surrender -

* * * * *

kāpēc jūs, draugi, nenākat,
pusnakts aiz loga kad tumst?
arī vislielākais optimists
kādreiz skumst.

septiņas muciņas alus
sapņu pagrabos rūgst.
domu pagrabos trako, -
tikai dzērāju trūkst.

tad - pie velna! - lai sarauj stīpas
un spundi lai griestos sper,
ja šonakt jūs neatnāksit,
ja šonakt tās neizdzer!

tad lai aprimst, atplok un saplok, -
lai paliek pliekans un skābs!
vai tiešām jums šonakt nevienam,
tikai man vienam slāpst?

* * * * *

tu esi miers, miers, miers.
pasaule guļ mums pie kājām.
ar tevi kopā ik vietu
es saucu par savām mājām.

tu esi prieks, prieks, prieks.
debesis augstas. balts klusums.
es nolieku galvu tev uz krūtīm
un dusu.

tu esi spēks, spēks, spēks,
bezgala skaists un kluss...
es ticu - bezgala ceļi
man ar tevi vēl jāiet būs.

tu esi miers, miers, miers.
zinu: sadegs šī dzīve radot.
vai tu vari šim vienam mūžam
savu mieru man atdot?

* * * * *

visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
pats visas elles var paciest.
visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
un kad viņš skatās tev acīs
un mēmi klusē, un nelūdz nekā,
lai sāpju smagums tiek dalīts.
visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
un tu nezini, kā lai palīdz.

* * * * *

vedīsim, draugs, sirdis šodien pirtī.
griestos sirdsapziņas lampas blāv.
reiz tu manai sirdij rīkstēm cirti,
redzi, te nu viņa kaila stāv.

redzi, rētas sen jau aizdzijušas,
negribas tās vairs ne pieminēt.
reizi gadā sirdi ved zem dušas,
reizi gadā sirdi pirtī ved.

laba sirds. tik reti bija mājās,
vienmēr līdz man ļaudīs klīdusi.
jā, bet, sirds, kur tev tik melnas kājas!
kur tu šogad esi bridusi?

atceros... jā, bija... dubļi bija.
ceļš bij neiestaigāts, ceļš bij jauns...
viņai kauns par to, ko padarīja.
vai tu neredzi, ka viņai kauns?

godkārības gredzens pirkstā spīgo.
tas ir jānovelk un jāaizsviež.
izģērb savu sirdi nemierīgo,
nomet visu, kas tai plecus spiež!

novelc spožos kankarus un drēbes!
griestos sirdsapziņas lampas blāv.
sirds pret sirdi šodien kaunā drebēs,
sirds pret sirdi gluži kaila stāv.

redzi, te ir prieks. un te ir vaidi.
redzi, te viens gribēja man kost...
ko tu stāvi drūms? draugs, ko tu gaidi?
ko tu savu sirdi neģērb nost?

* * * * *

ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi.
liekas, ka sirds viņiem nemaz nav.
vai viņi ļauni? vai viņi mīļi?
kad viņi smejas? un kad viņi raud?

tev likās - vētrām tu pasauli redzi.
žilbinošs prieks un līdz sāpēm ass!
aiziet un pāriet, un vēlāk tik redzi -
tas jau vēl nebija
it nekas.

ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi,
liekas, nekā viņi neapjauž,
bet pašā dziļumā mīlestība
nobrāztām rokām akmeņus lauž.

nobrāztām rokām, bez viena vārda
akmeņus salauž un akmeņus šķeļ.
uzceļ sev pasauli, sagāž, ārda,
nojauc un atkal no jauna ceļ.

kur ir tavs "mīlu", un kur ir tavs "gribu!"?
kur ir tavs koks, un kur ir tavs zars?
kur ir tavs ceļš uz bezgalību?
kur ir tavs arkls, kas tevi ars?

kas tev ir draugi, un kas tev ir mīļi?
tu jau nemaz pats to neapjaud.
ir tādi cilvēki - sirds dziļi dziļi
smejas par tevi
un par tevi raud.

* * * * *

kad es biju tikko piedzimis,
es vēl nebiju ne labs, ne ļauns.
viss, kas manī labs, tas ir no citiem viss.
paldies cilvēkiem - es esmu labs un jauns.

rīkstes cirtiens nežēlīgi ass,
bāriens, rājiens, pārkāpts desmit "tabu",
arī sitieni un asaras
atstājuši manī tikai labu.

pirmais aizvainojums, sirdī krāts,
pirmās vārdu mokas manā dzejā,
pirmais cilvēks, manis izlamāts,
pirmais sitiens nelietībai sejā, -

es no visa esmu ieguvis.
pat no ļaunu ļaužu stulbā naida.
viss, kas manī labs, - no citiem viss.
taču mani tomēr kaut kas baida:

viss, kas manī ļauns, no citiem ir.
domu karcerī, kur nav ne loga,
tā, lai ārpasaule nesadzird,
viss, kas manī ļauns, man jāiesloga.

un pēc nāves jāņem kapā līdz.
labo - ļaudīm atpakaļ es došu,
un, kad labais viss būs izdalīts,
tad es varu nomirt prātu drošu:

man vienalga, kādas liesmas vij
manu dvēseli debesīs vai ellē,
visu ļauno, cik vien manī bij,
velni lai gar katlu malām ķellē!

bet virs zemes jauna dzīve taps,
cilvēkos būs mazliet vairāk laba,
un par mani teiks: - viņš bija labs.
viņam bija tāda laba daba. -

tikai vienu nezinās tie gan:
kā es domu pagrabtelpās krāju
ļaunumu, ko citi deva man,
un sev blakus kapā apglabāju.

* * * * *

ir zila nakts, un
vēji dzirkstis nes,
pie ugunskura
it neviens vēl nedus;
es atceros, kā
satikāmies mēs
kaut kur pie letes,
pērkot jaunas kedas.

pār baltiem kalniem
vijas Čujas trakts,
gar Karēlijas
upēm tevi vedu;
ir tūkstošpirmā
melnā zilā nakts,
un kopā notriekts
desmit pāri kedu.

un varbūt tāpēc
vienmēr ir tāds prieks
un dzīvē vienmēr
visur labi vedās,
ka mums nekad nav
bijis rublis lieks, -
cik bija, visu
notērējām kedās.

mums ir viens priekšlikums,
tāds mazs un kluss:
lai jaunību
nekad mēs neapbedām,
tad vajag visiem
atņemt apavus
un savākt tos, un
pārtaisīt par kedām.

ir tūkstošpirmā
zilā nakts pār mums,
un dzirkstis lido,
lido, lido, lido.
ai mīļie kedaiņi,
kad vakars tumst,
es solos dzimt un
nomirt jūsu vidū.

* * * * *

bez mīlestības nedzīvojiet,
bez mīlestības viss ir mazs!
bez mīlestības dūmo krāsnis
un maizi negriež nazis ass.

un kāds ar atdauzītu cirvi,
ar trulu cirvi dienas tēš,
un dīvains apnicības velniņš
uz spožām gardīnstangām sēž.

un it ne velna nevar saprast,
kāpēc uz loga puķes zied,
kāpēc no rītiem vajag celties,
un kāpēc vajag gulēt iet.

bez mīlestības nedzīvojiet,
jo nav kas ņem un nav kas dod!
un viens tu dzer no savas krūzes,
viens savā maizes rikā kod,

viens ej un pats pie sevis smaidi,
viens savu rūpju vagu ar...
cik daudzi cilvēki tā dzīvo,
un izrādās - tā arī var.

var jau...

* * * * *

tad, kad būs ziemelis plēsīgs
Dubultos manos,
es tevi uzaicinu,
es tevi izaicinu
uz satikšanos.

viļņi plīsdami skries,
laizīs soliņu betona kājas.
šajos vakaros cilvēki sēž
pie televizoriem mājās.

cilvēki laimi meklē
un zīlē maizes donā.
atnāc šai vakara vētrā
pie aizslēgtā paviljona.

putinās pirmais sniegs,
un lēnām satumsīs diena,
un viļņi dauzīsies
platformas akmens sienā.

tālu tālu melnajos viļņos
zibsnīs bāka pie Daugavgrīvas,
un debesīs nebūs
nevienas zvaigznes dzīvas.

šai naktī, kad jūra dun
un dzelmes akmeņus mētā,
mēs stāvēsim plecs pie pleca
rudens vētrā.

man bail, ka bez tevis šai naktī
sirds vientulībā noslīks.
atnāc, kad Dubultos manos
kauks ziemelis plēsīgs.

* * * * *

šīs saules un zemes, un cilvēku sildīts,
es esmu tavs sapnis vēl nepiepildīts,
un visur, kur lidojis esmu un bijis,
pār zemi zils zvaigznāju lietus ir lijis.

tas sagrāva laipas un nojauca tiltus,
ko būvējis gļēvums, ko būvējis viltus.
un daudzus tas izšķir. neviens netiek žēlots,
ja mīlā bij melots, ja dzīvē bij tēlots.

es nākšu, kad vaivaru ziedi degs silā,
kad zvaigznes pār tevi līs pusnaktī zilā,
un sasprēgās lūpas tev dīvainās slāpēs,
un rokas alks glāstīt un klusu sāpēs.

tu teiksi: - es patiesu mīlu vēlos. -
zem zvaigznēm zils zibens pret zibeni kvēlos,
pret apīni zaļu zaļš apīnis vīsies.
es esmu tavs sapnis, kas piepildīsies.

* * * * *

es esmu koks.
pumpuri plēš mani, bet es valdos -
tu neesi nākusi.
lapas kliedz manī pēc mīlestības hlorofila,
bet es tām neļauju atraisīties -
jo tu neesi nākusi.
lietus līst un notek gar maniem kailajiem zariem,
un ļaudis brīnās:
- kāpēc viņš nelapo?

* * * * *

ir nakts. man bail. esmu izžuvis.
ne zvērs, ne cilvēks vairs no manis nedzers.
ne ūdensrozes plauks... nu tas ir viss.
es neesmu. es neesmu vairs ezers.

es esmu tukšs. kāpēc?
sauss, tukšs. kāpēc!
kur mani bezdibeņi dzelmju aklie?
kur manas upes ledu lauž un rēc?
kur manas zilās dzērves gariem kakliem?

es esmu tukšs, un man vairs nav ko dot.
tu atnāksi, un velti būs tavs nākums.
es esmu tukšs. es nevaru neko,
nevienai upei nebūšu es sākums.

bet ausma nāk. kā zila dzērve brien.
kā zivju ērglis saule spārnus atpleš.
un nagus atpleš un pār mani skrien,
un manu pusnakts nevarību saplēš.

un atkal esmu ezers, dziļš un īsts:
peld diži ālanti un raudas, muļķes,
guļ manī mākoņi kā debesīs,
un savā skaidrībā un savās duļķēs

es atkal esmu dziļš! es esmu vērts.
kaut lizdās vairāk pīļu bērnu šķiltos!
es jūtu - batus airus manī mērc
un rīta brieži savus purnus siltos...
- - - - - - - - -
es cīnīšos par jūtu ezeriem.
pat ja tie pārplūstu un ja kāds slīktu.
es, ezers, cīnīšos par ezeriem,
lai ezeri šai zemē neizsīktu.

* * * * *

kurā zvaigznē tu vēries,
kad tu pirmoreiz atvēri acis?
tā ir manējā zvaigzne,
kas tavās acīs zvīl.
neviens man nav teicis,
un neviens man to nepasacīs,
bet es zinu, ka tu
esi meitene, kas mani mīl.

kuram vējam tu ļāvi
savu elpu noraut no lūpām?
tas ir manējais vējš,
kam visur nemieru sēt ir ļauts.
un tāpēc es gribu,
lai tikai šo vienu mūžu
tikai tavas rokas
manus spītīgos matus jauc.

kurās naktīs tu modies
un ilgi skatījies tumsā?
tās bija manas naktis,
kad zvaigznes no debesīm līst.
un tā caur gadiem,
caur kilometriem un jūdzēm
kaut kas no manis
deg tavās asinīs.

nu tu pati redzi:
manas zvaigznes un mani vēji
tavās baltajās dienās,
tavās melnajās naktīs bij.
vai tu zini, kā sauc
to vērpēju veco un labo,
kura mūs kopā šķetina,
kura mūs kopā vij?

* * * * *