nemainīgi melot par izdevīgu cenu @ 06:20 pm
Dvēseles stāvoklis: calm
Dvēseles melodija: rise against - reeducation (trough labor)
sveiki mazie krīzes iemītnieki.
Tā nu lūk es secinu, ka ja jau par to iet runa, kas un kā dzīvē notiek. Tad man liekas, ka man ir jārunā par to, ka es esmu nonācis pie sen senā secinājuma, ka dzīve mūs visus maina. Mēs visi nododam kaut ko sevī, lai kaut ko sasniegtu. Es gan tiešām saku, ka visi. Ja kāds vēl nezin es vispār uzskatu, ka ir trīs lietas, kas cilvēku raksturo. Pirmkārt un galvenokārt cilvēki nemainās. Otrkārt visi cilvēki melo, kā to mēdz sacīt dr.house. un treškārt es esmu piemirsis šajā brīdī, bet bija arī trešā lieta.
Nu lūk un man liekas, ka mēs visi laika gaitā atkāpjamies no saviem ideāliem un sapņiem, lai tikai apmierinātu kaut kādu pasaulīgo ambiciozitāti vai ieņemtu atbilstošu pozu neatbilstošai situācijai. Kas sevī ietver visu - no darba vietas līdz dzīvesvietai, no dzīvesbiedra līdz pat apģērbam, kas mums ir mugurā.
Protams, mana mīļākā poza jebšu nostāja ,kas parādās cilvēkos ir tad, kad tie sasniedzot zināmu līmeni aizmirst to, ka līdz šādam līmenim un/vai stāvoklim ir nonākts no kaut kāda sākumpunkta. Patiesībā pat ignorējot faktu kā tādu, ka viņi šajā sākuma punktā ir bijuši. Un līdz ar to jau pat noniecināt cilvēkus, kas ir šajā stāvoklī, jo viņi nav nekā vērti. Laikam kādreiz tās bija kastas, šodien tam tiek piemēroti daudzi elegantāki apzīmējumi. Protams, tas situāciju nemaina. Bet man savukārt vienmēr liekas smieklīgi cik gudri visi paliek ieņemot zināmu stāvokli.
Vispār galvenās pārdomas veidojas par diviem punktiem par to, ka cilvēki ir gatavi atdod savus ideālus par zināmu cenu, kas man atgādina manu trešo atziņu, ka pilnīgi visi cilvēki ir pērkami, svarīgs ir cipars. Un otra doma ir par to, ka mēs nespējam atkāpties no tā kas mēs esam, lai atcerētos to, kas mēs bijām. Visā visumā tādējādi zaudējot savu identitāti un pakļaujoties vispārējām normām. Kuras nereti pirms ne vien uzskatījām par liekām, bet par liekuļojošām un sanāk atgriezties pie tā, ka pārvēršamies par kaut ko man tēlaini gribās saukt par pieaugušo šī vārda vissliktākajā nozīmē. Jo tas manās acīs ir pieaugušais, kurš ir dzinis sev tapiņas, nolicis sliežu ceļu un pilnīgi nespējīgs variēt vai pat izaicināt kaut ko šajā dzīvē dodas uz gaismu tuneļa galā. Neskaidrs paliek vienīgi tas vai viņš to dara apzināti vai neapzināti, bet kaut kādā veidā rutīna un ilūzija par dzīves drošību nomāc visu. Paliek tikai tas vienīgais galapunkts, kas ir skaidrs, jo no vienas puses tur finansiālās saistības, no otras lietišķās saistības un vēl ilūzijas par drošību un nodrošinātību, kas tikai ar grūtībām kontējoties dod iespēju aizmukt no taisnes, kas ir nolikta ceļa priekšā.
Kaut vai vispārēji tas, ka mēs nereti attiecībās nonākam līdz tam, ka mums ir ērti un viss. Mēs jau pat vairs nemeklējam to, ko meklējām agrāk apprecamies un nomierināmies, jo tā vajag... vai tas ir tas ,ko mēs gribam, tas jau laikam ir katra cilvēka jautājums pašam sev. Protams, tas,kas mani interesē vairāk cik ļoti mēs novienādojamies un paliekam par citu veidojumu, es laikam saprotu ,ka visas attiecību pamatprincips ir kompromiss, bet man laikam neviļus nepamet doma, ka kompromiss ir situācija, kur abi paliek zaudētājos. Viens cilvēks maina otru, otrs maina pirmo. Un nereti tas maina viņus abus tik ļoti, ka nevar pazīt. Nez vai sliktāk, kad šī galējība ietekmē tikai vienu un viņš pavelkas līdzi otrajam, tad laikam veidojas tā viltīgā vienība, kas saucas par dominanti. Bet katrā ziņā tas, kas ir viscilvēcīgākā alka pēc pāra visās tā fiziskajās un emocionālajās izpausmēs arī ir tikai papildus ceļš uz to, ka tiek zaudēta personiskā identitāte. Tā visticamāk paliek tikai tajā gadījumā ,ja abi iesaistīti cilvēki ciena un vēlas tieši to, kas ir otrs bez noslīpēšanas un pieslīpēšanas savam es vai savam vēlamajam ideālam.
Smagi interesenta un mainīga ir vide, viss ir ideāli līdz brīdim, kad mēs izvēlamies vidi, bet jau no sākta gala mēs tiekam ievietoti darbos un skolās un dārziņos, kur sev apkārtējo vidi mēs nemaz neizvēlamies, un kā rezultātā zaudējam sevi pielāgojoties. Varat teikt ko gribat, bet izaugot liela daļa paliek tie paši vidusskolnieki, kas bija. Visi tie paši aizvainojumi un proti tie paši cilvēku iedalījumi. Tikai drusku citi gadi, un problēmas paceltas drusku citā līmenī. Kā jau es teicu cilvēki nemainās, tikai pārdodas, un melo par to, ka tā nav!
| | Add to Memories | Tell A Friend