Ja man būtu jānosauc viens no maniem pretrunīgākajiem viedokļiem, es teiktu, ka es nespēju piekrist apgalvojumam, ka vīrieši nevar būt seksisma upuri. Es varu piekrist tam, ka tikai rasu minoritātes var būt rasisma upuri, jo tas, ko var uzskatīt par rasu minoritāti, ir atkarīgs no konkrētās sabiedrības, par kuru ir runa. Pat tad, ja šo apgalvojumu sašaurina līdz runai par sistēmisku/institucionalizētu seksismu, es nevaru tam piekrist, un es kļūstu satraukts, katru reizi, kad feministu forumā kāds/kāda/kvāds atkal saka, ka vīrieši nevar būt par seksisma vai institucionalizēta seksisma upuriem. Ja vēlaties, varat iztēloties, ka šis ir Stīvena Kraudera raidījums un pierādīt man, ka es kļūdos komentāros, vienīgi es nebūšu konfrontējošs un visdrīzāk piekritīšu visam, ko jūs teiksiet.

Starp citu, kā intersekcionāls feminists es atzīstu, ka man ir baltā, vīrieša un heteroseksuālista privilēģijas, bet tajā pašā laikā es esmu nelabvēlīgākā stāvoklī, jo esmu piedzimis un uzaudzis salīdzinoši nabadzīgā postpadomju, Austrumeiropas valstī. Cilvēki ir labi pieraduši pamanīt, piemēram, rasismu vai seksismu, bet ne tik labi pieraduši pamanīt diskrimināciju pret austrumeiropiešiem, ar viņu neveiklajām dīvainībām, akcentu un zemu atalgotu darbu celtniecībā un lauksaimniecībā.