Viss sākās pirms dažiem mēnešiem, kad mēs ar manu psihoterapeitu bijām nonākuši pie manas nomāktības cēloņiem. Izrādījās, ka tai pamatā ir pirms diviem gadiem norītais rūgtums par rakstiskajiem uzbrukumiem no Agneses Gailes puses. Psihoterapeits man ieteica pamazām no tā atbrīvoties, izliekot to atpakaļ tur, kur tam pienāktos būt -- manā dienasgrāmatā.

Komentārs par terorismu nebija nekas tik slikts, bet tas bija ļoti labs iemesls beidzot izpausties. Pēc šīs dienas sesijas jūtos kā no jauna piedzimis, bet tajā pašā laikā jūtos arī ļoti nelāgi, jo mans nodoms nebija atklāt interneta personības. Atklāti sakot, man pat neienāca prātā, ka atklāju kaut ko nezināmu.

Kas attiecas uz radu un žurnālistu interesi, jāsaka gan, ka visdrīzāk pie vainas ir tas, ka Marta Krivade dienas pirmajā pusē komentāru par teroristiem publicēja feisbukā, kur es pie komentāriem pierakstīju, ka Agnese Gaile labāk jau nu šoreiz būtu paklusējusi. Arī šajā gadījumā neiedomājos, ka atklāju noslēpumus.