Man, piemēram, nav nekādu problēmu ar tavām garīguma izpausmēm, un kritizēt kaut ko tik privātu man nešķistu adekvāti. Iespējams, mana nostāja pret reliģiju kopumā nav tik radikāla kā kādreiz, kad domāju, ka visas reliģiskās izpausmes ir nevēlamas. Arī organizētā reliģija noteiktos kontekstos var būt pozitīvs spēks, manuprāt. Par to arī rakstīju savā pēdējā publikācijā, ka gan nacionālismu, gan reliģiju ir iespējams atbrīvot no homofobijas.

Lai darītu kaut kādas labās lietas nav jābūt reliģiozam vai jācenšas tādam būt. Man šķiet ka darot ko labu, reliģiozu apsvērumu dēļ, cilvēki krietni liekuļo un vairāk ir ieinteresēti savas dvēseles glābšanā, nekā reālajā rezultātā. Kaut kādas labās lietas, kas padarītas balstoties uz morāliem, ētiskiem, ekonomiskiem, politiskiem apsvērumiem - ir daudz labāk. Reliģija, domājošam cilvēkam, labākajā gadījumā ir tikai viena no pieturām, ceļā uz savu izaugsmi. Man ir interesanti vērot kā, gan pie mums, gan pasaulē, pat priesteri pamet baznīcas klēpi lai dotos tālāk.

tādās valstīs kā Belģīja un Vācija?

Jēzus? Drīzāk Jezups