speer [entries|archive|friends|userinfo]
speer

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Apr. 11th, 2012|03:28 pm]
Bailes par nepaveikto sagrābj
Kā čūsku virves mani žņaudz
Naktī man mieru tās neatļauj
Šausmas lielas kā pasaule kauc
Neveiksme nav nekas un viss
Kur gan miers mans pazudis
Ja vispār tas kādreiz bijis
Vai ir šeit izeja no purva
Kuru mūsu miers mums darījis
Un noziedzīgā bezrūpībā
Mūsu briesmu jutekļus aizvēris
linkpalaist strāvu

Savas klimata joslas nodots [Sep. 20th, 2010|03:12 pm]
Tikko kā pabeidzu kārtot bildes no augusta un man atmiņā atausa visi tie skaistie brīži, prieks un naktis, kad nebija jāsedzas ar segu un siltās vasaras dienas. Es jūtos šīs klimata joslas nodots. Nekas cits kā pēdējā laika temperatūras un mitruma izmaiņas ir vainīgas pie tā, ka tagad esmu saaukstējies, man ir aizkritusi auss un man nav nekādas pārliecības, vai tā kādreiz atnāks vaļā, un esmu ieslodzīts savā istabā.
Latvija paliek tikpat mīļā kā iepriekš, bet ģeogrāfiskā šķēlumā manī vairs nav saglabājušās nekādas siltas jūtas pret šo zemi, bet dzīvnieciskas bailes te palikt vēl pāris rudeņus.
Vai mūsu vēsture nebūtu daudz drosmīgāka un mēs paši daudz pārliecinātāki, ja vidējā gada temperatūra būtu bijusi pāris grādus augstāk, piemēram, kā Čehijā.
linkpalaist strāvu

Dž. Kalers. Literatūras teorija. Ļoti saistošs ievads, jeb Latvijai tomēr ir jābūt modernai. [Jun. 27th, 2010|02:27 am]
Šodien Latvija atrodas daudz tālāk no Eiropas kultūras telpas, nekās tas bija 20. un 30. gados, lai gan pēdējos gados ir vērojamas labas pārmaiņas. 30. gados bija jāpaiet tikai dažiem mēnešiem vai pāris gadiem, lai darbi ar jaunām idejām tiktu izdoti un kļūtu lasāmi Rīgā. Bet, lai šī mazā grāmatiņa atceļotu līdz Latvijai bija jāpaiet desmit gadiem un daļa tās ideju (piem., minoritāšu, sieviešu, postkoloniānlisma literatūras kritika) vairs nav „pirmā svaiguma” un ir vairāk raksturīgas 90. gadu grupu identitātes studijām.

Padomju periods ir radījis intelektuālo meklējumu tukšumu un smagu atrautību no Rietumu idejām. Labākajā gadījumā tās pie mums atnāk ar 20 vai pat vairāku gadu nobīdi, kad jau Rietumos tās ir kļuvušās vispāratzītas, vai pārskatītas. Tikai tagad Latvijā pa īstam sāk parādīties diskurss par strukturālisma, identitātes, marksisma vai fenomenoloģijas kritikas teorijām.

Ja mēs vēlamies, lai Latvijas paliktu, tad (1.) tā nevar pastāvēt pati par sevi, atgriešanās un nostiprināšanās Rietumeiropas kultūras kopienā ir labākais, uz ko var cerēt, šajā ziņā nav citu alternatīvu. Un, lai Latvija paliktu arī turpmāk (2.), tai ir jāmainās un jākļūst modernai, ar modernizāciju saprotot jaunāko inovāciju un ideju pārņemšana. Un modernizācija nozīmē modernizāciju visur, ne tikai inovāciju ražošanā vai uzņēmējdarbībā, bet arī modernizāciju ekonomiskajā un sociālajā domā, un tikpat labi arī modernu pieeju mākslā, kino un literatūrā. Modernizācijas prasa iesīkstējušo pagātnes vērtību un pseidovērtību nokratīšanu.

Līdz šim pastāvošais Rietumu ideju un nostādņu deficīts Latvijā ir padarījis tās sabiedrību uzņēmīgu pret prastu un sen sevi pārdzīvojušu demagoģiju, voluntārām un bezatbildīgām koncepcijām ekonomikā, gan obskurantisku un ksenofobisku attieksmi pret pašām Rietumu kultūras vērtībām. Šī iemesla dēļ bieži tiek nesaprasti vai pārprasti intelektuālās vides pārstāvji, kas izglītību guvuši Rietumos (piem., A. Svece, I. Šuvajevs, S. Kruks*).

__________________________
* Tā, piemēram, profesoram Sergejam Krukam savus uzskatus par modernas Latvijas nepieciešamību bija iespēja pastāstīt arī Drošības Policijai. Šis gadījums uzskatāmi parāda konfliktu, starp tiem Latvijas darbiniekiem, kas izglītību ieguvuši Rietumos un tiem, kuru uzskatus veidojusi padomju sistēma. S. Kruka raksts: http://bit.ly/9hKTXS, sižets Panorāmā: http://bit.ly/bmCulL.
linkpalaist strāvu

Redzeslokā 29 - Glābēji. [Jun. 17th, 2010|10:06 pm]
Šī vienkāršā enciklopēdija par glābšanas darbiem visdažādākajās situācijās, ar bagātīgu faktu un ilustrāciju materiālu, uz divām stundām man lika aizmirst visu apkārt notiekošo, jo vienlaikus tā ir fundamentāla liecība par attieksmi pret cilvēka dzīvību un dzīvi vispār.

Mani aizkustināja tās pūles, tehniskie sasniegumi un izdoma, kas tiek veltīts cilvēka dzīvības glābšanai, citiem vārdiem sakot, tā neticami lielā pietāte, kas tiek izrādīta pret cilvēka dzīvību galvenokārt Rietumu pasaulē un Tālajos Austrumos. Tas ir tas, kas tik daudziem indivīdiem pietrūkst.

Apziņa par cilvēka dzīves vērtīgumu ceļas no paša cilvēka dzīves piepildītības un skaistuma. Jo plašāk dzīve ir pieredzēta, ar prieku dzīvota, jo lielāka pārliecību par dzīvības glābšanas nepieciešamību. Par šādu nostāju mēs lielā mērā varam pateikties sekularizācijas procesam un tā līdzi atnestajām vērtībām, kas aicināja dzīvot jēgpilnu un aktīvu dzīvi tepat uz zems, t.i., dzīvot dzīvi pirms nāves.

Šīs pārliecības lielākie pretinieki ir dzīvi noliedzošas reliģijas, ticībā balstīti pēcnāves apsolījumi, vai uz neeksistējošu ideālu sasniegšanu vērstas uzskatu sistēmas. Tās ir savaņģojušas gan atsevišķus indivīdus, gan veselas kultūras (Indija, arābu valstis, Krievija) un noliedz pietāti pret cilvēka dzīvību un iespēju realizēt laimīgu dzīvi. Šīs maldu koncepcijas nes nāvi un bēdas gan to gūstekņiem, gan līdzcilvēkiem.[1]



Starp citu:
Var novērot augstāku dzīves līmenis un labākus dzīves apstākļus valstīs, kur ir relatīvi liels ateistu, agnostiķu vai neticīgo skaits – Japānā (64%), Čehijā (54%), Zviedrijā (46%), Dānijā (43%), Francijā (43%), Vācijā (41%) un savā ziņā arī Igaunijā (49%).[2]


_________________________________________
1. Vatsa, K. Glābēji. Rīga: Zvaigzne ABC, 2001. 64.lpp.
2. Percent atheists, agnostics, non-believers in God by Country. http://old.swivel.com/graphs/show/8244121
linkpalaist strāvu

Masariks [Jun. 11th, 2010|11:02 pm]
"Pils sardzei bieži nācās izcīnīt veselas cīņas ar zemniekiem, kas bija mērojuši tālus ceļus, lai atnestu savos laukos plūktus ziedus vai izraktas saknes, kas, pēc viņu, domām, varētu līdzēt sirmajam prezidentam atgūta veselību."
Un tad arī man acīs sariesās asaras.
Pat tagad, pēc 73 gadiem avīžu slejās viss atdzīvojas.
http://bit.ly/akjHqC
"Un Prāga ir pārpildīta, [..] līdz neiespējai."
http://bit.ly/dymORj
linkpalaist strāvu

Sirdsapziņas balss [May. 25th, 2010|07:14 pm]
Sapnī mana zemūdens bija apstājusies modernas, metropoles seklajos piekrastes ūdeņos, šo pilsētu pirms vairākiem gadsimtiem bija dibinājis pats kapteinis Nemo. Es biju devies zemūdens pastaigā pa apkārtni, jūras gruntī bija izbūvētas plašas galerijas un gaisma no to kupoliem izgaismoja zaļgano ūdeni, viss izskatījās tik skaisti, garām peldēja atkritumi un man nebija kājās pleznas un te es ieraugu tieši vienu pāri peldam. Prieks, kur tu rodies! Pirms vēl tās paņemu, cauri ūdens dzelmei un peldošajiem atkritumiem ieskanas mana sirdsapziņas balss: "Liec nost! Priekš kam tev tādas netīras vajag!". Šī nolāpītā balss ir abu manu vecmāmiņu balsu maisījums un pirms eju to kupēt, dusmīgi nosaku: "Viss, kas te iekritis un nogrimis, ir mans! Un tāds arī paliks!"
linkpalaist strāvu

Es sēžu kafejnīcā un ... [May. 5th, 2010|06:31 pm]
Es sēžu kafejnīcā un jūtos tā, ka būtu gatavs izvemt ārā visa galdiņa saturu, balto krūzi ieskaitot. Kāds ir manā trubā sastampājis zaļus redīsus un šobrīd viņš ir vilcienā, lai dotos uz Jūrmalu vēl nedaudz paspēlēties smiltiņās. Cilvēki sēž uz krēsliem un baudkāri berzējas pret gludajām finiera virsmām. Skandināvu dizaineri par to nebija iedomājušies, bet tagad noteikti tie justos labāk. Lai situāciju padarītu pavisam interesantu, kāds ir piekarinājis pie sienas pavisam provokatīvu gleznu – neko tajā nevar saprast, tajā ir kaut kādi apaļi sarkanumi, kas visu laiku noslīd no audeklā. Es vēl aizvien ar abām rokām turos pie galdiņa malas, lai tā nesāktu šūpoties un garām ejošie apmeklētāji nenobītos. Bet ko gan viņiem baidīties, viņi paši šodien izskatās pilnīgi normāli, knibina no smalkmaizītēm ārā rozīnes un cenšas ar tām iesmērēt savu pogcaurumu vietas. Kuriem tādu nav, cenšas tāpat atrast kādu taisnu stūri, uz kuru paskatīties. Kasē ir radušās problēmas ar kredītkaršu izmantošanu, tā pīkst un visu laiku lien laukā, tā vien liekās, ka vainīga ir jauniņā pārdevēja, ar smuku, mazu deguntiņu, viņa pirms nākšanas uz darbu būs apēdusi par maz ķiploku. Daži nepacietīgākie apmeklētāji ir jau sataustījuši savās kabatās caurumus, par kuriem izbirušas pāris nočieptās dakšiņas, kāds pavecāks pasniedzējs caur sulas glāzi uzmanīgi visu vēro. Dikti smieklīgi, ne? Būtu gan, ja vien kāda students kļūdīdamies nebūtu iesmērējis sev matos salātus un tajā brīdī viņam nesāktu zvanīt telefons. Tas bija stāvējis apbružātas ādas jakas kabatā, tomēr tās brūngano smaku kafejnīca apmeklētāji jau bija paspējuši ieostīt.
linkpalaist strāvu

Rumania [Apr. 2nd, 2010|02:43 pm]
Jeb par jauniešu apmaiņas projektu Rumānijā.

Viss sākās aptuveni divtūkstoš gadus atpakaļ, kad daku apdzīvoto zemi Dakiju imperators Trajāna pievienoja Romai un padarīja to par impērijas provinci un uzsākot tās romanizāciju; no visas Romas impērijas teritorijas uz jauno teritoriju devās gan kolonisti, gan leģionāri, kuri pēc dienesta beigām šeit saņēma zemi, gan arī no visas Romas teritorijas uz šejieni lielā skaitā tika izsūtīti noziedznieki un ielasmeitas, kas tad arī veidot rumāņu etnosa pamatu, mēs bijām tie, kas satika šo cilvēku pēctečus.
Ierodoties Bukarestes lidostā jau rodas pirmais iespaids par rumāņiem – viņi visi kā viens izskatās izbijuši, vienalga, vīrieši, sievietes, visi izskatās kā izbijuši noziedznieki, pārdevēji, uzņēmēji, apkopēji, skolotāji, bet izbijuši. Plašāks skats uz valsti paveras ar autobusu aizbraucot līdz centrālajai dzelzceļa stacijai, pa ceļam braucam caur guļamrajoniem, kurus varētu salīdzināt ar Rīgas Pļavniekiem vai Purvciemu, bet tie ir nesalīdzināmo noplukušāki, pelēki, nekrāsoti, dažviet atbiris apmetums, reti kuriem logiem ir aizkari un vēl retāk var ieraudzīt kādas puķes uz lodžijām, bet dažviet logu stiklu pavisam nav un logu vietas ir aizsitas ar finieri vai plēvi.
Ierasta kārtībā pilsētās ir, ka komunikācijas, elektrības vadi un citi kabeļi tiek ierakti zemē, taču šeit tie brīvi stāv gaisā, iet no viena staba uz otru, vai piestiprināti pie lampu stabiem Ja kādā vietā vadi tiek pārrauti un nokrīt uz ielas, automašīnas tos apbrauc pa pretējo joslu. Tāpat gandrīz nav ielas, uz kurām nevarētu ieraudzīt kādu klaiņojošu suni, vēlāk rumāņi jokos, ka viņi suņus mīl, bet patiesībā tas ir gribas trūkums, lai tiktu galā ar šo problēmu. Redzot Bukaresti, man vairs nav nekāds tiesības teikt, ka Rīgā vai Latvijā mums ietu slikti.
Bukareste galvenā stacijā mūs pārņem vēl lielāka atpalicība, stacijas ēkas šķiet nav mainījusies kopš 70. gadiem, bet visapkārt esošie cilvēki vairs neizskatās pēc izbijušiem, bet pēc noziedzniekiem treniņtērpos vai ādas jakās, vecākā gadagājuma cilvēki, gan biļešu kontrolieri senilos formastērpos ir dzīva ilustrācija 80. gadu Varšavas pakta valstu ikdienai. Daudzos veikalos trūkst skaidras naudas, bet beigās tomēr nopērkam vilciena biļetes uz Kraiovu, kur notiek apmaiņas projekts.
Mūsu vilciena kupeja ir pārkurināta un daļa esam izģērbušies līdz T-krekliem, kontrastējot ar sniegainajiem līdzenumiem aiz loga. Ja ubagošana vilcienos Latvijā bija sena parādība deviņdesmito gadu vidu, tad šeit tā noris pilnā sparā, vēl atrodoties Bukarestes stacijā, mūsu mēģina pierunāt ziedot naudu bērnu tuberkulozes ārstēšanai, jo tālāk prom no galvaspilsētas un dziļāk laukos, jo lielāks izdomas trūkums un uzbāzīgāki ubagotāji, kaut kur vidusceļā kāds jaunietis nāk ar nodriskātu kopiju, kas veltītai kaut kādai reliģiskai tematikai, bet netālu no Kraiovas, visšokējošākais – čigāns bez divām kājām, mēs viņiem visiem bezpersoniski parādam durvis.
Jau esot Bukarestē es secinu, ka visgodīgākais, ko varu pateikt par Rumāniju – ka tā ir miskaste, jo tas ir tieši tas, kas mums parādās aiz vilciena loga, aptuveni 200 km ilgajā braucienā uz Kraiovu – šķības un improvizētas dzīvojamās mājiņās, sabrukuši industriālie kompleksi, atkritumu izgāztuves, applūdušas teritorijas, bet tam pa vidu sūkņi virs Ploešti naftas lauka.
Kraiovas pilsēta ir aptuveni Daugavpils lielumā un ap 300 tūkstošiem iedzīvotāju, neskatoties uz to, ka tā ir pilsēta tikai no 19. gs. vidus, tās ielu tīkls ir haotisks un vairāki piederētos viduslaiku pilsētiņai. Ja Latvijai ir miljons iemeslu kādēļ, tā ir labākā valsts pasaulē, tad par Rumāniju varam teikt, ka šeit ir vismaz divdesmit miljoni iemeslu kādēļ tomēr tā ir labāka valsts pasaulē – atbilstoši iedzīvotāju skaitam.

Dalībnieki

Kopumā šajā apmaiņas projektā, kas ir orientēts uz starpkultūru dialoga veidošanu, ir dalībnieki no četrām valstīt – mēs, no Latvijas, komandas no Francijas un Turcijas un, protams, no Rumānijas.
Rumāņu grupas dalībnieki vēlreiz apliecina to, kas novērtos iepriekš – vīrieši izskatās pēc tādiem, kurus negribētos satikt tumšos vakaros, kakla tiesu īsāki par latviešiem, bet krietni garāki par rumānietēm, kas šeit ir ļoti īsas – aptuveni 1,6 m, tieviem kā skaliņiem rokām un citām locītavām un gandrīz nevienai nav izteiksmīgas skaistas sejas, bet kaut kāds izvilkts vidējais. Bet brīnumainā kārtā tādēļ divdesmit piecus gadus vecas meitenes izskatās pēc tādām, kas vēl nav sasniegušas pilngadību.
No franču septiņu cilvēku komandas tika trīs cilvēki ir etniskie francūži. No pārējiem ir divas meitenes ir no Alžīrijas, viena zēna tēvs nāk no Saūda Arābijas un māte no Alžīrijas, viņš pats ar grūtībām runā angliski un vispār neizrāda kādas lielas mentālās spējas un, protams, šeit ir arī nēģeris, kurš Francijā dzīvo septiņus mēnešus, ieradies no Dominikānas Republikas, kur pirms tam pavadījis piecus mēnešus cietumā par cilvēka saduršanu. Kā teikt, pilns komplekts.
Par sevi kā kulturāliem un eiropeiskiem cilvēkiem ļoti labu iespaidu atstāj turku grupa, savā ziņā piebalsojot Normana Deivisa teiktajam, ka Turcija pievienošanās Eiropas Savienībai nav problēma. Grupā ir pārstāvji no visas Turcijas; gan no Stambulas, gan no Mardinas valsts austrumos, ar atšķirīgu turku valodas izrunu un ādas krāsu; jo tālāk uz austrumiem, jo tumšāka ādas krāsa, līdz ar to mazinot stereotipu par Turciju kā etniski viendabīgu valsti. Turku meitenes no Stambulas, kuru vecvecākiem ir bijuši ar zilām acīm un blondiem matiem un dzīvojuši Bulgārijā turku kopienās, pašas izskatās arī ļoti eiropeiskas, neskatoties uz melnajiem matiem un brūnajām acīm. Savukārt turku puiši, neskatoties uz savu vīrišķīgi nobriedušie ārieni, velta lielu uzmanību sava kailuma slēpšanai un pat dušās dodas peldbiksēs.

Čigāni.

Kraiovā dzīvo aptuveni 300 tūkstoši iedzīvotāji, absolūtais vairākums no viņiem ir rumāņi - 292, 487 jeb 96,66% un tikai 2,91% no kopējā iedzīvotāju skaita ir čigāni, 8820 cilvēki. Bet viņus nav iespējams nepamanīt, viņi dzīvo cieši noslēgti savā kopienā un veidojot attiecības tikai savas etniskās grupas robežās. Lai gan bija ļoti silti ieteikts valstu delegācijas iekļaut kādu čigānu, tā arī neviena čigānu tautības dalībnieka nebija, pat ne no rumāņu grupas.
Mūsu projekta nosaukums bija „Dažāda pagātne – kopēja nākotne”, daži rumāņi, nedaudz iesiluši un familiārā vakara pasēdēšanā, ļoti tieši pateica, ka viņi nu nepavisam nemīlot čigānu, bet drīzāk viņi ir kaut kas, ko nevar ne izpļaut, ne norīt. Savā ziņā čigāni Rumānijā ir problēma – tie absolūti neintegrējas valsts sabiedrībā. Tie pat kopienas robežās spriež tiesu pēc saviem ieskatiem – mūsdienīgai tiesiskai valstij kaut kas neiedomājams. Gandrīz visi čigāni runā rumāņu valodā, bet viņiem ir arī sava īpaša valoda, kurai vēl nav izveidota ne gramatika, ne pārtulkota Bībele, ne kādi citi rakstu pieminekļi. Laulības tiek slēgtas čigānu kopienas ietvaros, tāpat vecajie izlemj strīdus un sodas vainīgos ar naudassodu. Tas viss notiek bez dokumentācijas un līdz ar to ir ārpus vēstures, tā apliecinot vēsturnieka Reinharda Kozelleka teikto, ka bez valodas (šinī gadījumā rakstu avotiem) vēsture ir neiedomājam.
Pirmais, ko ieraugam saistībām ar čigāniem ir viņu apdzīvotais rajons, tam izbraucam cauri, ne reizi neapstājoties – tas būtu bijis pārāk bīstami. Redzētais ir kultūršoks, ne miņas no čigānu taboriem un saslietām teltīm, te viņiem visas ielas garumā ir saceltas ļoti greznas, bagātīgi izrotātas mājas, savā īpatnējā stilā, drīzāk atgādinot viņu etnisko izcelsmes reģionu Indiju – nevis kādu paraugu no Eiropas arhitektūras, māju galu un stūrus grezno pagodas veidā, viens virs otra veidoti jumtiņi.
Mājās apņem pompozi vārti, bet to priekšā – miskaste un, gandrīz burtiski – atkritumu upes – novadgrāvji, kas piegāzti pilni ar atkritumiem, pie mājām ārpusē šur tur redzamas čigānietes tradicionālajās kleitās, citviet aizbrauc ģimene zirgu pajūgā. Tie, kas nav redzējuši čigānu dzīvi no malas, tad viņu priekšstats par čigānu dzīvi labākajā ir idealizēts. Čigāni atrodas tādā attīstības pakāpē, ka pat attiecībā pret rumāņiem varētu tik dēvēti par necivilizētiem; viņi rupji lamājas savā starpā, pievērš maz uzmanības higiēnai, kaut vai tādēļ, ka viņiem par to nav pietiekamas izpratnes, bet līdzekļu sagādei vecāki apmāca savus bērnus ubagot un naudu atnest viņiem. Reizi kādam čigānu bērnam naudas vietā iedeva ēdienu, lai viņš būtu paēdis, jo visu naudu tāpat viņš būtu aiznesis vecākiem – šajā gadījumā viņš vecākiem aiznesa iedoto pārtiku.
Un čigāni ir kā traki uz zeltlietām, dienā, kad gaidāma čigānu viesošanās mūsu viesnīcā, mēs tikpat neformāli tiekam piekodināti noņemt un paslēpt zeltlietas un citas vērtslietas un tik un tā rumāņi apsolījās viņus rūpīgi uzraudzīt. No sākuma bija domāts, ka pie mums viesosies trīs čigāni, bet beigās atnāca tikai divi – viens puisis un meitene, kā vēlāk noskaidrojās, tas bija iespējas, jo viņiem par to iepriekš tika samaksāts.
Čigānu puisim, kas pie mums atnāca bija 15 gadi un 4 klašu izglītība, meitenei 21 un vienas klases izglītība, viņi prot tikai rumāņu valodu un čigānu valodu. Mēs visi esam sasēdušies viņiem apkārt lielā puslokā un kā tāda zinātnieku - ārstu komisijas uzdodam dažādus izmeklējošus jautāju, kas no angļu valodas tiek pārtulkoti rumāniski. Ja kāds no čigāniem gribētu iet mācīties tālāk, viņiem būt jāsastopas ar ļoti naidīgu savas kopienas attieksmi un pretsparu. Un tas viss notiek par spīti tam, ka daļai čigānu noteikti ir intelektuāli realizējams potenciāls, bet tas viss tiek nonivelēts dabiskam stāvoklim tuvu stāvošas cilšu kopienas priekša; sabiedrībā, kura balstās ksenofobijā un no tā izrietošā kūtrumā.

Dodoties izbraukumā ārpus pilsētas, skatam paveras lieli rūpnīcu kompleksi, elektrostacijas, milzīgas elektropārvades līnijas, naftas torņi, siltumnīcas, kas liek domāt, ka Rumānija vēl aizvien atrodas industriālajā attīstības fāzē, gan ekonomiski, gan sabiedrisko struktūru ziņā.
Skatoties dabas ainavas, kalnu ielejas un masīvus, kas acu priekšā paceļas kā 300 m stāvas sienas, kalnos izbūvētos aizsprostus, elektrostacijas uz Donavas, jau silto pavasari gaisā un gaidāmās karstās vasaras, dabas skaistumu, izrakteņu bagātībām, neviļus gribas izsaukties – viņi taču to nav pelnījuši!
link2 spuldzes|palaist strāvu

Par kopbūšanu [Feb. 10th, 2010|07:40 pm]
Šeit ir bailes pazaudēt savu brīvību esot ar kādu kopā, vismaz tādu brīvību kāda līdz tam pastāvējusi. Bet tieši savas brīvības daļēja zaudēšana ir viens no kopbūšanas fundamentiem. Tiek cildinātas visas tās jaukas lietas un patīkamie iespaidi, ko sniedz kopbūšana, bet cilvēki ir dīvaini, un vienlaikus tie nopeļ šo jauko lietu priekšnosacījum - savstarpējo atkarību. Savstarpēja atkarība un dažādas, arī no ārpuses uzspiestas grūtības, kas liek apvienoties un saliedēties cilvēkiem vienam ap otru. Tieši tādēļ spējīgiem un varošiem cilvēkam kopbūšanas mērķis ir daudz smagāk sasniedzams nekā tiem, kurus vide ir aplaimojusi ar kādu, varbūt dāvājošu, mazspēju.
link2 spuldzes|palaist strāvu

[Jan. 26th, 2010|02:10 am]
Nīče ņēma un uzveda mani augstu kalnos, augstāk, prom no zaļajām ielejām un leknajām ganībām, prom no mazajiem kalnu ciematiņiem, augustu kalnos, kur pūš auksti vēji, es stāvēju un runāju, bet es biju tik augsti, ka neviens mani apakšā nevarēja saredzēt. Nāca Freids, aiz rokas aizveda mani vēl augstāk, klinšu tuksnesi, manā sejā vējš triec ledu, bet no visām pusēm nāk virsū bezsirdīgs aukstums. Viņš man tēvišķīgi uzliek roku uz pleca un saka "Šeit".
link4 spuldzes|palaist strāvu

[Jan. 9th, 2010|04:27 am]
Par bauslību sev savu gribu likšu, bet pirms tam jāaiziet uz virtuvi, jāuztaisa sausiņi ar pienu un jāuzlej tēja.
linkpalaist strāvu

Tev būs būt labam [Jan. 7th, 2010|06:48 am]
Lai tu būtu labs cilvēks, tev ir jābūt labam, apzinīgam, paklausīgam, godīgam, kārtīgam, tu nekad nedrīksti melot, tev ir jābūt pieklājīgam, laipnam, pateicīgam, tu nedrīksti lamāties, tev ir jābūt tikumīgam un tiklam, tev ir jābūt atbildīgam un vienmēr jārāda priekšzīme citiem un jāaizrāda citiem, ja tie nerīkojas labi, jāpalīdz vājajiem, tāpat arī jābūt drosmīgam un varonīgam, centīgam, čaklam un izpalīdzīgam, tu nedrīksti kauties un nodarīt pāri citiem, vienalga, kāds tas cilvēks būtu, tāpat nekad nepārkāpsi noteikumus un būsi akurāts, nelauzīsi doto vārdu un nekad nebūsi rupjš, tu nekad nesmēķēsi, nelietosi alkoholu vai narkotikas, tu vienmēr rīkosies ētiski un pašaizliedzīgi izpildīsi savu pienākumu, tāpat tu vienmēr ...

Vai neizklausās lieliski, ne? Ņemiet 2-3 no augstāk minētajām sastāvdaļām un stingri ievērojiet visu laiku, jūs būsiet atklājuši līdzekli savas dzīves sabendēšanai. Lai paātrinātu un iegūtu lielāku efektu, pievienojiet pēc saviem ieskatiem citas sastāvdaļas un tikpat rūpīgi uzraugiet.

Nespēju noticēt, ka tagad, gandrīz pēc divdesmit gadiem, es šo sapelējušo apmetumu kaļu nost no savas apziņas sienām. Bija jāpaiet tik ilgam laikam, lai es pa īstam saprastu, ka ar to kaut kas nav fundamentāli kārtībā un kārtībā nav nekas. Bija jāpaiet laikam, lai pa īstam apzinātos, ka, ja dzīvei ir ar kaut ko saistība, tad tā vismazākā mērā ir ar morāli un es nespēju sevī atrast lielāku kļūdu, kā to, ka ne reizi es neesmu ieskatījies patiesajā pasaulē, bet tās kroplīgajā jābūtības ģindenī.

Katrs, kurš ir gribējis būt labs labā dēļ, beigu beigās ir dabūjis muļķa kuli. Un tiešām, akli sekojot katrai no šīm vērtībām, tikai tādēļ, ka tā ir laba, nezinot neko par laikmetu, no kuras tā nākusi, persona ir nolemta ik reizi brāzienam par savu aplamību.

Pa šo, nekritisku sekošanu visām šīm vērtībām, ļaunāka un nekrietnāka var būt tikai viena lieta, par kuru vajadzētu spriest bargākos sodus – bērnu prātu samaitāšana ar visām šīm grabažām, tās īpaši nešķirojot un ļaujot tām nogulsnēties par sirdsapziņu. Trakā kārtā, tas tiek darīts vēlot bērniņam visu to labāko. Cik gan nav bijušas reizes, kad esmu vēlējies nodoties priekiem un būt dāsns pret sevi, bet mani šī aizkapa sirdsapziņa balss ir bargi apsaukusi, cik gan reizes tā mani nav padarījusi par nožēlojamu muļķi! Es noteikti sameklēšu to neliešus, kas bērnībā manā sirdsapziņā ir sastūķējuši šitādas figņas un pateikšu, ka tā nedrīkstēja darīt.

Tagad ir tikai divas lietas darāmās.
Pirmais, es gribu būt patiesi gādīgs tēvs savam bērnam un tādēļ, es viņam vēlos piešķirt pašus noderīgākos netikumus, kas vairotu viņa labklājību, īpašības, kas viņa darītu sabiedriski patīkamu, kā arī vienlaikus apveltīt viņu ar mēra izjūtu un mākslu nejust kaunu, nejust negodu un apiet likumus; es nespētu sava bērna pasauli piepildīt ar šausmām no pirmās rindkopas.
Un, otrkārt, man bez žēlošanas jāizravē šo bezdievīgo dzīvībassūcēju biezokni un tā augsnē jādēsta savas vērtības un savi tikumi – ja ap kaut ko ir jāgriežas, tad vislabāk ap sevis atrastajām asīm. Un lai viena no pirmajām vērtībām skan – Tev nebūs būt garlaicīgam un divreiz vienu un to pašu vārdu teikt!
link3 spuldzes|palaist strāvu

Jaunais Gads [Jan. 2nd, 2010|11:11 pm]
Šī gada pienākšana pārspēja visas manas cerības.
Jaungada nakts ieradās ar mutuļojošu jautrību un līksmi.
Bet pati kulminācija sekoja no rīta, ar šampanieša glāzi rokās zvilnot gultā
un klausoties Vīnes simfoniskā orķestra koncertu;
manu dvēseli bija pārņēmis pašpietiekams prieks un apziņa par labi padarītu laiku,
un vairs nebija nekādas atšķirības starp aristokrātu vai deģenerātu, labi ir abi.
link2 spuldzes|palaist strāvu

[Dec. 24th, 2009|02:53 am]
Ņemsim ideālu un liksim to uz ledus, kā jebkuri maldi, tas netiek atspēkots un nosalst ...
Un tā nosals romantiskā mīlestība, un nosalst "vienīgais, īstais", bet aiz stūra galu dabūs "liktenīgā tikšanās".
linkpalaist strāvu

ne gluži telepātija [Dec. 19th, 2009|08:49 pm]
No mūsu vidus vakar diviem cilvēkiem neatkarīgi vienam no otra prātā ienāca skaistā devīze "Arbeit macht frei".
Un protams, šodien pienāk ziņas, ka tieši šī zīme ir nozagta no Aušvices nometnes.
link3 spuldzes|palaist strāvu

Depresija [Dec. 11th, 2009|01:57 pm]
Katram domājošam cilvēkam pēc ziemas depresijas pienāk tas laiks, kad sākas vasaras depresija.
linkpalaist strāvu

Krējums [Dec. 7th, 2009|01:54 am]
Mājupejot nopērku krējumu veikalā, pirms vēl esmu samaksājis, to paspēj paķert kāda krievu sieva un mierīgi doties prom, es saprotu, kas ir noticis un dodos pakaļ pusmūža pārim, pirmā reakcija ir nevis atvainošanās, bet gandrīz vai pārmetums, ka vai tik viņa nav samaksājusi par šo krējumu, bet visu izdodas nokārtot. Vīrietis izturas saprotoši, bez sieviete paranoiski histēriski. Pēc tam, šo visu apdomājot; šādi uzvedas ne tikai krievu sievas, bet arī pati Krievija. Lai arī kādas pārestības tā nebūs nodarījusi citiem, tā vienmēr uzskatīs, ka ir galvenā cietēja. Tā gluži kā sieviete grib visu, bet dabū tikai kaut ko un atbilde uz šo netaisnību ir histērija un paranoja. Pat ja vīrieši censtos uzturēt normālu Krievijas politiku, tad viņiem ir sievas, no kurām tie nav spējīgi aizbēgt un rezultātā ciešs gan Krievija, gan visi tās tuvākie draugi.
linkpalaist strāvu

[no subject] [Nov. 30th, 2009|09:18 pm]
Šveice apvienojas cīņā pret zombiju, fui, t.i. minaretu celtniecību.
linkpalaist strāvu

Dombroviskis autobusā [Nov. 16th, 2009|08:19 pm]
Šodien, pārvarot visu savu lielo kautrīgumu, uzdrošinājos uzrunāt savu blakussēdētāju autobusā, kurš visnotaļ atgādināja Dombrovski.

- Atvainojiet, vai Jums cilvēki nav teikuši, ka Jūs esat līdzīgs Dombrovskim?
- Nē, bet šajā situācijā tas diez ko labi nebūtu.
- Jā, man tas pats ienāca prātā, bet, katrā ziņā, uztveriet to kā komplimentu.
linkpalaist strāvu

Tumsības stunda [Nov. 16th, 2009|02:17 pm]
Nejauši jau ieskatījos nākamā gada kalendāra, 27. martā tuvojas Tumsības stunda (aka Zemes stunda), lai jau bērni paspēlējas, pienāks rudens un mēs visu atkompensēsim atpakaļ ar "Staro Rīga" un citiem makten jaukiem festivāliem. Ņemot vērā hronisko gaismas trūkumu mūsu platuma grādos, tad šādas akcijas ir visnotaļ apsveicamas. Bet tumsības stundas rīkotāji tā arī līdz galam nav izpratuši radikālas rīcības absolūto nepieciešamību - vajag izslēgt ne tikai dekoratīvo apgaismojumu, bet strāvu vispār, un lai efekts būtu ilglaicīgs, tad jāsāk ar slimnīcām, veco ļaužu pansionātiem, dzemdību namiem un tamlīdzīgām iestādēm, citādi jēgas nekādas.
linkpalaist strāvu

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]