sulfaen

Viņa sēdēja vannā, nenovilkusi drēbes, kurās bija pārradusies mājās, un truli skatījās sienā. Tobrīd viņai bija tas neko neredzošais skatiens, kas zaudējis asumu un izšķīdis kādā citā realitātē. Baltais krekls bija samircis un vietām pieplacis pie viņas ādas. Rudo matu gali mirka ūdenī, kura virsu klāja ziepju putas. Es notupos uz ceļiem pie vannas un iemērcu ūdenī roku. Viņa uzmeta man īsu, garlaikotu skatienu. Viņa nebija pamanījusi mani ienākam.

Velkot ar pirkstu pār ziepju putām, es domāju par to, vai viņā ir Viņa sperma. Droši vien. Kad, pārnākot mājās, viņa uzreiz gāja mazgāties, es vienmēr zināju, ka viņa ir bijusi pie Viņa. Vai mana klātbūtne tagad traucēja viņai iebāzt sevī pirkstu un izskalot to laukā? Es labprāt to izdarītu viņas vietā. Es zinu, ka viņai riebjas sev pieskarties tur.

Bet to nemaz nevar iztīrīt. Viņš viņu ir nosmērējis pārāk dziļi. Sēkla jau rāpjas viņā uz augšu. Viņa sēkla. Vai viņš par to kādreiz iedomājas? Vai viņš domā par to, ka viņa sperma vēl ilgi paliks viņā, dziļāk un tālāk, kā to spēj aizsniegt pirksti? Vai viņš prāto par to, cik ilgi tā cīnīsies, lai apmestos viņā uz dzīvi? Nē, viņš par to nedomā. Noteikti ne.

Reizēm mani tracina viss.

Kā bērnu, kam nav, ko iesākt ar laiku. Kas nevar samierināties ar to, ka tas paiet patukšs un nepiepildīts. Kas nevar samierināties ar to, ka dienas patiesībā ir garlaicīgas, un nekam nav nozīmes. Nav tādu krāsu, kas var piepildīt dzīvi ar jēgu.

Tad mans ķermenis liekas caurausts ar kaut kādu atbaidošu uzbudinājumu. Riebīgi drebuļi rausta asinsvadus zem manas ādas.

Mani tracina pat lietus.

Es stāvu pie loga, un man gribas vemt no skata, kā lietus piles krīt tumšās peļķēs uz zemes.

Parasti man ir vienalga, kāds pašlaik gadalaiks. Šī zeme vienmēr ir auksta un drēgna. Pat vasarā. Saule te ir tāda kā caurumaina, tā mani nekad nesilda. It kā tā būtu second-hand- savu siltumu atdevusi iepriekšējam valkātājam.

Es aizveru acis, un viss kļūst tumši mirgojošs. Reizēm es dzirdu savas izelpas. Jūtu, kā ar īkšķi un rādītājpirkstu aizskaru deguna augšdaļu, tad pārbraucu ar pirkstiem pār lūpām.

 

Dažreiz es domāju, kā būtu, ja es saņemtu viņas roku un noliktu to sev uz kaila vēdera. Es varu iztēloties svētlaimes šausmas, ko manī izsauktu viņas plauksta uz manas ādas.

Biežāk es domāju par tiem, ar kuriem viņa guļ.

Skumjas, kas mani tad pārņem, ir vienkāršas kā ieelpots un izelpots gaiss.

Kad viņa bija zem manis, es skatījos, kā viņas seju izkropļo bauda. Es zinu, ka tā vēlās virsū neapturama, un viņa spēja tikai saviebties un iekrampēties manā mugurā. Es piespiedos ciešāk viņai klāt. Ir tik viegli paildzināt to- es toreiz nodomāju. Tas ir vieglākais, kas ir.

 

Naktīs zvaigznes ir tukšas.
Dienas ir aklas un sastingušas.

Es stāvēju šosejas malā un domāju, kā es toreiz noglāstīju ūdens virsu vannā, pārvarot sevī vēlmi viņai pieskarties. Mana mašīna bija palikusi kādus 50 metrus aiz manis. Es biju to apstādinājis, izkāpis un vienkārši sācis iet. Dīvaini, ka es nedzirdēju garāmbraucošo mašīnu troksni. Tā vietā man šķita, ka klausos David Darling. Bija ļoti mierīgi un viegli. Uz brīdi es noticēju, ka šeit- pilnīgā nekurienē- es beidzot elpoju, nevis, sakodis zobus, riju kaut kādu skābekļa aizvietotāju, cenšoties apkārtējai pasaulei neizrādīt nelabumu, ko tas man uzdzen. Publiski vemt ir nepieklājīgi. Tavs ķermenis ir tavs žņaugs.

 

Tomēr man palika bail. Kā bērnībā, kad es bastoju stundas skolā, lai bezmērķīgi vizinātos pilsētas sabiedriskajā transportā. Es negribēju, lai kāds apstājas un pajautā, vai es neesmu kaut ko sajaucis. Es neesmu neko sajaucis. Es negrasos raudāt. Un es nīstu skujkoku mežus.

Dzīve man jau kopš bērnības ir asociējusies ar lidostām. Es atceros, kā pirmoreiz to ieraudzīju. To bezgaršīgo balto gaismu un to, ka mēs visi te esam tikai uz laiku un varbūt nejauši. Nejauši piespiesti, nejauši negribot, nejauši negribot negribēt.

Lielveikalā pie kases uz mani paskatās maza auguma meitene ar balinātiem matiem. Ļoti skaista un smalka. Viņai ir pūkains mētelis, soma ar zeltainām ķēdēm un noplucis rozā maks.
Kāpēc tu uz mani skaties, ja nepazīsti? Šis atkusnis mums visiem nav auksts. Tu nezini, ka, pirms es atnācu šurp, es izsmēķēju cigareti. Un tad es gāju pa tuneli un nejutu savas kājas, man bija slikti, un es padomāju, ka varu zaudēt samaņu. Un tunelī bija tikai salti garāmgājēji un ubagotāji, un neviens man nepalīdzētu piecelties. Vai tu zini, ka es esmu tikai vēl viens gaļas gabals uz āķa? Vai tu skatītos uz mani, ja to visu zinātu?

 

Un tu nezini, ka man sāp acis.
Un manas acis sāp kaut kur iekšā bezgalībā.