| View: | User Info. |
| View: | Friends. |
| View: | Calendar. |
| View: | Memories. |
| You're looking at the latest 15 entries. | |
|
|
smaragdzaļa dzidruma lapkritis
|
||||||||||
| Saturday, February 4th, 2006 |
|
||||
|
Kad indivīds zūdina saskares ar savu aktualizēto Ego, savām instinktu dzīlēm, viņš atklāj, ka ir iestidzis apziņas pasaulībā, citiem vardiem sakot, citu cilvēku projicētā vidē,ikviens kreatīvi produktīvs primāts Zina šīs patiesības:kad apkārtējie raisa pretīgumu Viņš pievēršas sevī gulstošajiem enerģētiskajiem resursiem,un Zina, ka parējie ir niecības vērtē, viņš Zina,ka viņa slepenā dzīve ir analoga īstenībai,pārējie līdzinot ar to ir grašveida ēnu atbalojumi,bet ēnojumi ir savstarpi saiknēti,'cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks',sacīja Aristotelis,izteikdams teiksmainākos evolūcijas fundamenta Melus,jo ikvienam ir vairāk kopīga ar kalnu ledājiem,iežiem,zvaigžņu sistēmām un putniem nekā ar citiem cilvēkiem. Metu kauliņus,skatieni klejo,psihokinēze pārdarbojas iz apziņas uz matēriju,sakritība,prognoze precīza,šeit nav kazino,arī nožēla ne. 'Kam man uzvaras pjedestāls cirkā?' 'Lai pārspecinātu savas pārliecības,ka nekad nav par daudz,nekad neiztrūkst,vienmēr acu ir līdzsvarā iecerējumam' 'Kā tas apstiprinās aiz šīs plastmasas butaforijas un kokškiedras apcirkņa,kas tad ir šīs,Tevis minētās acis?' 'Ar to es vēlējos pateikt,ka Tu redzi,attiecīgi izpaudies tik vien, cik uzskati par nepieciešamu,nekad neradi izsīkuma,patērējot spēku,ja zini,ka pietiks ar praktisku intelektu,atzīsti,ka nekad,augšup ceļot krītoša priekšmeta,Tu tā neiekārsi saitē,tās nospriegojot,kas būtu Tavu plecu augstumā,tādejādi garantējot,ka nākamreiz nokrišana Tev nesagādātu pūļu liecoties,neliedzies,ka mirklī,kad vēlies tā atgūt,neslieksies guļus,jo no šāda,zemes virsmai Tuvāka stāvokļa,kritiena izraisītie defekti būtu maigāki un Tava spēja samierināties arī,iedomājies kādas piepūles veicina drošības regulas,sagatavošanās darbi,un arī šeit,metot,Tu nekoncentrējies,neprojektē piemērotu reljefu un atdures leņķus ar kauliņa sienām,lai skaitliskais rezultats butu Tev izdevīgāks,tas atrrodas ārup Tavas iegribas,kontroles rīkstes nepieder Tev' 'Māsiņ,vai drīkstu es beigt?' 'Sacītu jā, ja zinātu,kur Tevis tas aizvedīs, bet nav Manī šādas pasaules Atlanta, nav!' 'Bet vai mēs piederam zemei? Tā gan mūs audzina,kā orientēties,kur gaidāmi krāteri,kur purvājs,kur lava!' 'Zeme ir kā negaistoša ēdiena smarša,tā ir līdzās,allaž,bet mēs ciešam bada,par piederību,arī to nosakām paši,redz kā ar mani,aprūpē tās,bet negūstu sāta,neatgriezeniski,Tu gan,Dārgā,teci sava,bezrobežu ceļa..' 'Māsiņ,tomēr vēl metienu vienu!' 'Nu ja,Tu zini,ka šai rotaļai ir aprāvums' '.. izvēlu turpinat tomēr,jo esmu parlieku nogurusi, lai gurtu no gaidāmās bezgalības' |
||||
|
|
| Monday, December 12th, 2005 |
|
||||||||
| iz ādas pārvilktiem žuburiem spuldzītes šķembas izsavinājušas šķēpeles liesas, bet, bet, tik alkaini vēlos madarīnu,sūrstoši, maknīt :) Kā uz griežņu smailes, balanss starp patvertnes atviegli un karātavu līksmi, jo spriegāk, jo grīļība atstatāka, jo elastīgāk, jo drosmāk kritums izdzīvots, guvumi vienreizīgi, ar` vērti vienlīdz. | ||||||||
|
|
|
||||||
|
Valgs dzidrums .. Lūk, lāma! Dzidravota tērce! Un debesis, nakts asru izraudāts jums ar še-kļauts manas ģipts un vērmeļtirānijas! Zem kājām zvaigžņu mezgli! Vējdzirnu sirdīgajā manierē izkaist gaisā ietrieptās pelavas, baudkaisles grauds starp dzirnakmeņiem. Baismas nu vairs nav labilas, nepārsteidz. |
||||||
|
|
| Saturday, December 10th, 2005 |
|
||||||||
| Cauržņaugta dzeloņu rapsodija oda stājas pretvarā manam dievišķam svārstam, arvien stomīgāk, zvelstošāk, tas atzīst ko par labu esam, līdzsvara stāja savā godībā aizvien retāk harmonizē tā iznesības,šķīstums savas valšķās kontūras sen kā neuzskata par nepieciešamu iezīmēt, tas impulsīvi uzrodoties, slapstot satapšanās,atsvara procesu un atgrēkošanu vērš par tik nedefinējamu, ka nākas vien pakļāvīgi diet šīs apšaubītās ticības ceļa, kura sazarojumu šaurība nākotnes objektus vairs neparedz pēc skalārā moduļa-sev. | ||||||||
|
|
| Friday, December 9th, 2005 |
|
||||||||
| Spirgajā ziemnīcas velēnā ecētās iedobes satrūmējušas leknas surogāta konsistences, kā darvas miklājs tas ieķepina ciparnīcu skrejuma ritmu spīlēs paverdzinātās drausmās gaitas,gulstošas delnas pirkstu saišķu izliektajās kanoē aprisēs sīc atmodas slābenuma,mežrozes sārtmes,slaikās un dzīvības elsas izelpotās mēles šķērž tērauda teorijas,blāvas sansāras stīgojumi,alkdami slacīties godības urgas, vijetē slejoties iestīgst rensteles skavās, ataustot mīkstinājumu atskārsmei arvien vairāk dūnu pēļu taps deformēti slapstītu īlenu,sarecēs spīta dziņas un valstīsies niknums pret šķebuma valni. | ||||||||
|
|
| Wednesday, December 7th, 2005 |
|
||||
|
Šķiet, ka tagad zeme tiek taisīta tikai ar rokām, agrāk to grieza ar iejūtību, bet cēla ar sirdi.,vārdi kā jauku putnu jūgs galvā ar sveļonu spiežas tik bieži, ka jājautā tupus, vai kāda jēga tiem šodien vēl ir? Mirklī kad meldiņš iz galvas uz lūpām dejo un svilpj, aizrīties grēks un pacelties sāņus zem asins segas,paldies par gaļu, cūka ?!.. stum uz priekšu manus ratus, neatstāj tos šeit, nolīs lietus, un kājas būs slapjas, stum manus ratus,Konfūcij!Lievenī kliedējas ausmas rētainie okulāri, salna kā lāstekas saltumā skurbusi vāts vēd pasaulības dzīrēties citviet. |
||||
|
|
| Wednesday, November 23rd, 2005 |
|
||||
| Akulturācija, tā tapinās arvien dobjāka, citstarp, rādās, ka šī apziņas paradība nebūt nav produktīva,iedzinkstas un atzīmē savu līdzpastāvību par aktīvu esam,atstādama šaubu un pārliecības inkrustācijas, par kuru esmi nereti pārzvelstas fraktāls parazīts,arī šis apgalvojums ir tiek vien kā nosacīts, trejādi šķilumi, realizācija auditorijā, pašapziņa un ēterā iedaba, tā vien liekas, ka šī patiesība ir jēla triviālisma izvagota, tomēr, tās karkass neapstrīdams, adekvātākā dikcija, manuprāt,šai emocionalājai maiņai būtu sēcoši smilksti,un modusies nevēlme it visu iekārtot krāšņos verbālos fundamentos, lai viss ir vien pastarpināts ar klusuma intervālu robežots, mēs esam un neesam tie paši, cik smalks ir balanss starp jeb un vai ! | ||||
|
|
| Tuesday, November 22nd, 2005 |
|
||||
|
Cietās apkaklītēs iesirpti vaibsti,kas atviz spoguļgluda melnā marmora pulējumā,ziema, vai tā to sauc ? Tā kā nimfiska burgundiešu lēdija apjoza sava salti šķindošā apmetņa pār pasaules deldētām gravām un sūrumā pietvūkušām uzkalnēm, trūcīgi plēkšķaina sniega kārtiņa kā izdeldējuse flaneļa sega skauj bulvāru maurus, mākoņi pelēki kā pelavu ielāpi pelējuma vilainē teju skar namu rores, kas sērīgi lūkojas izraudātām rūtīm, sašķendēti, malduguņu sablietēti pūļi kā smagnējas tērauda siles, slīkdamas, pēc ūdens vītero miglas lēveru tuksnešos, skabargainas sīkstuma cīpslas sažņauc tos likteņa dūrē, lai neizirst iluziorais citmīlu mauzolejs,lai maketu inkrustācijās neiedzimst viltus..un leijerkaste arvien šķindina līksmākās odas, verd maršu straumēs, tomēr, arvien kroņprincese, zem brūnīgsnēja purpura baldahina,segusies havajietes zaļas pērlnīcas ietērpā, krāšļojusies Etiopijas ķēniņa barbariskajām sidraba vērtēm, aizlūdz Otello, vērdamās tumsas zižļa izspraišļotajā vīrieša ģīmetnē, joprojām, acis tik kvēlas, nedz kā tiem- ārpuss šī mūra troņa, cilindriem, kas iestiepjas tumsotā uvertīrā,iznesīgu vīru balstu klaudzieniem, kas tarkšķ ieminot pēdas līdz ar viesuļu spindzieniem. 'Nenotriec gaviļu libreta, nedziesini gun`s, kad dvēsle Tava kvēlin plaukst!', mēdza augstdzimušās asins liesumā ienābt plakaniskais portretējums, tik didaktiskā tonalitātē kā Edgars Alans Po, sludinādams nešķēržamas dogmas neslijātām sievu ausglējām. Lai diriģē! Kaut šalkās skumstošs zemes vēzis viņa, vai lietava virs kapakmeņa, tā tomēr ievaidās še- līdzās viņam, un trūks vizuļu krelles, bērdamās pār cukurgrauda vaibstiem,zinās, ka vējavas, tās uzmirdzēs puškotā namā, kur,traģiku sveicot, godi tiem vērsies kā cildināms rezonators. |
||||
|
|
| Friday, August 19th, 2005 |
|
||||||||
|
šie arhaiskie jautājumi mani sāk arvien impulsīvāk nogurdināt. pilnveide, attīstība, līdz ar to koncepsijas kļūst bagātīgāk pārprotamas, ticēšu, ka šīs ir krustceles, ļaunākajā gadījumā -divpadsmit taku sazarojums. Diferencētas parādības būtu jāuztver, jāizgaismo vienkāršoti, atliek vien virzīt šo alegoriju sieviešu dzimtes darāmajā kārtā, jāšķērso barjera iekams tā nav likvidēta, pūļu sasprindzinājums gandarījumu piesātinās perlamutra. malduguntiņu prieciņi prevālē. oi, oi! Ielīksmo spēja atraidīt grēcnieciskos egregorus, mījhau. |
||||||||
|
|
| Wednesday, August 17th, 2005 |
|
||||||||
|
Monotonā sekunžu manifestācija, kas pirms neilga posma, blīvējās smilšgraudu pulksteņa ārēs, ievirzījusies plašajās galaktikās, tādejādi liekot noprast, ka saujiņa mirkļu ir iztvaicēta.. lakoniski bilstot-manas dinamiskās izpausmes tuvojas kulminatīvam noslēgumam.. novakare, kas savā patībā neiezīmē nedz kontrastus, nedz pārpasaulīga līdzsvara klātesamību, kaira zvīļošanās, kas mijas dzirkstošas stabilitātes..piepūles nepārmākti ķermeņi ļaujas relatīvas eiforijas apjausmai, sālsūdens rīklenei, kas veldzes glāstīta.. (nevēlētos atzīt, ka iestrādājusies autonimja attiecībā pret šo 'mazu meiteņu mīlestības vēstuļu pieturzīmi', tomēr apzinot šķiet, ka šis interpunkcijas elements pauž diagnožu izstrādnes, nebūtu vēlams tās veltīt pašapcerei, bet nevairīšos no zīmīgāko traktātiem - 'banalitārs sentiments', vai norāde uz izseno 'ex nihilio, nihilio ft'. Un būtībā, it viss, kas tiek iegravēts saplacinātas kokšķiedras formātā ir nosacīts reāliju tēlu substrāts, kuram, neliedzami, ir visai attāla saikne ar patiesās manas tagadnes transformāciju, nebīstos paust šī vārda,akcentējot tā līdzstāvošo saitiņu, jo tā ir apstākļu pielietojamības manieres produkts jebšu vairoties no hipotēziska rakstura parpratumiem, varētu sacīt- pašiedvesta epopeja, kas rodama haosā. . Ak vai, cik neiztrūkstoša ir loģikas ģīmetne, jo tāda, standartos kļauta, ir cilvēka evolucionārā esība-tālāk ejoši progresīva, ko iespējams attīstot vien tiecoties kā, kas slepenības skafandrā guldīts. Kaut vai tā pati, mūžseni klišejiskā patiesība..Definīcijas ? Jā, viedi iesvaidīti formulējami, bet tiklīdz tie tiek izmantoti praksē, tā tiek akumulēta neapzināta patiesības noliegšana, jo esot sava Ego verdzībā, dunot ik solī ar to-apgaismi nerast. / :) atteikšanās un brīves mantojumi, kas paver augstmaņa cienīgu iespējamību sasniegt smalku dzīparu šūdinātu enerģētiskās vibrācijas līmeni, kurā egoisms pārdiedzējas apogejsikā līdzcietībā..Tātad, pieņemu, ka mans ideologiskais instruments ir tendēts meklēt :). Gluži kā it visiem, kas socikdienišķi lēš savā nastā (domājams, ka īpašumtiesības ir pašsaprotams patērētājsabiedrības termins, kaut gan, neguldot artavu visuma piešķirtajā mašinērijas subjektā mēs, iespējams, neesam priviliģēti apgalvot, ka tas viens no īpašumiem)..atsaucoties uz rietumu kultūras postulātiem,nāksies vien saskarties ar ko paralēlu, arī miesiskajā spektrā.. ak vai, arvien konstruktīvāk man ir paust sevi šādā formātā, skrupulizējot vienu prāta augli, nākas atdurties pret astoņkārtējiem tā dzinumiem, tās pašpavairojas, nu lūk, jā..sintēziski saplosīta monāde, neesot jau tā lāga, bet stīgst gurdumā miesas parvilktās delnas, plaksti važoti dusas spārneņos. manī vītero balteņa neprāts..traukties pret gaismi, tai klusībā neatdziestot. |
||||||||
|
|
| Monday, August 15th, 2005 |
|
||||||||
|
Priekškars pavēries rimtā mērenumā, plaiksnījošs dzinuls mudina pārsātināt šīsdienas komfortu. Vakarējā saskarsme ar pataloģijām to pilnvērtīgā veidolā uzvēda šaubas par to pašu arhaisko-mistērijas pārtveršanu uz savim pleciem. Mazuliet par daudz glikozes. Vērienīgs čukstu tribunāls. it viss, kas racionālam zvērestam ķīlā ir dots. |
||||||||
|
|
| Sunday, August 14th, 2005 |
|
||||
|
Es apbrīnoju nedz tos, kurus skārusi veiksmes stūrakmeņa šautra, bet gan tos, kas filozofiskā pašapcerē tik rimti aptver savas neskaitāmās neveiksmju periodikas. šoruden groži nav cieši.. verd liesmas kā iekvēlis skals, dziest dziņa slīpējot guni, plēn manis iedomāts pavards- nu gruzdošiem dimantiem gals. Top reglamentēts, ka lolojot vulkāna ogles, tās tumšotu rītdienu skar, bet vai grauzdēti,sirds dzīlēs smelti oļi man`i par mazāk laimīgu dar` ? gremdēsim renstelē pārekmeņotas eksistences kaistošo vieglumu! Tā es pieskandēšos ticības klaigas! Vai liegts man atturēties gaisa, ja netrūkst sistēmai laicīgās tiesas?!.. nebīstos pārmēra devas, tik vien kā sūrums balsenē aizmetas mielasta godības sērsnā. |
||||
|
|
| Sunday, August 7th, 2005 |
|
||||
|
Dūmakas apšūdinātas valstibas tumsnejo pelejuma baladahīnu aptver apsūbuši dzeltainas saulesmeitu skatu plauksmes. Smeldziga ritausma, kas ka dobja zvana iedzivinata svarstiba radija mijiedarbigus kairinajumus uztveres receptoriem ieslinajusies pagajamibas formalina, kur sveta miera rimti dus dienas vel parnakt nespejigas. Savdabs spelgonis pakrute, lauska skartnem aizsalc sisdienas liegi pausto burvibu..Makrokosma diplomatiskais teces kauss, kas vietumis krustceles tiek apdraudets piesmietam reputacijam, ka plustosa terce dzen savus asnus pasauliguma dzelksnainajas zemienes..Skiet, ka sodien, mirkla identitate Tur-arpus viss noris sava nemainigaja amplua. Kads godbijigi diko atzinuma kaismes, cits, ries dieniskas asras, ludzot lidzcietibas, veroties miesiskas dziras filtru parbliveta ietiplne, zibsnotas varaviksnenes pietveras kraupji nodeldetam, pusmenesi ieliektam plaukstam, kas lugtin ludzas necila nominala dalderi perkamai laimei, tik gurdi veljas iedobe sie vardi, kruts dves tos ka rugtu navi..remdināmajai optimalitātes izjūtai, svelmai pārliecībai, ka ir šķērsots teju absolūts, bet iezīmējot savu šķilu tā smiltājā, nākas secināt, ka garnējums tomēr ir iztrūkstošs, nē, es negrasos apgalvot, ka tā nav, nav kā nosacīta vizuāla, bet saldinātās vielas estētiskais tīmeklis pēc baudpilna skurbuma likvidēšanas zaudē savu sākotnēji prevālējošo slāpjradi. Allaž sekundāra veldze ir apslāpējama ar palsākiem manevriem, iestādināmais apmierinajums ir racionalizējies, bet toties atkārtota pieeja kvalitātes vektorā neizbēgami veido paralēlas detaļas ar iepriekš realizēto. Tā saucamā, īslaices pozitivitātes vijetes raisītā labsajūta.. kaistosas jutas taps par neizteiktu pavedienu atvilata kamola kodoligakajam dziparam. sasniegts melodiskums, kā aplī , kā aplī ! all my faith lost-la belle dame sans merci griezīgā apvārsnī iežņaudz šis reģistrs. |
||||
|
|
| Tuesday, July 26th, 2005 |
|
||||
|
visas zvaigznes šonakt šķiet ziedam, nepārprotamais tagad, kas šķirtnēs sašķeļ iedomātas saldmes dravas, mudinot atzīt laika nevienmērā slīdoņa gruntainās, laiciskumā iediegtās ejas. Ir mirklis kā tveice polārapgabalā, kas savu necilo kāpumu celsija skalā pašiedveš augstā rangā vien nelūkojot tālē, nepārkāpjot pašas sejas reljefu, iestīgstot tropiskos apgabalos, tai knaikstoties nākas atzīt savas necilās celsmes upuri. Neitralitātes pozīcijas atbalss tavā zīmju visuma sfērā nav nekas cienīgāks par tukšu pudeļu sadures radītām svārstībām bungādiņu dzīlēs. Pirmavota silueti tiek atzīti par krēslas daili ėsam, lūkojot dobumos pēc vielas, skatam aizmetas sabiezejuse tumsa, kas kā tvans laupa dvašu pēdīgo naktsvijolei, kas kristāla kupolā dzidrā. Brieduma afekts, pilnmēra plauksme nīdēta tapa, lieca tā stublāju vījīgā epizodē, līdz smelgmi vērās zvaigžņu sietā, nespēdema novērtēt pat vairs ne vienas. Nealka zieda kvēles, kaut ērķši tam sveši. ---- un vēl ilgi tā. -- kā lai atslogo kauju ar laiku, ja tam nav jausmas kurā plaknē mani cīņas arēnā guldīt ? Jāseglo zaudētāja bēris,nesatricināmais laika vēdeklis pāršalc ar savu buržuāzisko pārību. elitāras esences nepietiekamība organismā veicina vitalitātes mazassinību un tās paralēli-nespēcību. /imants-elpo, bērns. stiklvates molekulas, vai tās ? Savādāk nemēdz būt.. derdzoša kairība elpvadu struktūrās. nakts mana māsa, es tās pavēnī. liepziedu kapsēta dīdzina pavasari. kaut ievas nekāro mūžibas un baltās kupenās spurdz putnu traļļi, tās atdevīgi starmešos kvēl līdz pēdīgam melnam zaram, pēcāk dzīvo atminoties, kā bija, kad ziedu pārslas gaisa telpās vērās. |
||||
|
|
| Saturday, May 7th, 2005 |
|
||||
|
..ēka, ikdienišķā smilšpapīrā kraupēta un trīta,teju gruvuma slieksni šķērsojusi, bet tomēr-mītne. Telpa ar vairākām sienām, dakstiņiem un tik jauneklīgo māju sajūtu tajā. Arī ar logiem tā nav tikusi apdalīta, pasaules staigulēm-acīm, allaž rodas kāda saite pie kuras vījīgi piesliet skatu-krāšņotu ainavu kontinuums. Bagātināšanās ar cukurvatēm, kas haotiski iekaisītas neona peļķēs un miniatūriem bruņnešiem, kas manierē galanti sten savā nastā. Nav mani[turpmāk tekstā-dvēseli,kas zin vai manu] ar klātbūtni godājuši traģikas šarlatāni, kas mēdzot vēstīt, ka šī nav īstenā vieta kur atgriezties. Dienas vadītas dimanta siksniņā, kuru cieši apsaitējusi ap delnas locītavām, es uzcītīgi percipēju mudināt maršēt mani arī turpmāk. Nelielas grēdas un virsotņu ieņemšanas, daudz tika klīsts un sniegts pēc algojumiem,tomēr tikai retumis šī atgriešanās plauksme atšķīrās no kaisles pēc līdzsvara koncepsijas. Ik naktis, kad dvēsele pagurumā streipuļoja,apņēmīgi stutēdamās pret laternu stabiem, pavērās arkas un bēniņu istabas slaidajās rūtīs vizmi atstarojās kāda zilgana spozme. Būtu bijis destilēti absurdi, ja atgriežoties tikumības pavards būtu izdzisis un uzticības oļi, kas ieņēma kamīna dekorācijas podestu, tā vienkārši tiktu aizskaloti ar ikrītējo dziedoņa šalku. Jā, viņas materiāls kliedza glamūra un piedauzības, bet ko gan dvēselei parmest,šis smārdojošais purvs, kurā slīkoņa patentu iepērk ikviens imigrants viņas takai bija kā zvārgi aizbultēts un neieņemts orderis. ļodzīgās puantes, kuru lakādas virves fetiši piegūla dvēseles etaloniskajām kontūrām, purpura vaigu sārtums, kas tik kontrastējoši zīmēja iekāri viņas bezdieva grimasēs,ogļmelnās skropstas, kas plūstošā dejā teicās mesties kopā ar vēja stabulēm, solot tās spēlēt vien no gaisa švīkstu saceltā mutuļa un kārnās labestības..Mati, kas kā zīdkokles stīgas dvašoja ritmiskus flamenko motīvus kaismi vilinot dievietes lavīnā.. Skrandaine zieķējās darvas sīrupā, gards tiem, kas akli mielojās, kārdināti miesiskie atteikt nesaspēja. Šarmantaji bravūrai-dvēseles identitātei piemita ārkārtīgi vitāls lādiņš, kuram fizisks atraidījums-okulta dievturība. Un tā arvien..nimfa ar savu mītisko gara mīlestību žņaudz nespējniekus. atgriešanās okeānijā. savās mājās-dzelmē. 'Gluži kā Kamēliju Dāma!', no savas pērļotās atzveltnes izlēsa knasks knieibiens sala. Bet uzgaidiet mirkli, vai gaitās, kad baltas putas čalo sēravotos un bērzu dzīvelība iegrimst pilsētnieku ķermeņos,mēdz būt tik nāvējoši salti ? 'Apšaubāmi', nogurkstēja pīķoti ass balss tembrs un es atkārtoti isgrimu dūmakainas nokrāsas paspārnē. Mājīgi tā-azotē. Balti, balti , vai tie tavi, tie, kas dus, pār lūpām nenāk, vai tie tavi, vai, sasodīts, vai sirdspuksti tavi ? Šonakt tik liegi tie sten, joprojām, es pārmetumu vaidos mītu, kam vērsi tiem nost,to likteņa balsi ? Dvēseles meži, pļavas un birzes caurēm izdzīvotas. Sagaidīji. Sakumpt un sildīties, mirklī pat muras virst. noskaņa-traģikomiska plūstošie akordi-all my faith lost |
||||
|
|
|
|
smaragdzaļa dzidruma lapkritis
|
||||||||||