedabūt vai nestresināties, neko nedabūt, bet mierīgi sagatavoties kontroldarbam?
mums laikam būs jārāda, kas mums ir, tā ka diez vai ko var samelot.

visi man sūta aptaujas draugos un tas mani stresina vēl vairāk, jo viņi vismaz kaut ko ir izdarījuši un viņi var pateikt, ka sākuši aptauju un tad atliek tikai izanalizēt un blablablabla

stulbais zpd, stulbā mana visa atlikšana uz pēdējo brīdi.

zb, gribu gulēt