Tas nozīmē, ka cilvēku apkarināšana ar birkām un spītīga sēdēšana katram savā ierakumu pusē ir bezjēdzīgs pasākums. Neviens nav viendabīgi kreisais vai viendabīgi labējais, tādēļ lielāka jēga ir runāt ar konkrētiem cilvēkiem par konkrētām tēmām, nevis vispārinoši piedēvēt lielai cilvēku grupai viendabīgus uzskatus.

Es domāju, ka arī valsts līmenī noderētu, ja katrs atsevišķais jautājums vairāk tiktu skatīts pēc būtības, nevis automātiski pieņemts par labu vai sliktu atkarībā no politiskās partijas, kas to pārstāv. Diemžēl, mēs esam jau tādā situācijā, ka pat zinātniski jautājumi (klimata pārmaiņas, pandēmija) ir galēji politizēti.

No tā, ka varētu nonākt pie reālām fiziskām sadursmēm, man visvairāk bail. Es gan tādās neiesaistīšos, ja nu akurāt nenāks kāds mani uz mājām meklēt, lai izrēķinātos. Tādēļ mudinātu arī citus saprātīgus cilvēkus tādā brīdī neļauties emocijām un neiesaistīties. Kamēr nav nonācis līdz tam - tikmēr mudinātu nefanot par edgy "jociņiem" par vardarbību, vienalga, vai tie būtu labējie, kas "joko" par žurnālistu vilkšanu uz ešafota, vai kreisie, kas "joko" par giljotīnām un bagāto galvām. Jociņi ta jociņi, bet tas strādā kā vardarbības normalizācija pirmkārt, un otrkārt kā "Šrēdingera terorists", jo tu nevari zināt, kas patiesībā notiek galvās šo jociņu autoriem.

un kas ir tie "jūs paši"

Ko tieši es esmu darījusi?