stieplite

Ko tu saki, ja mēs šo vakaru pavadītu kopā?

Ārā ir sniegs un nedaudz auksti. Es nopirkšu baterijas fotoaparātam un tad būs gandrīz pa īstam.
Man austiņās skan mūzika, tā pati, kas gandrīz vienmēr. Black wave. Pēc kāda laika pārslēdzas nākamā un tur man ir daudz Hospitāļu ielas dziesmu.

"Un negribas palikt vienam,
Negribas vienam.
Negribas palikt vienam,
Ir taču ziema"

Pēc kādas pusstundas es izietu no fakultātes, mēs būtu sarunājuši satikties pie Kongresu nama, kur strūklaka ir. Muļķīgi no manas puses- tikai no rīta, braucot uz darbu, pamanīju, ka strūklakas nu jau vairs nedarbojas. Ir taču ziema. Bet varbūt tas neko daudz nemainītu. Man patīk parks, kas pie Kongresu nama. Kamēr es ietu pa Valdemāra ielu, paliktu aizvien tumšāks un tumšāks. Būtībā tad, kad mēs satiktos, būtu jau vakars un ielu apgaismojums (tās lampas, kas ir) radītu nedaudz tādu sajūtu, kā filmās. Nemāku precīzāk paskaidrot.

Pārejot pāri ielai, es ievērotu, ka tu jau tur esi, pasmaidītu un teiktu "čau".

Mēs iesim pastaigāties vispirms turpat. Sniegs un bisķiņ jau ledus savādi skan zem kājām. Man visu laiku jādomā par to dziesmu. Pat ne vārdi, melodija ir tāda, kas šķiet īsti vietā un piemērota šim brīdim.

"Pilsētā ir vienas durvis,
Kuras es varu atslegt.
Istaba, kurā silti,
Gaisma nav parāk spilgta"

Es gribētu zināt, kā tev iet un ko tu šodien darīji, kamēr es biju skolā un darbā. Es pajautātu par to zviedru puisi un visām lietām, ko tu zini par Zviedriju. Varbūt tu stāstītu kaut ko jautru un man arī būtu jāsmejas. Es pastāstītu, ka tiku pie paaugstinājuma darbā un saņēmu stipendiju no "Olainfarm". Teiktu, ka man viss ir tik labi, cik vien var būt. Drošvien es nevarētu noturēties un man gribētos parādīt bildes ar kaķēnu Neo. Ja man ir līdzi fotoaparāts, tad es noteiktu rādu bildes. Tu jau pats redzi, bet tik un tā, lai ir nepārprotami, es stāstītu, kā mani sajūsmina, cik Neo ir līdzīgs Kaliopei. Viņiem būtībā nevajadzētu būt nekā kopīga. Bet viņam ir gandrīz tāds pats melns plankums uz sejas. Puse sejas ir melna, puse balta. Un kad Neo skatās uz tevi, tik ļoti ļoti var redzēt.

Mēs tikmēr jau būtu aizgājuši līdz kanālam, varbūt skatītos, kā viss ir aizsalis un balts. Ziema, jā. Auksti arī paliek, man gan ir cimdi un šalle. Bet kedās salst. Es pastāstītu, kā gribu nopirkt melnus, šņorējamus zābakus. Bet nevaru atrast, jo man nepatīk meklēt. Man patīk, ja lietas pašas nokļūst man tuvu un ir ar roku aizsniedzamas.

Auksti ārā, bet man ir līdzi karstvīns termosā un mandeles baltajā šokolādē. Mamma no Amerikas atveda pagājušonedēļ. Es tev teiktu, lai tu uzmini, no kurienes man mamma atsūtīja epastu, un, nesagaidījusi atbildi, drošvien pati jau teiktu priekšā, ka no Lasvegasas. Es gan nezinu, vai tev garšo baltā šokolāde, bet es piedāvātu. Ja tu atteiktos, es neliktos mierā, kamēr tu paņemtu. Karstvīns gan drošvien divreiz tev nebūtu jāpiedāvā.

Es patiesībā nezinu, vai Rīgā kokos jau karina tās lampiņas, kas Ziemassvētkiem domātas, bet man tādas ļoti patīk. Un mēs pastaigātos tik ilgi, kamēr atrastu vismaz vienu koku ar gaismiņām. Šķiet pie kādas no vēstniecībām tur noteikti jābūt. Pavisam tumšs jau būtu un tad es jautātu, vai tu nevari mani pavadīt. Tu piekristu.

Mēs ietu gar kino Rīga un tur ir tā afiša ar filmu, ko sen jau gribu redzēt. Es skatījos internetā bet piemirsu nosaukumu, laikam, "Monster in Paris". Animācijas filma, bet ar Vanesu Paradī. Šovakar gan laikam nav seansa. Bet es gribu iet uz filmu ar tevi, tādēļ piedāvātu, varbūt rītvakar vai parīt. Un es ļoti cerētu, ka tu teiksi jā. Tad mēs varētu vēl kādu vakaru pavadīt kopā.

Mēs jau būtu atnākuši līdz mājām, pa ceļam es stāstītu, kā rakstu savu publikāciju un kā man patīk dzīvot Ģertrūdes ielā un pamazām, pamazām veidot visu savu dzīvi neatkarīgi no citiem cilvēkiem. Bet tad man prātā ienāktu skumjā puse tam visam. Ka varbūt tik laimīga es nemaz neesmu pelnījusi būt un kaut kas ir ļoti nepareizi.

Es neapskautu tevi atvadoties. Es novilktu dūraiņus un paspiestu tev roku. Bet nekad, nekad neteiktu, cik ļoti tādā brīdī man gribētos, lai tu tiešām mani apskauj. Pa īstam. Es iztēlotos, kā tas būtu, un es zinu, kāda mūzika skanētu tad. Bet es pateikšu parīt, ja tu nāksi ar mani uz filmu. "Paldies par vakaru tev. Atā"