| Rumania |
Apr. 2nd, 2010|02:43 pm |
Jeb par jauniešu apmaiņas projektu Rumānijā.
Viss sākās aptuveni divtūkstoš gadus atpakaļ, kad daku apdzīvoto zemi Dakiju imperators Trajāna pievienoja Romai un padarīja to par impērijas provinci un uzsākot tās romanizāciju; no visas Romas impērijas teritorijas uz jauno teritoriju devās gan kolonisti, gan leģionāri, kuri pēc dienesta beigām šeit saņēma zemi, gan arī no visas Romas teritorijas uz šejieni lielā skaitā tika izsūtīti noziedznieki un ielasmeitas, kas tad arī veidot rumāņu etnosa pamatu, mēs bijām tie, kas satika šo cilvēku pēctečus.
Ierodoties Bukarestes lidostā jau rodas pirmais iespaids par rumāņiem – viņi visi kā viens izskatās izbijuši, vienalga, vīrieši, sievietes, visi izskatās kā izbijuši noziedznieki, pārdevēji, uzņēmēji, apkopēji, skolotāji, bet izbijuši. Plašāks skats uz valsti paveras ar autobusu aizbraucot līdz centrālajai dzelzceļa stacijai, pa ceļam braucam caur guļamrajoniem, kurus varētu salīdzināt ar Rīgas Pļavniekiem vai Purvciemu, bet tie ir nesalīdzināmo noplukušāki, pelēki, nekrāsoti, dažviet atbiris apmetums, reti kuriem logiem ir aizkari un vēl retāk var ieraudzīt kādas puķes uz lodžijām, bet dažviet logu stiklu pavisam nav un logu vietas ir aizsitas ar finieri vai plēvi.
Ierasta kārtībā pilsētās ir, ka komunikācijas, elektrības vadi un citi kabeļi tiek ierakti zemē, taču šeit tie brīvi stāv gaisā, iet no viena staba uz otru, vai piestiprināti pie lampu stabiem Ja kādā vietā vadi tiek pārrauti un nokrīt uz ielas, automašīnas tos apbrauc pa pretējo joslu. Tāpat gandrīz nav ielas, uz kurām nevarētu ieraudzīt kādu klaiņojošu suni, vēlāk rumāņi jokos, ka viņi suņus mīl, bet patiesībā tas ir gribas trūkums, lai tiktu galā ar šo problēmu. Redzot Bukaresti, man vairs nav nekāds tiesības teikt, ka Rīgā vai Latvijā mums ietu slikti.
Bukareste galvenā stacijā mūs pārņem vēl lielāka atpalicība, stacijas ēkas šķiet nav mainījusies kopš 70. gadiem, bet visapkārt esošie cilvēki vairs neizskatās pēc izbijušiem, bet pēc noziedzniekiem treniņtērpos vai ādas jakās, vecākā gadagājuma cilvēki, gan biļešu kontrolieri senilos formastērpos ir dzīva ilustrācija 80. gadu Varšavas pakta valstu ikdienai. Daudzos veikalos trūkst skaidras naudas, bet beigās tomēr nopērkam vilciena biļetes uz Kraiovu, kur notiek apmaiņas projekts.
Mūsu vilciena kupeja ir pārkurināta un daļa esam izģērbušies līdz T-krekliem, kontrastējot ar sniegainajiem līdzenumiem aiz loga. Ja ubagošana vilcienos Latvijā bija sena parādība deviņdesmito gadu vidu, tad šeit tā noris pilnā sparā, vēl atrodoties Bukarestes stacijā, mūsu mēģina pierunāt ziedot naudu bērnu tuberkulozes ārstēšanai, jo tālāk prom no galvaspilsētas un dziļāk laukos, jo lielāks izdomas trūkums un uzbāzīgāki ubagotāji, kaut kur vidusceļā kāds jaunietis nāk ar nodriskātu kopiju, kas veltītai kaut kādai reliģiskai tematikai, bet netālu no Kraiovas, visšokējošākais – čigāns bez divām kājām, mēs viņiem visiem bezpersoniski parādam durvis.
Jau esot Bukarestē es secinu, ka visgodīgākais, ko varu pateikt par Rumāniju – ka tā ir miskaste, jo tas ir tieši tas, kas mums parādās aiz vilciena loga, aptuveni 200 km ilgajā braucienā uz Kraiovu – šķības un improvizētas dzīvojamās mājiņās, sabrukuši industriālie kompleksi, atkritumu izgāztuves, applūdušas teritorijas, bet tam pa vidu sūkņi virs Ploešti naftas lauka.
Kraiovas pilsēta ir aptuveni Daugavpils lielumā un ap 300 tūkstošiem iedzīvotāju, neskatoties uz to, ka tā ir pilsēta tikai no 19. gs. vidus, tās ielu tīkls ir haotisks un vairāki piederētos viduslaiku pilsētiņai. Ja Latvijai ir miljons iemeslu kādēļ, tā ir labākā valsts pasaulē, tad par Rumāniju varam teikt, ka šeit ir vismaz divdesmit miljoni iemeslu kādēļ tomēr tā ir labāka valsts pasaulē – atbilstoši iedzīvotāju skaitam.
Dalībnieki
Kopumā šajā apmaiņas projektā, kas ir orientēts uz starpkultūru dialoga veidošanu, ir dalībnieki no četrām valstīt – mēs, no Latvijas, komandas no Francijas un Turcijas un, protams, no Rumānijas.
Rumāņu grupas dalībnieki vēlreiz apliecina to, kas novērtos iepriekš – vīrieši izskatās pēc tādiem, kurus negribētos satikt tumšos vakaros, kakla tiesu īsāki par latviešiem, bet krietni garāki par rumānietēm, kas šeit ir ļoti īsas – aptuveni 1,6 m, tieviem kā skaliņiem rokām un citām locītavām un gandrīz nevienai nav izteiksmīgas skaistas sejas, bet kaut kāds izvilkts vidējais. Bet brīnumainā kārtā tādēļ divdesmit piecus gadus vecas meitenes izskatās pēc tādām, kas vēl nav sasniegušas pilngadību.
No franču septiņu cilvēku komandas tika trīs cilvēki ir etniskie francūži. No pārējiem ir divas meitenes ir no Alžīrijas, viena zēna tēvs nāk no Saūda Arābijas un māte no Alžīrijas, viņš pats ar grūtībām runā angliski un vispār neizrāda kādas lielas mentālās spējas un, protams, šeit ir arī nēģeris, kurš Francijā dzīvo septiņus mēnešus, ieradies no Dominikānas Republikas, kur pirms tam pavadījis piecus mēnešus cietumā par cilvēka saduršanu. Kā teikt, pilns komplekts.
Par sevi kā kulturāliem un eiropeiskiem cilvēkiem ļoti labu iespaidu atstāj turku grupa, savā ziņā piebalsojot Normana Deivisa teiktajam, ka Turcija pievienošanās Eiropas Savienībai nav problēma. Grupā ir pārstāvji no visas Turcijas; gan no Stambulas, gan no Mardinas valsts austrumos, ar atšķirīgu turku valodas izrunu un ādas krāsu; jo tālāk uz austrumiem, jo tumšāka ādas krāsa, līdz ar to mazinot stereotipu par Turciju kā etniski viendabīgu valsti. Turku meitenes no Stambulas, kuru vecvecākiem ir bijuši ar zilām acīm un blondiem matiem un dzīvojuši Bulgārijā turku kopienās, pašas izskatās arī ļoti eiropeiskas, neskatoties uz melnajiem matiem un brūnajām acīm. Savukārt turku puiši, neskatoties uz savu vīrišķīgi nobriedušie ārieni, velta lielu uzmanību sava kailuma slēpšanai un pat dušās dodas peldbiksēs.
Čigāni.
Kraiovā dzīvo aptuveni 300 tūkstoši iedzīvotāji, absolūtais vairākums no viņiem ir rumāņi - 292, 487 jeb 96,66% un tikai 2,91% no kopējā iedzīvotāju skaita ir čigāni, 8820 cilvēki. Bet viņus nav iespējams nepamanīt, viņi dzīvo cieši noslēgti savā kopienā un veidojot attiecības tikai savas etniskās grupas robežās. Lai gan bija ļoti silti ieteikts valstu delegācijas iekļaut kādu čigānu, tā arī neviena čigānu tautības dalībnieka nebija, pat ne no rumāņu grupas.
Mūsu projekta nosaukums bija „Dažāda pagātne – kopēja nākotne”, daži rumāņi, nedaudz iesiluši un familiārā vakara pasēdēšanā, ļoti tieši pateica, ka viņi nu nepavisam nemīlot čigānu, bet drīzāk viņi ir kaut kas, ko nevar ne izpļaut, ne norīt. Savā ziņā čigāni Rumānijā ir problēma – tie absolūti neintegrējas valsts sabiedrībā. Tie pat kopienas robežās spriež tiesu pēc saviem ieskatiem – mūsdienīgai tiesiskai valstij kaut kas neiedomājams. Gandrīz visi čigāni runā rumāņu valodā, bet viņiem ir arī sava īpaša valoda, kurai vēl nav izveidota ne gramatika, ne pārtulkota Bībele, ne kādi citi rakstu pieminekļi. Laulības tiek slēgtas čigānu kopienas ietvaros, tāpat vecajie izlemj strīdus un sodas vainīgos ar naudassodu. Tas viss notiek bez dokumentācijas un līdz ar to ir ārpus vēstures, tā apliecinot vēsturnieka Reinharda Kozelleka teikto, ka bez valodas (šinī gadījumā rakstu avotiem) vēsture ir neiedomājam.
Pirmais, ko ieraugam saistībām ar čigāniem ir viņu apdzīvotais rajons, tam izbraucam cauri, ne reizi neapstājoties – tas būtu bijis pārāk bīstami. Redzētais ir kultūršoks, ne miņas no čigānu taboriem un saslietām teltīm, te viņiem visas ielas garumā ir saceltas ļoti greznas, bagātīgi izrotātas mājas, savā īpatnējā stilā, drīzāk atgādinot viņu etnisko izcelsmes reģionu Indiju – nevis kādu paraugu no Eiropas arhitektūras, māju galu un stūrus grezno pagodas veidā, viens virs otra veidoti jumtiņi.
Mājās apņem pompozi vārti, bet to priekšā – miskaste un, gandrīz burtiski – atkritumu upes – novadgrāvji, kas piegāzti pilni ar atkritumiem, pie mājām ārpusē šur tur redzamas čigānietes tradicionālajās kleitās, citviet aizbrauc ģimene zirgu pajūgā. Tie, kas nav redzējuši čigānu dzīvi no malas, tad viņu priekšstats par čigānu dzīvi labākajā ir idealizēts. Čigāni atrodas tādā attīstības pakāpē, ka pat attiecībā pret rumāņiem varētu tik dēvēti par necivilizētiem; viņi rupji lamājas savā starpā, pievērš maz uzmanības higiēnai, kaut vai tādēļ, ka viņiem par to nav pietiekamas izpratnes, bet līdzekļu sagādei vecāki apmāca savus bērnus ubagot un naudu atnest viņiem. Reizi kādam čigānu bērnam naudas vietā iedeva ēdienu, lai viņš būtu paēdis, jo visu naudu tāpat viņš būtu aiznesis vecākiem – šajā gadījumā viņš vecākiem aiznesa iedoto pārtiku.
Un čigāni ir kā traki uz zeltlietām, dienā, kad gaidāma čigānu viesošanās mūsu viesnīcā, mēs tikpat neformāli tiekam piekodināti noņemt un paslēpt zeltlietas un citas vērtslietas un tik un tā rumāņi apsolījās viņus rūpīgi uzraudzīt. No sākuma bija domāts, ka pie mums viesosies trīs čigāni, bet beigās atnāca tikai divi – viens puisis un meitene, kā vēlāk noskaidrojās, tas bija iespējas, jo viņiem par to iepriekš tika samaksāts.
Čigānu puisim, kas pie mums atnāca bija 15 gadi un 4 klašu izglītība, meitenei 21 un vienas klases izglītība, viņi prot tikai rumāņu valodu un čigānu valodu. Mēs visi esam sasēdušies viņiem apkārt lielā puslokā un kā tāda zinātnieku - ārstu komisijas uzdodam dažādus izmeklējošus jautāju, kas no angļu valodas tiek pārtulkoti rumāniski. Ja kāds no čigāniem gribētu iet mācīties tālāk, viņiem būt jāsastopas ar ļoti naidīgu savas kopienas attieksmi un pretsparu. Un tas viss notiek par spīti tam, ka daļai čigānu noteikti ir intelektuāli realizējams potenciāls, bet tas viss tiek nonivelēts dabiskam stāvoklim tuvu stāvošas cilšu kopienas priekša; sabiedrībā, kura balstās ksenofobijā un no tā izrietošā kūtrumā.
Dodoties izbraukumā ārpus pilsētas, skatam paveras lieli rūpnīcu kompleksi, elektrostacijas, milzīgas elektropārvades līnijas, naftas torņi, siltumnīcas, kas liek domāt, ka Rumānija vēl aizvien atrodas industriālajā attīstības fāzē, gan ekonomiski, gan sabiedrisko struktūru ziņā.
Skatoties dabas ainavas, kalnu ielejas un masīvus, kas acu priekšā paceļas kā 300 m stāvas sienas, kalnos izbūvētos aizsprostus, elektrostacijas uz Donavas, jau silto pavasari gaisā un gaidāmās karstās vasaras, dabas skaistumu, izrakteņu bagātībām, neviļus gribas izsaukties – viņi taču to nav pelnījuši! |
|