stieplite

ir klāt janvāris un neizbēgami tā vietā, lai mācītos eksāmeniem, sēžu internetā,
skatos seriālus veselām sezonām un apkārt sev neko neredzu.
vakar bija tāda diena, būtībā aizmirsu, ka tu arī šeit esi, dzīvo un guli man blakus.
ap pulksten pieciem no rīta biju tikusi līdz sezonas pēdējai sērijai un plānoju, ko darīt tālāk.

un pamanīju sev blakus tevi. un es mīlu tevi vairāk par visu pasaulē un tā, kā nekad iepriekš nevienu neesmu mīlējusi.
un es naktī pieglaudos tev klāt, tu mani apķēri un nekam citam vairs nebija nozīmes. nekur un nekad.

Mīlu, kā es tevi mīlu un visu, kas mums ir.
Plauktiņus un kaķi, un puķes. Un ceptus kartupeļus un plānās pankūkas.
Bet vairāk par visu - apziņu, ka mēs viens otru atradām.

Viens kaķis jau vēl nav nekāds neatgriezeniski pasludināms spriedums.

Bet es šodien ilgu laika posmu pavadīju veikalā izvēloties kaķim gardumus, man ieskaitīja stipendiju. Par trim mēnešiem. Tas ir daudz, tici man. Taču pirms es tā pa īstam paspēju sarīkot svētku vakariņas un ko foršu nopirkt viņam, tā parādot, ka tā nauda patiesībā ir mūsu, es veiksmīgi tiku no viņa vaļā (lasīt ar nopietnu, skumju sarkasmu).

Varbūt tu lasi. Es nezinu.
Es šaubos, ka pārdomāšu. Šovakar atnācu mājās, aiztaisīju kārtīgi logu, izslēdzu gaismu pieliekamajā, iedevu kaķim viņa gardumus un biju tiešām laimīga. Ne tāda kā vakaros, kad tu šeit dzīvoji.

Es gribu būt laimīga pati ar sevi un tikai tad ticu, ka varēšu sakoncentrēt visu to labo, mīļumu, siltumu un dot kādam to visu, atdot.

Viens no retajiem vakariem bez alus vai vīna. Jo man nav alus. Un nav ar ko atvērt vīna pudeli. Un man nav mīļotā clvēka blakus, jo es viņu aizdzinu, atgrūdu. Nezinu, cik apzināti, cik nē. Bet jebkādu vēlmi pieiet viņam klāt, uzlikt roku uz muguras, pieglausties, noskūpstīt uz pieres un teikt, ka viss būs un mēs visu salabosim, es nogalināju jau tās saknē.

Ar mirkļa iespaidā patiesu naidu. Vai bailēm. Vai arī bailēm no naida.

Par to kino.
Es teicu, ka uzrakstīšu kkad iepriekš, bet patiesībā ir tā, ka vispirms vajag noskaņojumu, to sajūtu, ka tā ir pareizi un ka citādāk es nemaz nevarētu.

Es šovakar esmu viena pati mājās. Iztīrīju dzīvokli, sakārtoju visu, pabeidzu to, kas priekš fakultātes un mācībām bija steidzami darāms, apēdu greifrūtu. Ar cukuru, lai cik nu nepareizi tas būtu. Drosmīgi drošvien ir ēst greifrūtus tāpat. Iekurināju krāsni, kaķītis aizmiga un man arī tā kā vajadzētu. Rīt apņēmos celties un iet uz darbu laicīgi, kā citi cilvēki to dara.

Tādos vakaros es saprotu vienu vienīgu lietu. Es varu būt viena pati, nejūku prātā un nestaigāju pa sienām, viss notiek pēc mana prāta un ir skaisti, bet. Bet es negribu būt viena pati, es gribu būt pārliecināta, ka neesmu viena. Tā vienkārši.

Atraksti man.
Vairāk kā vienu īsziņu.

Baložu pilni pagalmi "Romantisko filmu vakari"

Ko tu saki, ja mēs šo vakaru pavadītu kopā?

Ārā ir sniegs un nedaudz auksti. Es nopirkšu baterijas fotoaparātam un tad būs gandrīz pa īstam.
Man austiņās skan mūzika, tā pati, kas gandrīz vienmēr. Black wave. Pēc kāda laika pārslēdzas nākamā un tur man ir daudz Hospitāļu ielas dziesmu.

"Un negribas palikt vienam,
Negribas vienam.
Negribas palikt vienam,
Ir taču ziema"

Pēc kādas pusstundas es izietu no fakultātes, mēs būtu sarunājuši satikties pie Kongresu nama, kur strūklaka ir. Muļķīgi no manas puses- tikai no rīta, braucot uz darbu, pamanīju, ka strūklakas nu jau vairs nedarbojas. Ir taču ziema. Bet varbūt tas neko daudz nemainītu. Man patīk parks, kas pie Kongresu nama. Kamēr es ietu pa Valdemāra ielu, paliktu aizvien tumšāks un tumšāks. Būtībā tad, kad mēs satiktos, būtu jau vakars un ielu apgaismojums (tās lampas, kas ir) radītu nedaudz tādu sajūtu, kā filmās. Nemāku precīzāk paskaidrot.

Pārejot pāri ielai, es ievērotu, ka tu jau tur esi, pasmaidītu un teiktu "čau".

Mēs iesim pastaigāties vispirms turpat. Sniegs un bisķiņ jau ledus savādi skan zem kājām. Man visu laiku jādomā par to dziesmu. Pat ne vārdi, melodija ir tāda, kas šķiet īsti vietā un piemērota šim brīdim.

"Pilsētā ir vienas durvis,
Kuras es varu atslegt.
Istaba, kurā silti,
Gaisma nav parāk spilgta"

Es gribētu zināt, kā tev iet un ko tu šodien darīji, kamēr es biju skolā un darbā. Es pajautātu par to zviedru puisi un visām lietām, ko tu zini par Zviedriju. Varbūt tu stāstītu kaut ko jautru un man arī būtu jāsmejas. Es pastāstītu, ka tiku pie paaugstinājuma darbā un saņēmu stipendiju no "Olainfarm". Teiktu, ka man viss ir tik labi, cik vien var būt. Drošvien es nevarētu noturēties un man gribētos parādīt bildes ar kaķēnu Neo. Ja man ir līdzi fotoaparāts, tad es noteiktu rādu bildes. Tu jau pats redzi, bet tik un tā, lai ir nepārprotami, es stāstītu, kā mani sajūsmina, cik Neo ir līdzīgs Kaliopei. Viņiem būtībā nevajadzētu būt nekā kopīga. Bet viņam ir gandrīz tāds pats melns plankums uz sejas. Puse sejas ir melna, puse balta. Un kad Neo skatās uz tevi, tik ļoti ļoti var redzēt.

Mēs tikmēr jau būtu aizgājuši līdz kanālam, varbūt skatītos, kā viss ir aizsalis un balts. Ziema, jā. Auksti arī paliek, man gan ir cimdi un šalle. Bet kedās salst. Es pastāstītu, kā gribu nopirkt melnus, šņorējamus zābakus. Bet nevaru atrast, jo man nepatīk meklēt. Man patīk, ja lietas pašas nokļūst man tuvu un ir ar roku aizsniedzamas.

Auksti ārā, bet man ir līdzi karstvīns termosā un mandeles baltajā šokolādē. Mamma no Amerikas atveda pagājušonedēļ. Es tev teiktu, lai tu uzmini, no kurienes man mamma atsūtīja epastu, un, nesagaidījusi atbildi, drošvien pati jau teiktu priekšā, ka no Lasvegasas. Es gan nezinu, vai tev garšo baltā šokolāde, bet es piedāvātu. Ja tu atteiktos, es neliktos mierā, kamēr tu paņemtu. Karstvīns gan drošvien divreiz tev nebūtu jāpiedāvā.

Es patiesībā nezinu, vai Rīgā kokos jau karina tās lampiņas, kas Ziemassvētkiem domātas, bet man tādas ļoti patīk. Un mēs pastaigātos tik ilgi, kamēr atrastu vismaz vienu koku ar gaismiņām. Šķiet pie kādas no vēstniecībām tur noteikti jābūt. Pavisam tumšs jau būtu un tad es jautātu, vai tu nevari mani pavadīt. Tu piekristu.

Mēs ietu gar kino Rīga un tur ir tā afiša ar filmu, ko sen jau gribu redzēt. Es skatījos internetā bet piemirsu nosaukumu, laikam, "Monster in Paris". Animācijas filma, bet ar Vanesu Paradī. Šovakar gan laikam nav seansa. Bet es gribu iet uz filmu ar tevi, tādēļ piedāvātu, varbūt rītvakar vai parīt. Un es ļoti cerētu, ka tu teiksi jā. Tad mēs varētu vēl kādu vakaru pavadīt kopā.

Mēs jau būtu atnākuši līdz mājām, pa ceļam es stāstītu, kā rakstu savu publikāciju un kā man patīk dzīvot Ģertrūdes ielā un pamazām, pamazām veidot visu savu dzīvi neatkarīgi no citiem cilvēkiem. Bet tad man prātā ienāktu skumjā puse tam visam. Ka varbūt tik laimīga es nemaz neesmu pelnījusi būt un kaut kas ir ļoti nepareizi.

Es neapskautu tevi atvadoties. Es novilktu dūraiņus un paspiestu tev roku. Bet nekad, nekad neteiktu, cik ļoti tādā brīdī man gribētos, lai tu tiešām mani apskauj. Pa īstam. Es iztēlotos, kā tas būtu, un es zinu, kāda mūzika skanētu tad. Bet es pateikšu parīt, ja tu nāksi ar mani uz filmu. "Paldies par vakaru tev. Atā"

Es nezinu, vai tu atceries.
Bija tāds vakars, kad sēdējām uz trepēm un dzērām vīnu, tā skaisti kā mūsu vecumā pienākas. No pudeles un kāpņutelpā.

Tā ir viena no retajām lietām, kas man šķiet liktenīga. Mēs sēdējām pie dzīvokļa durvīm un dzērām vīnu, tagad es tur dzīvoju. Manas mājas, kur ir manas grāmatas, mani trauki, mūzika un nu man ir arī palma puķupodā un kaķis.

Un tad ir tā kaitinošā sajūta. Te tagad ir mana dzīve. Burtiski dažas nedēļas kopš tā brīža un tu būtu varējis ieskatīties manā dzīvē pa īstam.

Arī tas man šķiet liktenīgi. Ja tu atbrauksi atpakaļ un mēs tiksim līdz tam punktam, manuprāt, tas kaut ko nozīmēs. Ja tas nekad nenotiks, tad nenotiks. Bet tas mirklis tur uz trepēm man vienmēr būs nozīmīgs. Un tur uz trepēm starp mani un dzīvokļa durvīm vienmēr sēdēsi tu.

Ir tāda dziesma "vibrācijas"

-Pie pieres pieliec vēsu plaukstu
Uz plakstiem karstu zīmi spied

-Neviļus pirkstiem saskaroties
Neviļus zūdot piedurknēs
Šķiet, elektrība cauri zogas
Un liekais paliek pagātnē

-Bez vārdiem, bez teikumiem
Bez burtu ložu kārtām
Pa taisno caur ādu
Krūtīs nesteidzīgi ienāk

Negaidītas vibrācijas.

Tā ir katru reizi, kad tu man atraksti.

līdz vājprātam vnk...
nebiju domājusi, ka man tik ļoti rūp

stulbā, stulbā muļķe atkal
aizmirsu, ka nedrīkst pieķerties, nedrīkst cilvēku laist savā dzīvē

visiem vienmēr velkas bagāža līdzi un mīlestība un bēdas un skumjas un sūdi
bet es beidzot savu nometu
es esmu viena un tik ļoti gatava būt tava

bet pie velna
klausīšos the raveonettes - black wave (to, ko vakar pie tevis) un domāšu par to, cik viss ir debīli
p
iedrāzt

Dažās dienās parādīju visu, kas man ir. Ne tikai vietas, kur man patīk un kur mēdzu vest citus cilvēkus, bet arī vietas, kur nekad neviens nav nācis līdzi - laukos.

Un katrs viņa pieskāriens nedaudz saviļņo, uztrauc, bet izdzēš pārējo pasauli.

Tikai bail izdegt. Ja nu mēs vienkārši uzliesmojam un... viss.

nav šaubu. izvēlējos

trīs dienas nedēļā viņam viss patīk un ir kārtībā, bet šonedēļ pavadījām veselas četras
un man patīk viņš

patīk tā, ka rokas trīc

Un vienu brīdi viņi bija divi...
-
Viens, ar kuru kopā ir ērti, labi, ir par ko runāt, smieties, ko kopā plānot un darīt. Viņš jautāja, vai var mani noskūpstīt. Es samulsu, pasmējos un teicu nē - pēc brīža, kad stāvējām blakus, klausījāmies koncertu, es pastiepos pirkstgalos un noskūpstīju viņu. Tā, kā man patīk, kā man ir labi, kā ir pareizi. Tikai, bet ir "tikai". Tikai man neaizraujas elpa.
-
Un otrs, kuru es nekad neesmu pazinusi un neprotu iepazīt. Kopā ir vien klusums. Nekā nav un es neko nespēju izdarīt, lai to vērstu par labu. Bet tajā brīdī, kad viņš pieskaras manai rokai, apskauj mani un tik ļoti, ļoti klusi un lēnām kaut ko saka, nekam nav nozīmes. Es nevaru nostāvēt kājās, es nevaru paelpot, es nevaru pat domāt. Un kad viņš pieliecas mani noskūpstīt, es jūtos kā maza, dumja meitene. Pēc nakts, kad bijām kopā, aizsūtīju viņam īsziņu.
"Par vakardienu, es meklēju ne fizisku sakaru, cik cilvēku, ar ko būtu labi, par ko parunāt. Par to es sadegšu ellē - bet, kad naktī, gultā tevi redzu man aizraujas elpa un es nevaru tev atteikt."
Un otru.
"Aizmirsti vakardienas ziņu. Bija vēls."
-
Tipiski. Vienmēr tā arī esmu devusi priekšroku tam, kurš nekad, nekad nebūs īstais.
Un vienīgais pēc kā spēju novērtēt attiecības - vai aizraujas elpa.

Zinu, ka iepriekš rakstīju par apņemšanos negrābstīties apkārt un dzīvot savu mazo, pelēko dzīvi.
Bet man paslīdēja kāja - uzaicināju puisi no otrā kursa iet iedzert alu.
Rīt mēs iesim. Uz Alu, jo tā ir pirmā vieta, kas katram no mums ienāca prātā. Bet viss, šī ir pēdējā reize un punkts. Turpmāk mana mute būs ciet un nevienam neierosināšu iet iedzert alu.

Nevienu tā pa īstam man nevajag.
Mācīties, strādāt, iet uz aerobiku. Saņemties un iet paslēpot, kamēr vēl sniegs ir. Vakaros pārvarēt nogurumu un izvest suni pastaigā. Tas arī viss. Ak, jā, vēl bakalauru uzrakstīt un sagatavoties Pandas konferencei Austrijā.
Nekā cita man nav un, iespējams, pamosties vienai pašai ir kāreiz tas, ko man vajag.

"Un vai gan tur jāpiebilst, ka mīlestības, mīlestības nebija. [..] Nevienu dzīvu vai nedzīvu radību tuvu pie sirds nepielaist, jo rītu varbūt būs jāšķiras."

trīs lietas, labas lietas
bet bez sirds

atnācu mājās pēc lekcijām
pagulēju

tu šķieti citādāks- sāku baidīties, ja nu, kā parasti, savā paralēlajā pasaulē pati esmu uzbūrusi ko tādu, kā nemaz nav?
uz brīdi tu man biji tuvs (kamēr gulējām pie ezera un gājām uz autoostu)
bet, kopš vakar tev aizūtīju fragmentu no bloga, kaut kas ir citādāk, lai arī tu pat izlasījis vēl neesi

taču man ir teorija- ja nu tas tā ir tikai fakultātē?
piekrīti vai nepiekrīti, bet, kad esam prom no turienes un prom no Rīgas centra, ir citādāk

tāpēc es gribu, lai tu brauc pie manis, paliec pa nakti un es varētu saprast, vai mums kopā ir labi

un es jūtu, cik brīžiem esmu tuvu robežai, kad spēju izdarīt visu, ko vien gribu- iedot tev roku, noskūpstīt tevi kaut fakultātes gaitenī, ļaut tev runāt muļķības un ļaut pašai sev būt brīvai un nekontrolēt visu

visu nakti nomurgoju
mēs norunājām 30 min, man nebūt tā nešķita
es būtu runājusi vēl un vēl, un klausījusies

bet tu teici, ka dārgi maksā
žēl

varbūt vnk nevajadzēja tev aizrādīt, kad nosauci mani par mīļumu

"And if you go,
I wanna go with you
And if you die,
I wanna die with you
Take your hand and walk away"

-Poņas puķudobes
Tā ir vasara, ko es pazīstu. Flash pulveris, alus, tavi draugi un tu. Mani tā īsti nemaz neuztrauc, ko par mani domā, man ar tevi kopā bija labi un šķiet visi to redzēja un saprata. Neko daudz no vakara neatceros.

-Sestdiena
Šķiet šodien es sāku tikt pāri visai neveiklībai. Tu manās acīs mainies ar katru brīdi- šķieti tuvāks, īstāks un tāds, bez kura es vairs nevarētu. Un pēc peldēšanās noglāstīt tavu seju un skatīties tev acīs, tās ir tādas mazas laimes kripatiņas. Kas šķiet dara priecīgus mūs abus. Gan jau kādreiz tu man pateiksi.

Un tad, kad tu mani tā negaidīti mēģini noskūpstīt, es neļaujos vien tādēļ, ka man bail tevī iemīlēties.
Bet es gribu būt daļa tavas pasaules un nezinu, piemēram, pļaut zāli kopā ar tevi.

es vairs neskaitu dienas, tas šķiet muļķīgi
kādā brīdī es nošāvu garām- nepārtraukti atkārtojot tev, ka "mums nekas nevar būt"

tikai tagad es saprotu, cik daudz citi ir spēlējušies ar mani
tā ir vara- teikt, ka mēs nekad nebūsim kopā
nav pat obligāti tas jādomā nopietni, atliek vien pateikt

šovakar es plānoju braukt pie tevis
ir tik daudz sīkumu, kam ir nozīme, un kas līdz ar to nosaka visu manu dienas kārtību

nokrāsoju matus, izmazgāju melnās drēbes, izkarināju uz balkona, noepilēju kājas, iztīriju mp3 no dziesmām, kam vairs nav nozīmes, tgd atliek vien iet nodot asinis, lai būtu nauda ceļam (kas principā izklausās diezgan sick, bet tā nu es tieku pie papildus līdzekļiem neparedzētās situācijās)

vienu gan es savos 20 gados esmu iemācījusies- nevajag plānot un domāt, nez kā būs un kas notiks, kad satiksimies, tas viss vienmēr izrādās bullshit`s

būs kā būs, galvenais neaizmirst lietussargu un ierēķināt laiku, kad ieiet superneto pēc Cēsu sešpakas