| Es sēžu kafejnīcā un ... |
[May. 5th, 2010|06:31 pm] |
|
Es sēžu kafejnīcā un jūtos tā, ka būtu gatavs izvemt ārā visa galdiņa saturu, balto krūzi ieskaitot. Kāds ir manā trubā sastampājis zaļus redīsus un šobrīd viņš ir vilcienā, lai dotos uz Jūrmalu vēl nedaudz paspēlēties smiltiņās. Cilvēki sēž uz krēsliem un baudkāri berzējas pret gludajām finiera virsmām. Skandināvu dizaineri par to nebija iedomājušies, bet tagad noteikti tie justos labāk. Lai situāciju padarītu pavisam interesantu, kāds ir piekarinājis pie sienas pavisam provokatīvu gleznu – neko tajā nevar saprast, tajā ir kaut kādi apaļi sarkanumi, kas visu laiku noslīd no audeklā. Es vēl aizvien ar abām rokām turos pie galdiņa malas, lai tā nesāktu šūpoties un garām ejošie apmeklētāji nenobītos. Bet ko gan viņiem baidīties, viņi paši šodien izskatās pilnīgi normāli, knibina no smalkmaizītēm ārā rozīnes un cenšas ar tām iesmērēt savu pogcaurumu vietas. Kuriem tādu nav, cenšas tāpat atrast kādu taisnu stūri, uz kuru paskatīties. Kasē ir radušās problēmas ar kredītkaršu izmantošanu, tā pīkst un visu laiku lien laukā, tā vien liekās, ka vainīga ir jauniņā pārdevēja, ar smuku, mazu deguntiņu, viņa pirms nākšanas uz darbu būs apēdusi par maz ķiploku. Daži nepacietīgākie apmeklētāji ir jau sataustījuši savās kabatās caurumus, par kuriem izbirušas pāris nočieptās dakšiņas, kāds pavecāks pasniedzējs caur sulas glāzi uzmanīgi visu vēro. Dikti smieklīgi, ne? Būtu gan, ja vien kāda students kļūdīdamies nebūtu iesmērējis sev matos salātus un tajā brīdī viņam nesāktu zvanīt telefons. Tas bija stāvējis apbružātas ādas jakas kabatā, tomēr tās brūngano smaku kafejnīca apmeklētāji jau bija paspējuši ieostīt. |
|
|
