Vienreiz braucu vilcienā no Hāgas, un vagonā iekāpa divi arābu jaunieši un apsēdās pretī. Viņi visādi knosījās, piemēram, viens uz mazā kupejas galdiņa sāka ar pirkstiem uz pusēm sadalīt gramu zāles. Tad viņi atkārtoti prasīja man, cik ir pulkstenis. Viņi paskaidroja, ka tas ir ļoti svarīgi, jo vajagot zināt, vai var ēst. Kad pienāca laiks, viens no viņiem atvēra čipšu paku, izēda pusi un pirms izkāpšanas atlikušo izmeta miskastē.