stieplite

http://balozupilnipagalmi.bandcamp.com/track/smar-a

tik ļoti ilgi meklēju, meklēju
un te netīšām

"Pieej pie loga, atvelc aizkarus
Paskaties vai vēl joprojām līst
Es gribētu kaut lītu nedēļu
Tad ātrāk tu no šejienes prom netiktu
Ir ziedi, kas uzzied tikai salā
Kā jāņtārpiņš, kurš spīd tikai tumsā
Es gribētu iemācīties spīdēt gaismā
Es gribētu mācēt saulē uzziedēt
Lietus! Līsti stiprāk! Līsti vairāk!
Tas viss nekad nedrīkst beigties
Paklausies! Esi ar mani! Nepamet mani!
Ak debess! Neļauj šim skatam
Neļauj šai skaņai, neļauj šai smaržai zust!"

Var vēl nedaudz pačīkstēt?

Ir tādas skaistas lietas, kas ļoti patīk, un tādi cilvēki, kuru klātbūtne ir prieks. Redzēt Keišu uz skatuves, mācīties eksāmenam un radio sāk skanēt "Ei, tu skaistā meitene", tie daži mirkļi, kad sirds ir situsies straujāk, - tajā pašā laikā tās ir neizmērojamas skumjas. Aizsitas elpa un visdrošāk ir palikt nedaudz nomaļus, nelīst iekšā tajā milzīgajā priekā, jo ir miglaina nojauta, ka iesitīs tur, kur visvairāk sāp.

Mācos dzīvot viena pati, gandrīz esmu aizmirsusi visas sliktās lietas, kas pēdējā gadā bija, taču vienlīdz aizmirstas arī viss labais. Pagājuši tikai daži mēneši, bet es nespēju atsaukt atmiņā, kā tas bija - dzīvot divatā. Šis ir tāds "parastais" mirklis - būs vai nu labāk vai sliktāk. Un es tik ļoti gribētu, lai ir labāk. Lai ir labāk man un tiem, kas man tuvi un mīļi.

Un lai šim gadam būtu jēga. Pat, ja plašākā mērogā, jēgas jau īsti nemaz nav.

Jauns gads, tās pašas vecās domas un dumji sapņi naktīs.

Bet divas top lietas - "Latviešu mīlestība" jrt un "Hobits". Un par to paldies jums.

Pēdējās dienas augstskolā mani novedušas līdz sabojātam dienas ritmam. Kā jau to var spriest no šī ieraksta.

Vakar uz brīdi es biju laimīga, vairāk nekā uz brīdi patiesībā.

Par mani internetā nebūt viss nav pateikts. Tas, ko nevar izlasīt, - es mācos un mainos, nu nestāv dzīve uz vietas. Es pieļauju kļūdas, samierinos ar sekām un cenšos labot to, kas novedis līdz tādam mirklim. Ne vienmēr, bet bieži ir tāda satraucoša, pirkstu galus kutinoša sajūta - viss ir kustībā. Plūst uz priekšu.

Man vajadzēja kādu atskaites punktu, kurā apstāties un ieņemt miera stāvokli.
Pirmais sniegs un vēl viena (iespējams pēdējā) reize, kad droši uzceltā pasaule brūk. Bez naida un aizvainojuma, tiesa, ar nelielu nožēlu par nespēju sevi kontrolēt.

Jau iepriekš rakstīju, ka pietiks skriet apkārt un grābt kaut kādas mākslīgas emocijas pa malu malām. Tagad man ir atskaites punkts, no kura nomierināties. Un mācība par to, ka jātic savai sirdsbalsij - ja tā saka "nepieej tik tuvu klāt, dabūsi pa seju", tad tā visticamāk arī būs. Ar dievu

Aizvien zemāk un zemāk.
Dumjākais un trulākais tas, ka sāku beidzot saprast. Nav jau īsti nekā konkrēta, ko es gribētu savā dzīvē. Tikai abstraktas, ar reāliem cilvēkiem nesaistītas lietas.

Es vairs nebūšu cilvēks, ja tā turpināsies.

https://www.youtube.com/watch?v=lAgGyzTABDQ

Teju var teikt, ka ir miers.
Riekstu un žāvētu augļu konfektes, mandarīni un nekāda alkohola vienatnē.

Mācības, darbi lēnām ritinās uz priekšu. Piektdien mana pirmspēdējā alga... Tāda lieta, par ko cenšos nedomāt šodien. Par to domāšu rīt.

Un tad ir tā bezgalīgi briesmīgā joma manā dzīvē. Cik vientuļi var būt, fak. Un ne jau tādēļ, ka man vairs nav dzīvokļa biedra/drauga, bet tādēļ, ka es nespēju iedomāties, ko darīt tālāk. Jā, man vienai ir labi, viss kārtībā. Bet nāk faking Ziemassvētki un es vēlaizvien būšu viena.

Pirmo reizi mūžā. Atraksti taču

Saspringums vēlaizvien. Atbildes nav, riebjas, ka gaidu.

Rīt un parīt es plānoju strādāt, piektdien un sestdien beidzot apmeklēt lekcijas. Man pietrūkst vīrieša blakus. Bet ne mīlestības.

Pietrūkst uzmanības, satraukuma (ne saspringuma), kāda, kas vakarā paņem pie rokas un saka, lai braucu līdzi. Un tāda nakts ar baložu pilniem pagalmiem, hospitāļu ielu, gaujartu un daksi.

Ar otra cilvēka siltumu blakus. Bez seksa, pat ja reibums.

Norāvos nedaudz no ķēdes
Ieņemu galvā visādas stulbības un aiziet!

Gaidu, kad iestāsies miers.

Bija oktobra vidus un es sēdēju pie loga tavā dzīvoklī, mēs runājām kā parasti. Es atļāvos tev izstāstīt par tām domām, ko varbūt varēju paturēt pie sevis. Nevarētu teikt, ka dzīve iet uz leju, tikai šķietami.

Par to, ka nekad neesmu bijusi tik ļoti viena kā tobrīd. Par to, ka sāku saprast, cik svarīgi ir būt pašpietiekamai un iemācīties dzīvot pašai savu dzīvi. Es teicu, ka to varētu mācīties no tevis. Bet būtībā aizsāku pilnīgi pretējo.

Šobrīd tu esi vienīgais, kas mani notur. Un es izmisīgi sniedzos pēc tevis.

Bet šovakar ir pilnīgs vāks. Pat ja tu izlasītu, nav nekā, ko tu varētu apzināti darīt. Un es vienmēr būšu viena.

Un es apņemos tevi atrast un neatgrūst.
Nevis līdz asarām skumt brīžos, kad tevis nav, bet ar visu sirdi atdoties, kad esam kopā.

Un kā toreiz Andrejsalā tu teici - mēs galu galā viens otru atradām. Un es nekad nevēlos šo sajūtu pazaudēt. Atraksti, mīļais...

Darbs Nr 1, darbs Nr 2, lekcijas
Un patiesībā viss ir kārtībā, iegājis tādās vienkāršās sliedēs

Bet kāpēc tevis nav? Kur es tevi pazaudēju pa ceļam?

"Izbāl visi izbijušie pāmetumi..."

Reizēm ir jāmāk pieņemt situāciju un notikumu pavērsienus. Kas notiek, noiek uz labu.
Nomest no pleciem nevajadzīgu nastu ir gudrākais, ko darīt.

Šonedēļ prātu nodarbinu, pieskatot māsu, guļot zālienā un tīrot māju. Nākamnedēļ strādāšu no 8:30 līdz 18:30. Plānoju paveikt daudz un nomierināties, ieiet atpakaļ sliedēs.

Bet pasaule griežas, nav neviena ko vainot, nav neviena, kas varētu uzņemties abildību par manu rīcību un manu izvēli. Es gribu dzīvot viena, nezinu, vai to pratīšu, bet gribu mēģināt. Un tad manā pasaulē varētu iestāties miers. Bet man bail izpostīt visu, bail, ka mani vārdi un darbi atgriezīsies pie manis atpakaļ.

Šoreiz ir citādāk. Tā nav pēkšņa aizraušanās, pat ne 5 gadus ilga kopā būšana - tas ir cilvēks, ar ko gadu esmu nodzīvojusi kopā un biju plānojusi pavadīt visu mūžu. Un tagad esmu apņēmusies viņu palaist vaļā.

Sveša gulta un sveši palagi, vīns un mūzika, vasara tepat pie atvērta loga. Bet cik ilgi tu tā izturēsi?

Jāsaņemās, saņemās un ņemās.
Varbūt es tomēr varu iesākt ko interesantāku kā tikai kārtot māju...
Man izdīga tomāti, ledusskapī stāv vakar ceptie banānu keksiņi ar šokolādi, kaķis guļ pie krāsns. Ja kāds vēl teiks, ka prieks ir sīkumos, ejiet dirst. Prieka nav vispār un kam tas rūp.

...

Braucam, mīļais, uz jūru, uz parku, vienalga, uz mežu. Vai tepat pāri vilciena sliedēm
Paņemsim vīnu un cepumus un uz mirkli, tikai uz mirkli, nebūsim tādi kā esam katru vakaru. Apnicīgi un īgni, un garlaicīgi. Mīli mani!

Lai dzīvo 8. marts! Ar puķūdeni aplēju dvd un tumbas, plūdi bija lieli.

Pēdējā laikā es sev tik ļoti nepatīku. Nākamnedēļ jārunā televīzorā - vai var katedras vadītājam atteikt ar pamatojumu, ka sev nepatīku?
Nonācis tik tālu, ka es apzināti izvairos satikt cilvēkus, kontaktējos tikai ar tiem, ko redzu ikdienā.

Es gribu to mainīt, o, jā. Un vēl es gribu mācīties, strādāt, iztīrīt māju un uztaisīt mīļajam vakariņas. Visu nevar izdarīt, lai kā arī gribētos, un tā ir vispretīgākā patiesība.

Es teiktu, ka šeit ir arī pusgada krīze. Tiesa, mēs satiekamies darbdienu vakaros pēc pulksten 19.00. Paēdam, katrs pasēžam pie sava datora, reizēm mēs runājam, reizēm strīdamies, reizēm es vienkārši dusmojos. Ap 1.00 vai 2.00 ejam gulēt. Gulēt un viss. Man nekam vairs nav laika, bet es neko arī nepadaru.

Dzīvot kopā ir par grūtu.

Es gribu vakarā vēlu pastaigāties pa parku, dzert vīnu. Pēc garas darba dienas aiziet uz Nabaklabu un neko nedarīt. Braukt uz jūru, uz Mangaļsalu, iet staigāt gar Daugavu. Aizbraukt slēpot, slidot, skatīties kino, teātri, aiziet uz koncertu. Es gribu ar kuģi braukt uz Stokholmu.

Bet pēc darba atnākot mājās, es gribu tikai un vienīgi ielīst gultā. Un varbūt klusi nomirt. Fak.

Es gribu nomest visu salkanumu un romantiku. Bet man ir bail rakstīt kaili un atklāti. Es sevi nepazītu, pēc tam uzrakstīto pārlasot.

Es gribu būt īsta. Es gribu teikt to, ko domāju, tieši tik skarbi kā to dzirdu savā galvā, nekādas puķītes un cepumiņi un kaķīši. Bet tieši tā kā ir- es redzu sapņus ar tevi, tur mēs guļam kopā, mēs esam piekusuši un aiz slāpēm izdzeram pudelē palikušo vīnu. Es pieceļos, uzvelku to pašu saburzīto kleitu un apakšstāvā vāru tev kafiju un smērēju siermaizes. Tikmēr tu noskalo seju aukstā ūdenī un ārā pļauj zāli, kamēr vēl nav karsts. Mājās neviena cita nav. Eju ravēt puķu dobes, saule vēl ir mājai otrā pusē. Redzot tevi, es zinu, ka viss ir labi. Kamēr vien mums ir kafija un varbūt drīzumā zemenes dārzā.

Es reizēm domāju par tevi. Par visu to, ko nepamanīju un nenovērtēju.
Tu galu galā arī pateici, ka nevēlies mani satikt. Paldies, ka tā, un paldies par to, ka neesi šeit. Es drošvien neliktos mierā. It īpaši tajos stulbajos brīžos, kad pietrūkst. Un atkal viss sāktos no sākuma - satiktos, saprastu, ka neesmu tev gana laba, izdarītu ko tādu, ko nožēlot, un beigas. Un tad vēlreiz tāpat, ja vien tu piekristu mani redzēt.

Es nezinu, vai tev ko nozīmē visas labās lietas, ko atceros. Zemenes un ziedi, peldēšanās ezerā, šūpoles pie manas mājas. Man tevis pietrūkst. Un es gribētu, lai būtu pavasaris.

Ja ar katru dienu es celtos pusstundiņu agrāk, tad uz vasaras pusi drošvien vairs nekavētu darbu.

šovakar cepsim picu, ar vistu un ananāsiem
un sestdien es varētu iet slēpot

darbu daudz un viss lēni sokās uz priekšu
bet iet

brokastīs kafija un kivi

kā tev iet pavasarī?