Manā lielajā ģimenē, kur tik spļausi, kādam biologam trāpīsi. Nu, paskatīsimies, kas mums te ir — biologs, biologs, biologs, mikrobiologs, biologs, astrobiologs, atkal biologs, fiziķis, mediķis, biologs, farmaceits, atkal biologs, filologs, filatēlists, biologs. Katram vēl pa kādam vaļaspriekam — zooloģija, botānika, anatomija, bioloģija, arhīvu kārtošana, krievu valoda, franču valoda, gramatika. Ir arī viens mākslinieks. Un jūs domājat, ka viņi netic Dievam? Ņe huja — visi ticīgi! Vairāk vai mazāk, šurpu vai turpu, praktizējoši vai nepraktizējoši, bet visi, neskatoties uz to, ka viņiem ir profesijas un intereses, kuras cilvēki parasti saista ar intelektu, piešķir patiesības vērtību reliģiskiem priekšstatiem, kas radušies daudzus gadsimtus pirms modernās zinātnes rašanās. Vai tas nav neparasti? Protams, no visiem šiem cilvēkiem es esmu vislielākā stulbene. Vēl es zinu tādus vārdus kā konsekvences, eksistenciāls, konvertēties, personiskā brīvība, zarnu bārkstiņas, endokrinoloģija, smadzenes, dzīvnieku uzvedības modeļi, molekulas, polemika, NASA. Vārdu sakot, пытливому уму познание мира. Jūs jau sapratāt, ka mēs esam kristieši, tādēļ starp mums nav sliktu cilvēku un noziedznieku. Esmu svētāka par parastajiem cilvēkiem, tādēļ nav pieņemams, ka visādi eirobomži un jefiņi uzdrošinās kritizēt manu reliģiju.

Neskatoties uz visu iepriekšminēto, es atzīstu, ka maniem un manu izglītoto radinieku reliģiskajiem uzskatiem īstenībā pamatā ir nespēja samierināties ar to, ka dzīve beidzas ar nāvi. Domāju, ka pastāvētu iespēja nemirt, es nebūtu reliģiska.